Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns Tikai nepadoties! 4.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

–          Bet ko lai es daru? Nespēju mierīgi noraudzīties, kā viņai tiek darīts pāri.

–          Ja viss patiešām ir tā, kā viņa saka, tad šis mierā liksies tikai tad, kad viņa būs mirusi. Mums ir bijuši pāris tādi gadījumi.

–          Mirusi? Tā tak ir ideja!

Rolanda balss priecīgi ieskanējās.

–          Nesapratu?

–          Es sarīkošu visu tā, lai tas kretīns domātu, ka Lienei atlicis pavisam maz ko dzīvot un ka tam pie vainas ir gūtā trauma.

–          Es sapratu, tu gribi panākt, lai šo moka sirdsapziņa. Tici man, diez vai viņam tāda ir, bet vismaz nelielu stresu sagādāsi. Bet sev nepatikšanas, glābjot to skuķi, nesagādāsi?

–          Domāju, ka nē.

–          Vecais, neriskē, diez vai viņa ir tā vērta, lai pazaudētu karjeru.

–          Daini, viņa ir to vērta, pat vairāk. Es riskēšu.

–          Tikai nesaki, ka esi viņā ieķēries!

–          Neesmu, tikai vēlos viņai vienkārši palīdzēt – jauna meitene, visa dzīve vēl priekšā, kādam tak’ ir viņai jāpalīdz un man tas ir pa spēkam.

–          Tu zini kam to mēģini iestāstīt? Beidz muldēt, skaidrs, ka skuķis tev nav vienkārša paciente. Starp citu, kad tava Alise būs atpakaļ no laukiem?

–          Augusta vidū. Evelīna sagaidīt viņu vairs nevar?

–          Jā, visu laiku neliek mierā un jautā pēc viņas. Roli, man jābeidz saruna, darīšanas, vakarā iebraukšu pie tevis, tad visu izrunāsim kārtīgi.

–          Labs ir, pagaidām čau!

Rolands nolicis klausuli, atlaidās savā krēslā, ar roku pirkstiem ritmiski sitot pa galdu, centās izdomāt, kā vispareizāk rīkoties, lai pasargātu Lieni un lai arī paša darbs tā visa dēļ neciestu. Paņēmis no galda Lienes pārbaužu rezultātus, viņš cītīgi tos pārskatīja.

„Jāaiziet pie Lienes, jāpaprasa viņai tā Jura telefona numurs, jāuzaicina būs parunāties, iestāstīšu, ka meitenei atlicis pavisam maz laika, tad vēl kaut ko izdomāšu, lai dramatizētu situāciju.”

–          Ak, mans Dievs, tas nevar būt!

Skaļi iesaukdamies, viņš izmisis raudzījās kompjūtergrammas attēlos. Tos paņēmis, viņš ātri izskrēja no kabineta un devās pie nodaļas vadītāja.

–          Dakter Pēterson, man ar jums steidzīgi jārunā!

–          Labdien, Roland!

Pie loga stalti stāvēja sirms vīrs, baltā halātā, šķirstot kāda pacienta dokumentus. Viņš noņēma no acīm brilles un pārsteigti raudzījās ienācējā.

–          Kas noticis?

–          Man vajadzīgs jūsu viedoklis par šo te.

Rolands pacēla pret gaismu kompjūtergrammas uzņēmumu, dakteris Pētersons rūpīgi raudzījās attēlos.

–          Ļoti slikti! Ja šis te progresēs un augs lielāks, tad pacientam atlicis apmēram  4 – 5 gadi.

Sirmais ārsts ar pildspalvu norādīja uz nelielu ēnojumu uzņēmumā, kur bija redzamas smadzenes deniņu apvidū un turpināja izpēti.

–          Savukārt šo varam izņemt ārā, sarežģīta operācija, bet paveicama mūsu slimnīcā. Tomēr to otru nevarēsim, pārāk riskanti.

–          Bet ja mēs ar zālēm mēģinātu aizturēt audzēja augšanu, tas dotu manai pacientei iespējas uz garāku mūžu.

–          Nekas cits jau neatliks, būs jāmeklē citas alternatīvas metodes, kā palīdzēt. Cik vecs ir pacients?

–          Tā ir pavisam jauna meitene – 21 gads.

–          Vēl tak bērns! Tas lielākais ir jāņem laukā nekavējoties un tālāk iesaku skatīties pēc situācijas, vai nu apstarošana vai ar medikamentiem. Tomēr lielas cerības es neliktu, diemžēl.

Ārsts skumji noplātīja rokas un uzsita Rolandam uz pleca.

–          Kad nozīmēsi meitenei operāciju?

–          Viņai tagad jātiek galā ar smadzeņu satricinājumu.

–          Ā, tā ir tevis atnestā meitene! Dzirdēju šorīt no māsiņām.

–          Jā, tā pati.

Rolanda balss skanēja skumji, viņš nespēja samierināties ar to, ka Lienes veselības stāvoklis apdraudēja viņas dzīvību.

–          Vēl no viņām dzirdēju, ka tā esot tā pati, ar ko viņdien pusdienoji, ja tev pret viņu ir personiska interese, es varu nozīmēt viņai citu ārstējošo ārstu.

–          Nē, nav vajadzības.

–          Skaties, lai viņas gadījums netraucētu citu slimnieku ārstēšanai!

–          Netraucēs. Paldies par konsultāciju, es tagad iešu, man pēc pusstundas ir jādodas uz operācijas zāli!

–          Roland?

Jau esot pie pašām durvīm vīrietis pagriezās atpakaļ, lai uzklausītu, kas vēl dakterim Pētersonam bija sakāms.

–          Nezaudē cerību un neliec to zaudēt meitenei, dažkārt dzīvesprieks ir tas, kas spēj izārstēt pat ļoti smagas slimības!

Rolands pamāja ar galvu un atstāja kabinetu. „Lienei es šo pagaidām neteikšu, lai vispirms atlabst no smadzeņu satricinājuma, tikai tad.”

 

***

Sintija uzvilkusi jauno pelēko bikškostīmu raudzījās uz sevi spoguļattēlā, mazliet piekārtoja matu sakārtojumu, brūnie lokainie mati nepaklausīgi krita acīs.

„Neticas, ka Juris ir par mani ieinteresējies, mēs tik sen esam pazīstami, bet viņš nekad nebija izrādījis ne mazākās simpātijas, bet te pēkšņi sāk aicināt uz tikšanos, ved vakariņās. Vai tiešām mans sapnis būs piepildījies? Ak, kaut tā būtu! Man ir apnicis būt vienai un Juris ir tieši tāds vīrietis, kādu es vēlos  – interesanti kāds viņš būtu tēvs bērniem?” Viņa iesmējās pati par savām domām un, atzinusi savu izskatu par gana labu esam, devās ārā no dzīvokļa. Pe durvīm mašīnā viņu jau gaidīja Juris. Vīrietis noraudzījās sievietē, kura nāca uz mašīnu: „Saģērbusies gan atbaidoši. Žēl, ka šodienas plāni ar Lieni izjuka, bet vismaz visu viņai iecerēto veiksmīgi varēšu izmantot Sintijas pavedināšanai. Īpatnēji, ka mani vēlas redzēt Lienes ārsts, cerams, ka šī neko nav izpļāpājusi.” No pārdomām vīrieti iztraucēja Sintijas skanīgā balss:

–          Sveiks!

Viņš izkāpa no mašīnas un galanti atvēra sievietei durvis. Sintija iesmējās.

–          Nezināju, ka esi tāds džentlmenis!

–          Skaistu dāmu dēļ ir vērts par tādu kļūt.

–          Kurp mēs dosimies?

–          Pārsteigums.

Juris noslēpumaini piemiedza Sintijai ar aci un iesēdās mašīnā, lai dotos uz vietu, kuru iepriekš bija sagatavojis. Pa ceļam Juris sīki iztaujāja Sintiju par darba gaitām, par paradumiem pavadīt brīvdienas, radot sievietē patīkamas izjūtas par sevi.

–          Juri, es visu laiku tik runāju un runāju, pastāsti tagad tu par savu darbu. Dzirdēju no kolēģa, ka gatavojies pārbūvēt klubu. Man jau likās, ka to nekad nedarīs, aiz piemiņas pret brāli.

Sintija izklaidīgi raudzījās caur mašīnas logu nemaz nepamanot, kā Jura seja  uz mirkli sastingst dusmās un rokas spēcīgi sažņaudz auto stūri.

–          Nevar dzīvot atmiņās, mirušie ir tikai ēnas, kuras nomāc mūsu dzīvi, ja par tiem pārlieku domājam. Mums dzīvajiem jādzīvo tālāk.

–          Taisnība jau ir, bet saka, kamēr mēs aizgājējus atceramies, tikmēr viņi dzīvo.

–          Viņi nedzīvo, tās ir tikai atmiņas, kuras mums traucē iet uz priekšu un normāli eksistēt.

–          Zini, es tavā vietā noteikti arī rīkotos tāpat, visu pārtaisītu, jo mūsdienās cilvēkiem patīk kārtīgas vietas, kur pēc darba vai studijām atpūsties, bet klubs  līdz šim bija vien māksliniekiem un sapņotājiem paredzēts, tādi klubi neder šodienai.

–          Jūtos pārsteigts, ka izproti situāciju. Nauda gan daudz jāieliek, brīžam šaubos vai maz finansiāli spēšu paveikt visas ieceres.

–          Pastāsti, ko esi iecerējis.

–          Vispirms vēlos, lai klubs būtu divos stāvos, lejas stāvs būtu paredzēts VIP klientiem ar dažādiem šoviem – pārsvarā erotiskajiem. Otrais stāvs pieejams visiem apmeklētājiem, ar trīs bāriem, divām DJ pultīm, plašu deju zāli un atsevišķu zāli ar galdiņiem, gribu lai sienas būtu apgleznotas ar dažādiem mūzikas motīviem, noteikti jābūt skatuvei, lai klubā būtu iespēja normāli uzstāties dažādām grupām.

–          Izklausās labi.

–          Jā, bet, kā jau teicu, tas viss maksā ļoti daudz, iespējams, no kaut kā būs jāatsakās.

Juris gaidīja, ka Sintija piedāvās aizdot naudu, tomēr tas nenotika, sieviete turpināja iztaujāt par viņa iecerēm, līdz iesāka sarunu par politiku. Juris draudzīgi piekrita visiem Sintijas uzskatiem, lai radītu viņai iespaidu, ka ir vienisprātis ar viņu, lai gan brīžam pie sevis domāja pilnīgi pretēji. Auto nogriezās uz vientuļa lauku ceļa, tad pirms meža ieloka vīrietis apstājās un izņēma no cimdu nodalījuma melnu zīda šalli.

–          Atļaušos tev aizsiet acis un apsolies, ka necentīsies skatīties. Apsoli?

Sintija smējās par šādu noslēpumainību.

–          Apsolos.

Juris maigi aplika viņai šalli ap acīm, sasēja to, pārbaudot vai tiešām viņa pavadone neko neredz un atkal uzsāka braukt. Sintija dzirdēja suņu rejas, sajuta auto apstāšanos, kā Juris izkāpj no automašīnas un ar kādu sarunājas. „Cik viņš ir jauks un romantisks. Kā man ir paveicies – skaists, vīrišķīgs, romantisks, iejūtīgs un gudrs vīrietis! Nedrīkstu viņu palaist vaļā!” Pie sevis viņa laimīgi domāja, ķermenī viņa juta patīkamu satraukumu un vēlējās ātrāk ieraudzīt, ko Juris sagatavojis. Atvērās mašīnas durvis;

–          Mīļā, sniedz rokas!

Sintija sajuta Jura spēcīgās rokas, nedroši tās satvēra un uzmanīgi izkāpa no mašīnas. Juris viņu apķēra ap vidukli un veda uz priekšu, tad apstādināja un noņēma viņai šalli no acīm. Sintija samiedza acis, gaisma sākumā bija par spilgtu, pielikusi plaukstu pierei viņa paraudzījās sev priekšā. Viņi stāvēja uz vienstāvu glītas guļbūves terases un priekšā bija plašs ezers, vakara saule lēni laidās ezerā, iekrāsojot tā ūdeni viegli sārtu.

***

Liene raudzījās ārā pa logu, bija vakars, slimnīcas dzīve pamazām pierima un iestājās klusums. Regīna gulēja gultā un minēja krustvārdu mīklas.

–          Es atvainojos!

Liene pārtrauca klusumu kautrīgi vēršoties pie savas kaimiņienes. Regīna pārtrauca savu nodarbi pavērās uz Lieni.

–          Es vēlējos atvainoties par šo rītu. Es parasti neesmu tik nejauka, lūdzu, piedodiet.

Meitene klusi izteica atvainošanos. Regīna brīdi nopietni raudzījās jaunietē, tad skaļā jautrā balsī iesaucās:

–          Ej, tak tu! Sen viss piedots un aizmirsts! Ir labi, nesatraucies par mani, vecu tanti!

–          Vienalga, es rīkojos slikti.

–          Es tak teicu, viss ir kārtībā, nemaz neņēmu ļaunā. Neesam jau nekādi roboti, kuri spējīgi pārciest visus likteņu triecienus bez emocijām. Paklau?

Regīna piecēlās sēdus gultā un ar viltīgu smaidu paliecās uz Lienes pusi, klusākā balsī jautāja;

–          Es vērojot mūsu dakteri, tā piefiksēju, ka viņam tu ļoti patīc.

–          Tas nevar būt. Viņš nekad neieskatītos tādā kā es.

–          Ko nozīmē „tāda kā es”? Tu esi ļoti glīta, par spīti, ka atrodies šeit, slimnīcā.

–          Nē, es tam neticu, viņš vienkārši ir ļoti labs ārsts.

–          Lienīt, viņš ne pret vienu pacientu nav tik, nu kā lai tev pasaka. Tik, tik …

Regīna brīdi domāja un tad sasita plaukstas:

–          Tik uzmanīgs un ieinteresēts personīgi. Jā, vienmēr ir laipns, bet atnāk apjautājas par pašsajūtu, pārbauda, pajokojās un dodas prom, vizītē ierodas reizi dienā, bet pie tevis šodien jau četras reizes bija ienācis. Var redzēt, ka par tevi uztraucas daudz vairāk, kā par jebkuru citu.

–          Nē, tas nevar būt.

–          Tev tak viņš arī patīk?

Liene samulsa, šādu jautājumu viņa negaidīja. Regīna, redzot meitenes apjukumu, iesmējās.

–          Viss skaidrs  ar jums abiem. Liene, nelaid šo vīrieti vaļā – tādi apkārt nemētājās un tas, ka šis ir trīs reizes šķīries vēl nav rādītājs, ka ir slikts cilvēks – droši vien ar kaut kādām neprašām bijis precējies, kuras neprata vīrieti noturēt. Ņem vērā vecas tantes padomu, lai vīrieti savaldzinātu jābūt nepieejamai, bet ne aukstai, bet lai šo pēc tam nepazaudētu, rūpējies par to, lai vienmēr  tu pati izskatītos neatvairāmi pat stāvot pie plīts un esi padauza gultā ar šo.  Ja to ievērosi, laimīga būsi visa sava mūža garumā.

Meitene izbrīnīta klausījās Regīnas vārdos, viņai bija licies, ka par seksu brīvi runāt spēj tikai jaunieši, bet te cienījama vecuma sieviete deva tādus padomus.

–          Paldies par padomu! Bet vai tiešām viņš bijis trīs reizes precējies?

–          Jā, tā viņš man vienreiz teica, kaut ko jautāju šim par mīļoto sievieti, tad viņš man atbildēja, ka ir jau paguvis laulību izbaudīt trīs reizes un nu vairs to nevēloties.

–          Varbūt tikai jokoja?

–          Es jau ar sākumā tā domāju, bet tad pajautāju sanitārei, tai jau dikti patīk papļāpāt un šī teica, ka jā esot tā bijis, bet neko sīkāk gan nezināja stāstīt.

–          Manuprāt, tas nav normāli, ka ne ar vienu sievieti viņš nav spējis izveidot ilgstošas attiecības.

–          Liene, nekad, saproti, nekad, nespried par cilvēku no tik niecīgas informācijas, mēs nevaram zināt, kādi ir bijuši iemesli. Dažkārt liktenis izspēlē pavisam dīvainus trikus, lai mūs novestu pie cilvēkiem, ar kuriem patiesi ir jāsatiekas.

–          Bet kāpēc gan dzīvē nevarētu būt viss vienkārši, ka satiekam uzreiz tos, kuri mums nolemti?

–          Tādēļ, ka tad mēs nezinātu, ko iesākt ar savu laimi un neprastu to novērtēt pienācīgi, līdz ar to pazaudētu īstu vērtību kaut kādu savu muļķīgu kaprīžu dēļ. Katras neveiksmīgas attiecības mums sniedz mācību, kā mīlēt to, kas tikai vēl nāks. Citam tas notiek 18 gados, citam tik 80, viss atkarīgs no tā, kā protam novērtēt visu labo un piedot slikto, tajā visā nepazaudējot sevi.

–          Atvainojos, ka tik vēlu. Šmite, jums tabletes jāizdzer pirms miega!

Sieviešu sarunu pārtrauca jauna medmāsiņa, kura nolika zāļu trauciņu uz Lienes skapīša un steidzīgi devā prom. Liene paņēma atnestās zāles, noskurinajās un tās izdzēra.

–          Šodien es pārtieku no vienām tabletēm, no tām tik miegs nāk.

–          Tas ir labi, tev ir daudz jāguļ. Centies vien iemigt. Papļāpāsim rīt no rīta. Ar labu nakti!

Rolands tikko bija veicis vizītes pie saviem pacientiem, nogurumā paņēma no kafijas automāta kafiju. Viņš bija visu nakti pavadījis nomodā mēģinot izdomāt, kā palīdzēt Lienei. Vīrietis negrasījās tik viegli padoties un ļaut meitenei tik ātri aiziet no dzīves. Ar kafijas glāzīti devās pie medmāsām, lai dotu norādījumus par dažu pacientu aprūpi, kad izdzirdēja, kāda vīrieša balsi jautājot māsiņām pēc Lienes. Pasteidzināja soli un paguva tieši brīdī, kad atnācējs pateicās par informāciju.

–          Es atvainojos, jūs pie Lienes Šmites? Esmu viņas ārstējošais ārsts.

Abi vīrieši viens otru neuzticīgi nopētīja.

–          Jā, vēlējos viņu apraudzīt pirms runāju ar jums.

–          Dosimies uz manu kabinetu parunāt tagad, jo man tūlīt jādodas prom uz poliklīniku.

Jurim nebija nekāda vēlēšanās runāt ar ārstu, viņš vēl aizvien nesaprata iemeslu, kādēļ viņam vakar šis bija zvanījis un izteicis vēlmi parunāt par Lienes veselību. Šaubu pārņemts, ka Liene būs ko stāstījusi, viņš negribīgi devās līdzi ārstam. Sēžot pie galda kabinetā, Rolands sāka īstenot savu ieceri.

–          Kad Lienei lūdzu iespēju sazināties ar kādu no viņas radiniekiem, viņa apgalvoja, ka Latvijā neviena viņai nav, tikai jūs, cik nopratu jums ir nopietnas attiecības ar manu pacienti. Tādēļ arī tieši jums zvanīju.

–          Iztiksim bez gariem ievadiem, kādēļ to darījāt. Kas Lienei noticis?

Rolands izbrīnīti paraudzījās sarunu biedrā, viņā nebija redzama ne mazākā uztraukuma: „Varēja tak vismaz pietēlot, ka viņam meitene uztrauc.”

–          Liene ir smagi slima – viņai atlicis pavisam maz laika dzīvot.

Sakot šos vārdus, vīrieša balss nedaudz aizlūza, jo plānoto melu vietā viņš būtībā bija pateicis taisnību.

–          Cik tas ir ?

Juris uztraukti iejautājās, nu, bija redzams, tomēr, ka vīrietī ir kaut cik cilvēcības.

–          Apmēram mēnesis.

Juris izskatījās sašutis, Rolands nebija gaidījis šādu reakciju.

–          Jūs droši zināt, diagnoze ir pareiza?

Drebošā balsī jautāja vīrietis, izmisis raugoties ārstā, cerot ieraudzīt kaut ko, kas liecinātu, ka ir kaut kādas cerības.

–          Diemžēl diagnoze ir pareiza, viņai ir audzējs, kuru izoperēt nevaram, jo skar svarīgas smadzeņu daļas, bet ar zālēm par vēlu ko iesākt. Iespējams, kaut ko līdzēt būtu varējuši, ja viņa nebūtu aizvakar kritusi un guvusi smadzeņu satricinājumu, tas visu padarīja neatgriezenisku.

Juris ar elkoņiem atspiedās pret galdu un rokām satvēra galvu.

–          Tas nevar būt, tas nevar būt …

Viņš atkārtoja vienu frāzi, bet Rolands apmulsis raudzījās izmisušajā vīrietī, nezinot ko iesākt, pēkšņi iezagās domas, ka varbūt Liene pārspīlēja, stāstot par šī cilvēka izturēšanos.

–          Varbūt jums iedot ko nomierinošu?

Rolands nepārliecināti jautāja.

–          Nē, es vēlos satikt Lieni, ja neiebilstat.

–          Protams, nē, viņa atrodas 4. palātā.

Tikko kā Juris bija atstājis viņa kabinetu, Rolands piecēlās no krēsla un nervozi sāka staigāt pa kabinetu.

–          Kaut kas te nav riktīgi. Viņš reāli pārdzīvoja par to ko pateicu. Un, ja Liene man sameloja? Ja viss patiesībā nav tik ļauni kā viņa man stāstīja? Nē, bet tas zilums … .

Ieskatījies pulkstenī, viņš pie sevis nolamājās:

–          Nolāpīts, atkal kavēju, man jau bija jābūt poliklīnikā!

Tikko viņam izejot no nodaļas viņš iesita ar plaukstu sev pa pieri;

–          Idiots, kā es varēju par Lieni šaubīties, viņš tak pat nepajautāja, kā viņa guva smadzeņu satricinājumu! Nepajautāja, jo zināja kā.

Kāds pāris, kurš tikko grasījās iet iekšā nodaļā izbrīnīti noraudzījās ārstā, kurš skriešus ieskrēja atpakaļ pa durvīm.

 

***

Juris nekad nebija juties tik sagrauts, ziņa par Lienes slimību viņu bija nopietni satraukusi. Atvēris durvis, viņš ieraudzīja meiteni guļam gultā un klausoties uz austiņām mūziku. Liene ieraudzījusi ienācēju satrūkās, cerīgi raudzījās uz durvīm cerot, ka pa tām ienāks Rolands, bet Juris nāca viens.

–          Sveika!

–          Sveiks!

Viņa klusi atņēma sveicienu un pagrieza galvu uz Regīnas pusi, kura, piecēlusies no gultas, devās prom no palātas, ļaujot Lienei ar ciemiņu brīvi parunāties. Liene vēlējās, kaut viņas kaimiņiene paliktu palātā, bet lūgumu skaļi baidījās izteikt.

–          Atnācu tev pateikt, ka es no tevis esmu nolēmis šķirties, nevaru atļauties tērēt savu laiku, krāmējoties ar tavu slimību.

–          Kā vēlies.

–          Liene, turies un piedod, ka dažkārt pret tevi izturējos skarbi.

Liene izbrīnīti raudzījās Jurī, nespējot noticēt, ka tas ir tas pats vīrietis, kurš bija viņai tik ļoti nodarījis pāri. Viņa stostoties tikko dzirdami atbildēja:

–          Es … tev…  piedodu.

–          Labi, es tad iešu.

–          Atā !

Juris pamāja meitenei ar roku un izgāja no palātas, gandrīz saskrienoties ar Rolandu, kurš bija pamatīgi aizelsies.

–          Aizmirsu pacientei pateikt svarīgu lietu attiecībā uz šodienas terapiju.

Juris tik pamāja ar galvu un devās prom no slimnīcas.

–          Liene, tev viss kārtībā? Kā jūties?

–          Jā, viņš bija tikai ienācis pateikt, ka no manis šķiras, palūdza piedošanu un viss. Es nespēju noticēt, ka viņš tā mainījies. Laikam būs sapratis, ka mēs nevaram būt kopā.

Rolands atviegloti uzelpoja.

–          Tad ir labi, tad viss izdevās, kā plānots. Pat labāk kā biju domājis.

–          Plānots?

–          Jā.

Rolands ātri izstāstīja par sarunu, kura bija noritējusi starp viņu un Juri.

–          Tad jau sanāk, ka viņš domā, ka es ilgi vairs nedzīvošu?

–          Tā sanāk gan. Man jāskrien uz poliklīniku, es jau pamatīgi kavēju, bet tu guli un ne par ko neuztraucies.

Vīrietis ātri pieliecās pie meitenes un uzspieda ātru skūpstu uz viņas lūpām, un devās prom, atstājot Lieni nosarkušu un apjukušu par tikko notikušo.

 

Dalīties.

4 komentāru

  1. Līga Rozentāle on

    Tad mums jāvaicā autorei. Lai gan es dikti šaubos. Lieta tāda, ka romāns tiek pilnveidots, tā teikt, vēl ir tapšanas procesā un mēs visas katru nedēļu esam tā pirmās lasītājas. Un autorei ir bērni, darbiņš, tā kā reizi nedēļā – katru pirmdienu – ir pat ļoti ok. Lai gan jāatzīst, ziņkāre jau ļoti moka 🙂

  2. Paldies autorei par tiem pārdzīvojumiem, ko Viņa mums ļauj izdzīvot lasot šo romānu! Īpašu vērtību šim romānam dod fakts, ka tas ir rakstīts balstoties uz reāliem notikumiem un doma, ka kāds to visu ir jau pārdzīvojis, tikai atšķirībā no mums pavisam reāli, ir īpaši aizkustinoši!

Atstāt Ziņu