– Nu, re, tagad mēs abi esam kļuvuši bagātāki!
Arturs, turot Lienes roku ilgāk kā pieļauts, svinīgi paziņoja. Meitene atbrīvoja roku un salika tās adītās jakas kabatās, skatienu pievēršot Daugavai.
– Bagātāki? Tu domā, ka šāda iepazīšanās mūs padara kaut kādā veidā turīgākus?
– Protams! Padomā, tu rīt ļoti vēlies doties uz kafejnīcu, bet nav ar ko un tad atceries, ka ir tāds Arturs un zvani mani. Citā reizē dziļā vientulībā ēstu, bet tā tev būs patīkama kompānija un labi pavadīts laiks. Vai tā nav neaizvietojama bagātība?
– Var jau būt.
Liene negribīgi atbildēja. Viņa šeit nebija nākusi, lai ar kādu runātu, bet juta, ka Arturs prom neies, tādēļ atlika tikai viens – doties pašai mājās.
– Atvaino, bet man jāiet prom.
Meitene pieklājīgi noteica, tikko manāmi pasmaidīja un sāka iet.
– Pagaidi! Piedod, es tev tā nejauki uzmācos, bet neko sev nevaru padarīt, tu man šķieti ļoti skaista un interesanta, tādēļ tāda neveikla iepazīšanās. Saprotu, ka esi aizņemta un tagad jūtos neērti, ka esmu atņēmis tev tik ļoti svarīgo brīvo laiku. Ļauj man to kaut kā atlīdzināt.
– Tev nekas nav jāatlīdzina.
– Ir gan, es uzstāju. Dod man iespēju! Saki man, kas tev patīk un es to pasniegšu kā atvainošanās dāvanu par uzmācīgu iepazīšanos, kuru tu tik ļoti nevēlies.
– Man neko nevajag.
Liene bija apmulsusi un galīgi neizprata puisi. Viņš viņu pat mazliet biedēja ar savu izturēšanos.
– Vēlies es tev uzdāvināšu biļeti uz kādu pasākumu? Kas tev patīk? Kino? Klasiskā mūzika? Teātris? Opera?
Saucot katru vārdu, Arturs, Lienei nenojaušot, cītīgi pētīja viņas sejas grimases un kustības kā viņa noraidoši papurināja galvu pie katra viņa piedāvājuma.
– Māksla?
Pie šī vārda Liene uz sekundes simtdaļu sastinga, pirms kārtējo reizi ar galvas mājienu teikt „nē”. Šis tikko manāmais žests bija tas, ko gaidīja Arturs. Viņš bija beidzot trāpījis uz to, kas interesēja meiteni. Izliekoties, ka neko nav manījis, puisis sāka stāstīt;
– Zini, man ir viens lieks ielūgums uz interesantu mākslas pasākumu. Tu droši vien neesi dzirdējusi par tādu Pandelonu – izcils mākslinieks, mazliet dīvains, toties viņa darbi ir maģiski. Rīgā nākamsvētdien būs šī meistara darbu izstāde.
– Pandelona darbi parasti tiek izstādīti tikai izredzētai publikai, viņš ir viens no retajiem Latvijas māksliniekiem, kurš ir atzīts starptautiskajā līmenī, bet šis nekad nav rīkojis savu darbu izstādi parastiem cilvēkiem, tikai īpaši lūgtiem viesiem.
– Neticami, tu zini kas viņš ir?
– Kurš tad nezina? Tikai viņš spēj jebkuru ainavu uzzīmēt tā, ka liksies, ka glezna ir dzīva. Zināji, ka viņa pseidonīms no kaut kādas valodas nozīmējot – dēmons. Viņa cienītāji un arī konkurenti atzīst, ka māksliniekā ir kaut kas mistisks, jo tā parasts cilvēks nespēj gleznot. Apbrīnojams talants.
Meitenes balsī bija dzirdama sajūsma un apbrīna. Arturs tikai pasmīnēja.
„Es pilnīgi noteikti neko nezinātu, ja šodien Alise par to džeku pie brokastu galda nebūtu tik daudz stāstījusi.” Puisis pie sevis nodomāja, meklējot idejas kā panākt, lai būtu iespēja vēl reizi satikt Lieni un vienīgais, kas šķita piemērotākais, bija, kas pavisam neiespējams.
– Vēlies redzēt viņa izstādi?
– Tu vēl jautā?
– Ja gribi, tad lieko ielūgumu atdošu tev. Neuztver to kā randiņu, bet vienkārši kā atvainošanos no manas puses par nejauko uzmācību.
Liene jutās kā maza meitenīte, kurai tiek pasniegta ilgi kārotā rotaļlieta. Nespējot adekvāti izvērtēt situāciju, viņa piekrītoši pamāja. Prieks, ka būs iespēja redzēt gleznas, par kurām bija tik daudz lasīts un tikai divas bija redzējusi pārfotografētas žurnālā, bija tik neizmērojams. Prātā pat iezagās klusa cerība satikt pašu mākslinieku.
Saņēmis meitenes piekrišanu, Arturs turpināja;
– Tad sarunāts, pa nedēļas vidu sazvanīsimies, kur un kā tiksimies un svētdien dosimies baudīt mākslu?
– Jā! Esmu ar mieru.
– Brīnišķīgi, vari nosaukt savu numuru?
Puisis, izvilcis no kabatas savu telefonu, gatavojās pierakstīt Lienes numuru. Meitene saminstinājās.
– Varbūt labāk tu nosauc savējo un es pati tev piezvanīšu.
– Labi, tikai noteikti piezvani, jo pretējā gadījumā būšu spiests mest ārā ielūgumu, jo man nav neviena pazīstama, kam patiktu māksla. Es vienīgais esmu tāds savādnieks no savu draugu un radu loka.
Arturs stingri piekodināja meitenei viņam piezvanīt un sāka saukt savu telefona numuru, kuru Liene veikli pierakstīja savā mobilajā.
– Sarunājuši, trešdien es tev piezvanīšu.
– Gaidīšu.
– Tagad gan, Artur, atvaino mani, bet es vēlos doties mājās.
– Ļauj man tevi pavadīt.
– Nē, es vēlos iet viena.
– Tiešām?
– Jā.
– Labi, tava vēlēšanās ir mans likums. Tikai obligāti piezvani!
– Noteikti, kā norunājām.
– Nepiemānīsi?
– Nē.
Liene uz atvadām pamāja ar roku un steidzīgā solī devās mājās. Vējš bija kļuvis spēcīgāks, debesis vairāk nomācās, ik pa brīdim nokrita pa kādai ledusaukstai rudens lietuslāsei.
„Neticami, es iešu uz Pandelona gleznu izstādi, tur tak parasti cilvēki netiek! Ā, kāda veiksme! Interesanti, kas tad ir Arturs, ka viņam ir tāds ielūgums? Ai, kāda tam nozīme, galvenais, ka es arī tikšu! Rolandam to teikt vai neteikt? Ja nu viņš iebilst par manu došanos uz šo izstādi, jo es tak nepratīšu paskaidrot, kur un kā dabūju ielūgumu? Nē, labāk neko neteikt, negribu ar viņu sastrīdēties, tas radītu tikai nevajadzīgu greizsirdību. Bet varbūt Rolands neiebilstu un priecātos par manu veiksmi? Diezvai…” Ieejot savas mājas kāpņu telpā viņa ielūkojās pastkastītē un izņēma tur iemesto reklāmas avīzi, turpat stāvot viņa pārskatīja darba sludinājumus.
– Lieliski, tas ir kā reiz priekš manis!
Viņa balsī iesaucās.
– Es zināju, ka šī pastaiga ārpus mājas man nesīs jaunas iespējas. Rīt no rīta noteikti piezvanīšu.
Viņa ātri pa kāpnēm uzskrēja līdz savam dzīvoklim. Nolikusi uz galda avīzi viņa ar pildspalvu cītīgi apvilka sludinājumu, lai nākamajā rītā uzreiz varētu atrast kam piezvanīt.
– „Meklējam darbiniekus ražošanas cehā. Apmācība uz vietas. Alga pēc izstrādes daudzuma.”
Liene skaļi nolasīja sev priekšā vēlreiz sludinājumu.
– Tas ir kaut kas jauns, tur strādājot man nekad nebūs jāuztraucas, ka satikšu kaut kādā veidā Juri. Jācer, ka amats nebūs pārāk sarežģīts un es to varēšu viegli apgūt.
Arturs iegāja dzīvoklī un skaļi uzsauca:
– Alise, atnesu tev to jogurtu!
– Beidzot, es jau domāju, ka nekad nepārnāksi. Teici, ka izmetīsi mazu līkumu pirms iesi uz veikalu – kā gāji tā pazudi.
– Gribētu gan, lai es pazūdu? Pat neceri!
Puisis pasmējās, tad izvilka no iepirkuma maisiņa divas alus pudeles.
– Kur tavs tēvs?
– Lasa grāmatu savā istabā.
– Aizej pasauc!
– Kas es tev kāda kalpone, pats ej, ja vajag!
Alise atrauca un ar saņemto jogurtu devās uz savu istabu, lai turpinātu skatīties iesākto filmu. Arturs, pie sevis dungojot kādu meldiņu, kuram pats nezināja nosaukumu, veikli ar dzīvokļa atslēgām atvēra alus pudeli.
– Varētu padomāt, ka mājās nav neviena pudeļu attaisāmā.
Rolands ar grāmatu rokā ienāca nelielajā koridorītī, pasmējās par redzēto. Arturs pasniedza atvērto pudeli brālim.
– Ejam uz virtuvi, man tev ir kaut kas interesants stāstāms.
Viens otram pretī sēžot, Arturs pašapmierināti raudzījās Rolandā.
– Zini, es šovakar izdarīju, kaut ko ekstrā stulbu, kaut ko apmēram tavā stilā.
– Paldies, bet nu stāsti.
Rolands iedzēra malku alus, tad neapmierināti paraudzījās uz pudeli, piecēlās no galda un no plaukta izņēma alus kausu. Arturs vēroja notiekošo;
– Dzerot no kausa tu tikai bojā alus garšu.
– Lai tā būtu. Stāsti, ko sastrādāji!
– Biju aizstaigājis līdz dambim, tur pamanīju smuku meiteni, nolēmu iepazīties. Viņa tāda dikti atturīga, tomēr nespēja pretoties manam šarmam. Tā nu vārds pa vārdam mēs sapazināmies. No sarunas sapratu, ka šī jau ir aizņemta, tad nu kā vien pratu panācu viņas interesi par sevi un uz nākamo svētdienu norunāju ar šo randiņu.
– Bet kur ir problēma? Tajā, ka viņai ir cits?
– Nē, tā nav problēma! Tas cits, ja tāds vispār ir, nav nekāda siena, ko nevarētu pastumt malā, bet ir kāda cita problēma.
– Nevelc garumā.
Arturs iedzēra lielu malku alu, brīdi klusēja.
– Es viņai visai nopietni samelojos un tagad nezinu, kā izlīst no situācijas. Saproti, es mēģināju visādi viņu ieinteresēt ar dažādiem piedāvājumiem, bet viņa galīgi ne uz ko nereaģēja un tad nejauši man paspruka vārds „māksla”. Būtu redzējis, kā viņai acīs uguntiņas iedzirkstījās. Droši vien meitenei ir cieša saistība ar pindzelēšanos, citādāk nebūtu ne tādu zināšanu, ne interese.
– Tu viņai paziņoji, ka esi mākslas fanāts?
Rolands sāka smieties.
– Kaut ko uz to pusi. Es pateicu, ka man ir viens lieks ielūgums uz Pandelona rīkoto vip izstādi un, ka nevaru atrast nevienu, kurš vēlētos iet uz turieni.
– Pandelona? Tā paša savādnieka izstādi, kurš tās rīko tikai īpaši lūgtiem viesiem?
– Laikam. Es jau nezinu kas tāds vispār ir. Pirmo reizi par viņu dzirdēju šorīt no Alises, kad viņa stāstīja. Tai brīdī uz dambja nekas cits prātīgāks neienāca ko piedāvāt Lienei, lai viņa vēlētos ar mani vēlreiz satikties.
– Liene?
– Jā, tā viņu sauc.
Rolands palika nopietns; „Arturs tak’ nebūs saticis manu Lieni, es viņai ieteicu nekur nestaigāt, bet atpūsties un atgūt spēkus, tomēr tāda sakritība – vienādi vārdi, interese par mākslu… „
– Hei, tu mani dzirdi, par ko aizdomājies?
Arturs uzsauca brālim, redzot viņa pēkšņo garastāvokļa maiņu.
– Ne par ko īpašu, neesmu tev stāstījis, bet man ir attiecības ar meiteni vārdā Liene, kura arī interesējas par mākslu un dzīvo tepat Salaspilī.
– Tu domā, ka tā ir tā pati?
Puisis uz brīdi satrūkās, cerot, ka tā ir tikai sakritība.
– To varam tūlīt arī noskaidrot.
Rolands paņēma savu telefonu un uzspieda Lienes numuru, atskanēja pāris gari signāli un tad patīkama meitenes balss;
– Klausos?
– Sveika mazā! Gribēju tev novēlēt saldus sapņus un pajautāt, kā pavadi vakaru.
– Paldies, tev arī saldus! Es esmu mājās, tieši tā, kā tu man liki!
Klausulē atskanēja smiekli, bet Rolands atviegloti uzelpoja.
– Tad labi, atpūties, rīt no rīta pie tevis ieradīšos uz kafiju.
– Gaidīšu. Atā!
– Atā!
Arturs nepacietīgi raudzījās brālī;
– Nu?
– Mana Liene visu vakaru ir bijusi mājās. Tikai neticama sakritība.
– Fū, tad labi, ja godīgi mazliet sabijos, ka nāksies tev nocelt meiteni.
– Tu to nebūtu darījis. Es vismaz tā ceru.
– Varbūt arī būtu, kas to lai zin, nevar spriest par situāciju, kurā nekad neesam bijuši. Bet ne par to tagad ir problēma. Pasaki man, kur lai ņemu ielūgumu uz to Pandelona izstādi?
– Kā lai es to zinu?
– Tev nav kādi sakari ar mākslu, draugi, kolēģi, paziņas. Kāds no teātra kolektīva, nav no tām aprindām?
– Šķiet, ka nē, ja nu vienīgi Ilona, viņai kaut kāda saistība bija ar gleznotājiem.
– Lai kas viņa arī būtu – pazvani viņai. Iespējams tev izdosies glābt sava miesīga brāļa laimi.
– Nepārspīlē. Kāpēc tev gan viņai godīgi neatzīties, ka sameloji, un aizvest uz jebkuru galeriju, kas pieejama Rīgā.
– Ne par ko negrasos atzīties, kamēr nav izmēģinātas visas iespējas tik tiešām tikt uz to izstādi. Lūdzu piezvani tai savai Ilonai!
– Ir tak gandrīz desmit vakarā!
– Nu un! Nav nemaz tik vēls. Piezvani.
Rolands, smagi nopūtās, paņēma atkal telefonu, pirms tam nosodoši paraugoties Arturā.
– Tu būsi mans parādnieks.
– Jā, jā, galvenais izpalīdzi.
– Ilona, sveika, vēl negulēji? Man ir neparasts lūgums. Tev ir kāda iespēja dabūt ielūgumus uz Pandelona izstādi.
Arturs centās uztvert katru vārdu ko runā brālis ar viņam nezināmo sievieti, cerībā izdzirdēt, ka ielūgumus dabūs, jo tad vairs savaldzināt iekāroto meiteni nebūtu problēmu.
– Visa mūža garumā psiholoģiskas konsultācijas derēs kā atlīdzība?
Skanēja jautri Rolanda balss, kurš paraudzījās brālī un parādīja īkšķi uz augšu. Arturs pielēca no krēsla augšā, nepacietīgi staigāja pa virtuvi, gaidot, kad Rolands beigs sarunu.
– Sīkais, tu tiešām man būsi mūžīgs parādnieks!
Beidzot nolicis telefonu, viņš iesmējās.
– Tātad ielūgumus es dabūšu?
– Jā, Ilona kā reiz strādā pie šī pasākuma organizēšanas un man sagādās četrus ielūgumus. Tā, ka es tur ar savu mīļoto meiteni arī būšu.
– Super, būs mums dubultais randiņš! Roli, liels tev paldies!
***
Liene pamodās agri, nepacietīgi gaidīja, kad varēs piezvanīt sakarā ar darba sludinājumu. „Ja man izdotos dabūt šo darbu, man būtu stabili ienākumi, tad es varētu domāt arī par kaut kādu efektīvāku ārstēšanos, negribu, lai par visu gādā tikai Rolands, tā es jūtos pilnīgi atkarīga no viņa, kura neko pati nav spējīga paveikt. Nesaprotu kā gan tik gudrs un izskatīgs vīrietis varēja manī iemīlēties. Es tak esmu pilnīga nulle attiecībā pret viņu. Rolands būtu pelnījis līdzās gudru, izskatīgu, neatkarīgu sievieti, nevis tādu kā mani, kurai pat dzīvot nav atlicis nez cik daudz.”
Lienei, aizvien vairāk aizdomājoties par savu stāvokli, acīs sāka sariesties asaras. Pašai sevis kļuva neiedomājami žēl. Apziņa, ka dzīvē neko nav sasniegusi, redzējusi vai piedzīvojusi darīja nelaimīgu un visu sliktāku padarīja arī apstāklis, ka viņu mīlēja tik lielisks cilvēks kā Rolands. Viņa jutās kā parazīts, kurš veiksmīgi ieriktējies uz sava upura, lai sūktu visu sev nepieciešamo.
– Jebkura cita sieviete manā vietā noteikti būtu laimīga, jo man ir dzīvoklis un vīrietis, kurš mani mīl un gādā par visu. Kādēļ es par to visu nespēju priecāties?
Viņa slaukot asaras jautāja pati sev. Telefonā nopīkstēja atgādinājums, ka jāpiezvana sakarā ar darba sludinājumu. Liene pāris reizes ievilka dziļi elpu, nomierinājās un ievadīja telefonā numuru, kas bija norādīts avīzē.
– Labrīt! Es zvanu sakarā ar darba sludinājumu, kur tiek piedāvāts amats ražošanas cehā.
Telefona klausulē atskanēja salta sievietes balss ar spēcīgu krievu akcentu;
– Jā, mēs piedāvājam darbavietas, ja interesē, šodien līdz pulkstens 13:00 ierodieties mūsu rūpnīcā.
– Jā, interesē.
– Tad gaidīsim. Visu labu.
– Uz redzēšanos.
Tik tikko nolikusi telefonu, atskanēja durvju zvans.
– Super, iespējamsk šodien tikšu pie darba.
Liene priecīgi ar sevi runāja, ejot raudzīties, kas atnācis. Tur bija Rolands , kurš uzreiz kā Liene atvēra durvis viņu apskāva un nesakot nevienu vārdu cieši noskūpstīja.
– Labrīt, mīļā!
Viņš, glāstot meitenes vaigu, klusi nočukstēja, tad paņēma aiz rokas un abi kopā devās uz virtuvi.
– Sēdies, šodien ļauj man priekš tevis pagatavot brokastis. Tiesa, neko labāku par desmaizēm neprotu.
– Drīkstu palīdzēt?
– Nē. Šodien sēdi un atpūties.
– O, jā esmu pamatīgi piekusis nākot pie tevis, pagalmu šķērsot ir ļoti grūti.
Viņi abi sāka smieties. Liene nosēdināja Rolandu pie galda, bet pati sāka gatavot kafiju un maizītes. Rolands skatījās viņas rosībā un domāja, vai teikt par to, ka dabūjis ielūgumus uz gleznu izstādi vai nē. „Atstāšu to kā pārsteigumu nākamās svētdienas rītam, jau tagad redzu, cik Liene būs priecīga. Pagaidām neko neteikšu.”
1 komentārs
Šķiet klusums pirms vētras tūlīt beigsies! 🙂