Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns Tikai nepadoties! 14.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Rolands skumīgi uzsmaidīja un nedroši pasniedza rozi samulsušajai Lienei. Evita pasmīnēja un izdzēra pēdējo alus malku.

–          Es tad iešu. Sazvanīsimies!

–          Bet, Evita, es ar tevi pat nepaguvu parunāties!

–          Gan paspēsim, es nedēļu uzturēšos Latvijā. Tagad patiesībā esmu drausmīgi pārgurusi.

Rolands pateicīgi pamāja Evitai ar galvu, bet meitene garām ejot viņam pie auss nočukstēja:

–          Veiksmi!

Apsēdies pretī Lienei, viņš brīdi klusēja.

–          Liene, zinu, ka nevēlies ar mani runāt, bet … .

–          Roland, saproti, jel`, es nevaru būt ar tevi kopā, kamēr neesmu tikusi skaidrībā pati ar sevi. Kā lai dāvāju kādam sirdi, ja pati sevi nemīlu?

–          Paskaidro!

Uz skatuves iznāca gados jauns vīrietis

–          Šovakar uzstāsies meiteņu grupa ‘’Long life”! Sagaidām viņas ar aplausiem, un tās ir Madara, Līga, Anastasija un Rita.

Zālē atskanēja ovāciju vilnis un skaļi aplausi. Grupas basģitāriste Anastasija bija jau iepriekš papūlējusies, lai zālē būtu krietns draugu pulks – atbalstītāji viņu debijai.

Liene nedroši aplaudēja, jo baidījās Rolanda klātbūtnē izrādīt jebkādas savas emociju gammas, baidoties sevi padarīt muļķīgu viņa acīs.

–          Es pazīstu solisti!

Liene nokliedzās, lai Rolands viņu sadzirdētu caur mūzikas radīto troksni.

–          Dzied varbūt labi, bet ne manai gaumei.

–          Kāda tad mūzika tev patīk?

–          Esmu jazz  stila cienītājs.

–          Interesanti, man gan vairāk tieši šāda simpatizē.

Rolands satvēra meitenes roku, viņa to vēlējās izraut, bet sajutusi patīkamo pieskārienu, kas vienlīdz bija maigs un spēcīgs, radīja jūtas, kuras tik ļoti centās no sevis izdzīt.

–          Roland, tu tiešām mani mīli?

–          Jā! Vai tad tas tev tāpat nav skaidrs?

–          Nezinu. Godīgi runājot, es pat nezinu kas ir mīlestība.

–          Zini gan, ja nezinātu, tu būtu citāda pret mani.

–          Kādā ziņā citāda?

–          Tu nebēgtu, neizvairītos, bet acīs pateiktu, ka esmu vienaldzīgs, pieliekot punktu visam.

–          Vai tad es tā neesmu jau izdarījusi? Atceries mūsu sarunu Salaspilī!

–          Tas bija strīds, ne saruna. Tu biji apjukusi, iespējams, vēl aizvien tāda esi.

–          Taisnība, esmu apjukusi, nezinu, kas notiek un kā rīkoties tālāk! Tava atrašanās šeit tikai visu sarežģī.

–          Sarežģī? Pasaki, kādēļ tu neļauj man būt tavā dzīvē un palīdzēt visu sakārtot?

–          Tādēļ, ka ir lietas ar kurām man pašai jātiek galā!

–          Labi, piemēram, ja es tev dotu laiku. Cik ilgi tas būs nepieciešams?

–          Nezinu.

–          Nav tāda vārda „nezinu”! Ir tikai „negribu atzīt”!

–          Roland, lūdzu,  nesarežģī  visu vēl vairāk!

–          Es neko nesarežģīju, vienīgā, kas to dara esi tu pati. Tā vietā, lai vienkārši ļautos laimei, tu no tās bēdz. Kāpēc?

–          Kādai laimei? Tu tik pārliecināti par to runā, it kā zinātu, par ko ir runa!

–          Runa ir par mums un mūsu mīlestību.

–          Mīlestība ir pārāk spēcīgs vārds, lai to tagad lietotu!

–          Spēcīgs? Lai tā būtu, tad pasaki man, kādēļ baidies būt tik spēcīga, lai sadzīvotu ar mīlestību?

–          Tādēļ, ka mīlēt drīkst tikai stiprie! Bet es tāda šobrīd neesmu.

Grupa „Long life” beidza spēlēt savu pirmo dziesmu, iestājās īsa pauze, kuru aizpildīja aplausi un ovāciju saucieni, tiem mazliet pieklustot atskanēja rāma liriska dziesma. Rolands ar Lieni uz brīdi bija apklusuši, pievēršoties uz skatuves notiekošajam.

„Sasaisti mani ar savu mīlestību, bet atstāj spārnus brīvus, lai varu lidot, lidot, lidot … „

Rolands uztvēris dziesmas vārdus, ciešāk saspieda meitenei roku;

–          Es sapratu! Tu esi nobijusies no tā, ka atkal varētu atkārtoties tas, ka tiksi sāpināta, ka pieķersies, iemīlēsi, skumsi pēc kāda. Un tādēļ par katru cenu centies no šīm jūtām aizbēgt. Tomēr tas tev neizdosies, jo ir jau par vēlu. Tu māni pati sevi, mani atraidot, ka tādi esi brīva no visa, bet patiesībā … .

–          Kas patiesībā?

–          Tu mani mīli vairāk kā jebkuru agrāk vai tagad savā dzīvē.

Negaidot meitenes atbildi, viņš viņu noskūpstīja, jūtot, ka Liene cenšas izrauties no viņa apskāviena, viņš tikai ciešāk piekļāva meitenes augumu sev. Tad maigi atlaidis, paraudzījās viņas acīs;

–          Es atļaušu tev būt brīvai, tikai ar noteikumu, ja piekritīsi, ka drīkstu būt tavā dzīvē!

–          Roland …

–          Nesaki neko! Starp citu, rīt tev jāstrādā?

–          Jā.

–          Parīt?

–          Nē.

–          Skaidrs, parīt iebraukšu tev pakaļ un aizvedīšu uz slimnīcu. Mums ir tevi jāpārbauda! Zāles ceru, ka lieto apzinīgi.

Liene dziļi ievilka elpu, viņa negribēja melot, bet arī taisnību teikt nevēlējās.

–          Jā, zāles lietoju.

–          Malacis, tas ir labi. Paklau, kur tad tu īsti dzīvo?

Mainot sarunas tēmu, vīrietis pilnībā samulsināja meiteni, bet tai pat laikā lika viņai justies mazliet drošāk.

–          Darbavietas piešķirtā dzīvesvietā, kopā ar Madaru.

Viņa pamāja ar galvu uz skatuves pusi.

–          Es sapratu, bet kurā vietā?

–          Rīgā.

–          Ļoti izsmeļoša atbilde!

Rolands sāka smieties, tad piecēlās no galdiņa, aiz rokas pavelkot līdzi meiteni.

–          Nāc ejam dejot!

–          Dejot, pie tādas mūzikas?

–          Kas tad vainas mūzikai? Ejam!

Vakars pagāja ātri, pēc Madaras grupas uzstāšanās visas meitenes kopīgi ar draugiem izdzēra pa alus kausam, atzīmējot svarīgo notikumu, tad viena pēc otras atvadījās, lai dotos mājās, aizbildinoties ar to, ka nākamajā dienā tomēr esot arī jāstrādā. Kā pēdējie palika Madara, Liene un Rolands.

–          Meitenes, es jūs aizvedīšu uz mājām!

–          Tiešām? Super!

Madara iesaucās, būdama pateicīga par šādu iespēju, jo sarunātās naktsmājas pie paziņas nešķita laba doma.

–          Jā, ejam! Madara, lai gan jāatzīst, ka neesmu tādas mūzikas cienītājs, kādu spēlē tava grupa, bet visu cieņu, jūs esat lieliski. To saku bez jebkādas vēlmes izdabāt!

–          Paldies,  ja tā patiešām ir.

–          Man ir viens paziņa no ierakstu studijas, vajadzēs viņam pateikt, lai jūs paklausās. Ko teiksi?

–          Ko teikšu? Protams, ka piekrītu!

Madara sajūsmā iekliedzās.

–          Sarunāts, rīt pa dienu tam džekam piezvanīšu. Iedod man savu telefona numuru!

Rolands pierakstīja Madaras numuru, un pie sevis secināja, ka tas ir tas pats, no kura vakar bija saņēmis īsziņu ar aicinājumu satikt Lieni. Pateicībā par to viņš stingri apņēmās Madarai palīdzēt gūt iespēju ar savu grupu piepildīt ikviena mūziķa sapni – izdot savu albumu.

 

Liene no rīta negribīgi piecēlās. Zvanīja modinātājs, bet divas dienas maiņas, kad tāpat bija jāmostas agri, neradīja vēlmi arī vēl vienu rītu zaudēt iespēju kārtīgi izgulēties. Kolīdz viņa izslēdza modinātāju, jau zvanīja Rolands, atgādinot, ka pusastoņos būs klāt. Piespiedusi sevi tomēr izlīst no ērtās gultas, viņa dzerot rīta kafiju atminējās, ka Juris vēl aizvien atrodas slimnīcā.

„Es vēlos viņu apraudzīt un parunāties.  Tikai, ko lai viņam saku? Kaut kas iekšā, liek man pie viņa aiziet. Tā būs jādara, gan jau vārdi, atrodoties viņam līdzās, atradīsies.”

Tikko kā pieņēmusi šādu lēmumu, atkal zvanīja Rolands viņai paziņojot, ka ir atbraucis. Steigšus pametot līdz pusei izdzerto kafijas krūzi, viņa paķēra silto rudens jaku un devās uz mašīnu. Rolands viņu ieraugot izkāpa ārā un galanti atvēra meitenei durvis, viņa mazliet samulsa, bet jutās patīkami par šādu uzmanības izrādīšanas veidu, kautri pasakot tikai „paldies”.

Liene pacietīgi izdarīja visus Rolanda norādījumus, veicot pārbaudes  un analīzes. Viņi abi bija sarunājuši, ka pusdienlaikā, tāpat kā, kad tikko bija iepazinušies tiksies ārā pie soliņa, kurš atradās nost no visu acīm starp slimnīcas ēkām.

Tikusi ar visu galā, viņai bija brīvs laiks vēl stunda. Izmantojot šo iespēju Liene devās uz reģistratūru noskaidrot, kurā palātā atrodas Juris.

–          Kā jūs teicāt? Juris Goldermans?

–          Jā.

–          Uzgaidiet mirkli.

Kamēr sieviete meklēja informāciju, Liene juta, kā sirds satraukti krūtīs sitas. Viņa pati nespēja izskaidrot šīs jūtas, ko juta – bailes vai tīkams satraukums.

–          Liene? Ko šeit dari?

–          Es?

Viņa saminstinājās, negaidījusi ieraudzīt Sintiju, sievieti, kuru pāris reizes agrāk bija redzējusi klubā, arī vienā Jura rīkotajā privātajā pasākumā.

–          Atnācu apciemot Juri. Gribēju noskaidrot, kur viņš atrodas.

–          Es zinu, nāc!

–          Piedodiet,  varat vairs nemeklēt, šī sieviete man parādīs, uz kurieni iet.

Liene pieklājīgi atvainojās reģistratūras darbiniecei, kura neapmierināti atmeta ar roku, par velti tērēto laiku.

–          Sintij, kā viņam ir? Es šeit pazīstu vienu ārstu, viņš stāstīja, ka nav diez ko labi.

–          Labi, patiešām nav. Viņš tikai vakar nāca pie samaņas, pats ļaunākais, ka Juris iespējams nekad vairs nevarēs staigāt.

Sintijai, izrunājot pēdējos vārdus, balss kļuva klusāka un viņa sāka raudāt.

–          Piedod, tā iespējams nav mana darīšana, bet vai tu ar Juri esi kopā?

–          Jā, vai tad tu to nezināji – mēs jau sen tiekamies, gandrīz jau gadu.

–          Gadu?

Liene samulsa, lai arī vairs nebija kopā ar Juri, tomēr sāpēja tas, ka bija izmantota un nodota. Redzot Sintijas izturēšanos pret viņu pašu, meitene saprata, ka arī Sintija nav zinājusi, ka Juris viņai melojis.

–          Jā, pēc nedēļas būtu mūsu attiecību gadadiena. Iedomājies, gadadiena …

Sieviete sāka raudāt un caur asarām turpināja:

–          Mums būs bērniņš. Bet pasaki, Liene, kā lai Jurim daru zināmu, ka viņš iespējams būs invalīds. Kā?

–          Bērns? Jurim un tev būs kopīgs bērns?

Liene pārsteigti iesaucās, tādejādi radot neviltotu interesi Sintijā.

–          Jā, kādēļ tevi tas tik ļoti pārsteidz un satrauc?

 

.

Dalīties.

Atstāt Ziņu