Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Trīs tases Ēģiptes: LXIII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Mani neinteresē tava nauda

Nākamajā rītā Gunita cēlās ar domu, ka šī ir pēdējā diena, kad viņai jādodas uz darbu pie Vaela Riada. Kamēr Ādams meiteni veda, viņa mašīnā gulēja. Vēl joprojām viņa atcerējās abu iepriekšējās dienas nelielo strīdu, tāpēc negribēja šajā rītā to turpināt, zinot, ka šī ir diena, kad notiks ballīte. Turklāt viņai pavisam dabiski nāca miegs pēc gulētajām piecām stundām. Jau atkal viņa iepriekšējā vakarā bija līdz vēlai naktij strādājusi – nesusi darbu uz mājām, kā Vaels to bija vēlējies.

Piebraucot pie ēkas, Gunita kā ik rītu uzbrauca uz astoto stāvu un gaidīja aiz durvīm, kad būs bez trim minūtēm deviņi, lai varētu iet iekšā. Bija vēl stunda, ko gaidīt. Gunitai vēl joprojām tik ļoti nāca miegs, ka viņa centās gulēt sēdus, un uz kādu laiku tas izdevās. Tad atnāca pārējās meitenes, un visas tika iekšā dažas minūtes pirms darba laika sākuma. Gunita par saviem plāniem jau bija izstāstījusi Klārai. Arī itālietei nebija patikusi Vaela pēdējo dienu attieksme, un arī viņa apsvēra pamest šo darbu, taču gribēja vispirms atrast nākamo.

„Labrīt,” Vaels Riads teica meitenēm, tām ieejot ofisā. Viņš likās, esam labā noskaņojumā. Vismaz pagaidām, kamēr nebija izdarīta kāda kļūda vai misēklis darba jautājumos. Nabadziņš, Gunita domāja. Viņš vēl nenojauta, kas viņu sagaida dienas beigās, kad viņa jaunākā darbiniece pateiks, ka iet prom.

„Esmu izdomājis, ka Klāra un Gunita varētu apmainīties vietām,” viņš pēkšņi paziņoja. Iespējams, ar to bija skaidrojams viņa mundrums. Gunitu šāds lēmums pārsteidza – viņai patiesībā tīri labi patika sava iepriekšējā vieta, kas atradās patālāk no priekšnieka kabineta un kā oāze paglāba viņu no bosa skaļās balss.  Savukārt Klāras darba galds atradās telpā, kas bija tieši blakus Vaela kabinetam. Kā teikt priekšniekam uz delnas. Redz, gribēja Gunitu pakoriģēt un tā teikt – vairāk pieskatīt. Nekas, nekas, meitene domāja. Tikai vēl šodien.

Diena ritēja kā parasti – zvanoties, papildinot datu bāzi, desmit reižu skaitot vienus un tos pašus pantiņus pa telefonu, domājot par ārzemju konferencēm un kursiem. Jaunajā telpā, kurā Gunita sēdēja, pat nebija logu – tas bija koridors ar apzeltītu dīvānu labajā stūrī. Šeit arī bija neērti ēst savas zaptsmaizes – priekšnieks varēja jebkurā brīdī parādīties durvīs, taču Gunita negribēja, lai viņš meiteni ierauga ar burku rokās. Vēl pēdējo reizi darbiniece centās atrast kaut vienu lietu, kas viņai šai darbā patiktu un spētu te noturēt. Nē. Viņai nepatika nekas. Tā bija pati atmosfēra, kurā viņa vienkārši neiederējās. Viņa nesaskatīja savam darbam jēgu, un tāpēc bija grūti sevi motivēt to darīt. Protams, savus pienākumus viņa pildīja un strādāja čakli, taču bez intereses, bez degsmes. Un var jau būt, ka, piespiežot sevi un paciešoties mazliet ilgāk, viņai šis darbs būtu iepaticies… jo tas bija izdarāms, iemācāms un saprotams. Bet nē, viņa jutās kaut kā neērti – gan šajā ofisā, kur viņa labprāt būtu iecēlusi kājas krēslā, nevis sēdējusi taisnu muguru ar telefona klausuli rokās, gan drēbēs, ko nedrīkstēja nosmērēt un kam vienmēr jābūt formālām, gan pašā darba vidē – svarīgi kungi, kompānijas, darījumi, nauda. Vai tas mani interesēja?

Bija dažas minūtes pirms pieciem pēcpusdienā, kad Gunita klauvēja pie Vaela Riada kabineta durvīm. Šoreiz viņa pagaidīja, līdz brīdim, kad viņš teiks, ka var ienākt. Negribējās jau atkal pārtraukt cilvēku lūdzam, kā pirmajā dienā bija gadījies. Vienu brīdi Gunita pat brīnījās – kā tik ļauns cilvēks, īpaši jau ļauns pret saviem ēģiptiešu darbiniekiem, var vērsties pie… Dieva, sava Allāha. Vai viņam nav kauns? Nav bail no Allāha?

„Jā, lūdzu,” balss aicināja viņu ienākt. Gunita atvēra durvis un apsēdās krēslā – viņa jau zināja šo procedūru – vismaz kaut ko nedēļas laikā bija iemācījusies.

„Ko vēlējies?” Vaels jautāja pavisam ikdienišķi – pretēji tam, ko tagad grasījās paziņot Gunita. Viņai bija grūti iesākt, taču meitene zināja, ka grūtāk būs izturēt šai ofisā vēl kādu dienu. Nebija iemesla gaidīt ilgāk.

„Man ir tāda lieta, ka… es esmu sapratusi, ka… tomēr nevarēšu šeit strādāt.” Teikums, par ko Gunita šodien bija visvairāk baidījusies, nu bija izteikts. Tagad viņa gaidīja Vaela bļaušanu, negatīvismu, jelkādu bardzību, taču viņš izskatījās vēl nespēja noticēt tam, ko viņa darbiniece pateikusi.

„Kā tā? Ir notikusi kaut kāda problēma?” viņš domāja, ka tas ir risināms.

„Nē, nav nekādu problēmu. Es vienkārši sapratu, ka šis darbs man neder. Man nav formālu drēbju, es neesmu radusi sadarboties ar tādiem augstiem klientiem, un esmu sapratusi, ka gribu strādāt ar vienkāršiem cilvēkiem,” viņa skaidroja.

„Un kur tu tagad domā strādāt?”

„Es nezinu, es, iespējams, meklēšu darbu kā angļu valodas skolotāja.”

Viņš domāja un kādu brīdi nezināja, ko atbildēt. Laikam kungs nespēja aptvert, ko Gunita tikko pateikusi. Parasti taču viņš ir tas, kas atlaiž darbiniekus, nevis viņi aiziet paši. Priekšnieks lēni iesāka.

„Gunita, es saprotu, ka šajā nedēļā darbs nav bijis viegls, bet man šķiet, tu par ātru no tā bēdz prom, tu neesi sev devusi pat iespēju pamēģināt. Tu taču tikko kā atnāci,” viņš noteikti domāja, ka šis ir tikai milzīgs pārpratums. Taču Gunita zināja, ka viņai darbs neiepatiksies, un, pat ja iepatiksies – kāpēc gaidīt? Viņa gribēja ar prieku pavadīt katru minūti, katru savu dienu. Celties no rīta ar prieku, nevis milzīgu nepatiku, kāda bija līdz šim.

„Nē, man ļoti žēl, bet katru dienu es arvien vairāk saprotu, ka tas nav man domāts, ka es meklēju ko citu…. es gribu iepazīt vienkāršus cilvēkus. Augstas kompānijas man tikai uzdzen šermuļus,” viņa bija pavisam godīga.

„Vai tas ir kaut kādā mērā saistīts ar manu attieksmi? Vai es kaut ko nepareizi izdarīju?” viņš par katru cenu vēlējās atrast iemeslu. Iemeslu, lai to varētu pārvēst risināmā problēmā, taču Gunita negribēja teikt, ka viņš ir viens no tiem.

„Nē, nē, tas ir… tas ir viss kopā,” viņa teica.

„Vai es biju pārāk rupjš? Uzstājīgs? Prasīgs?”

„Nē, nu… ne pret mani, varbūt citiem,” viņa gribēja likt viņam aizdomāties par Monu, „es domāju, tas ir labi, ka ir sistēma, varbūt problēma ir tā, ka darbs ir bišķi par daudz un… vienas dienas laikā grūti paspēt izdarīt visu, ko jūs uzliekat un rauties uz tiem visiem blokiem,” viņa centās to pateikt tik cilvēciski, cik tas bija iespējams.

„Labi, es likšu tev mazāk pienākumu, vismaz sākumā.”

„Nē, nē, es nedomāju, ka tas ko mainīs… kā jau teicu, es sapratu, ka pārdošana nav man.”

„Hmm,” viņš domāja, „vispār jau mēs parakstījām līgumu, kurā ir teikts, ka jābrīdina divas nedēļas iepriekš par aiziešanu,” viņš ķērās pie sava pēdējā salmiņa.

„Jā, es zinu,” Gunita pasmaidīja, jo pēkšņi sajutās neērti. Šis bija vienīgais punkts, ko viņa pārkāpa. „Taču es tam neredzu jēgu – es, protams, varu nākt uz darbu, bet tad es to darīšu bez degsmes un intereses,” viņa skaidroja.

„Bet Gunita, es tevī tiešām redzu potenciālu! Tev ir pārdošanas talants! Tas, kā tu mums jau pirmajā dienā sarunāji tikšanos. Tev, manuprāt, pietrūkst tikai mazliet pacietības,” viņš vēl joprojām centās dabūt savu, taču Gunita bija cieta kā akmens. „Turklāt, es redzu, ka jau nākamajā mēnesī tu pelnīsi procentus, tu ej Klāras ceļu. Man viņa patīk, to es nenoliedzu, un tu esi nākamā. Varbūt tev pat ir potenciāls kļūt labākai par viņu un pelnīt vēl vairāk. Tu…”

Viņš turpināja runāt un Gunitai gribējās kliegt. Sacensība? Algas procenti? Vai tu tiešām nesaproti, ka es neesmu šim ofisam radīta? Mani neinteresē tavi mobilo telefonu kompāniju un banku prezidenti. Mani neinteresē piegludinātās apkaklītes un nospodrinātās ādas kurpes. Mani neinteresē pareizā rokassomiņa, poza un papīra loksne, pierakstot klientu komentārus, vai tavs džips, kurā nav neviena puteklīša, tavs ofiss, kurā nedrīkst ierasties ātrāk kā darbalaikā, kad tu vēl apkārt staigā pidžammā, bet vēlams palikt ilgāk, kad tu pats aizšmauc uz futbola maču. Mani neinteresē tava nauda un peļņas procenti. Vienīgais, kas mani interesē ir tavs kalps, kas tev pienes tēju, kafiju, smalkmaizītes. Tas cilvēks, kuru tu redzi tikai kā servantu un kādu, uz ko izgāzt dusmas, kad kāds klients tev ir atteicis darījumu, ko stumdīt un bukņīt uz un no virtuves par nepareizi uzvārītu tēju, uz un no veikala par nepareizi nopirktu maizi vai sieru. Jā, mani interesē tikai viņš un viņa dzeltenie zobi, jo, tos ieraugot, es zinu, ka viņš pasmaidīja. No sirds pasmaidīja. Bet nē, tu jau tos noteikti neesi redzējis. Bailes, ar kādām viņš savās savalkātajās drānās ienāk tavā kabinetā, apslēpj gan viņa zobus, gan smaidu, gan personību. Viņš ne smej, ne raud, ne dalās savos stāstos. Vai tu maz zināji, ka arī viņam ir, ar ko dalīties? Gunita domās rāja savu bosu, kamēr viņš joprojām runāja par kompānijas labumiem. Tagad meitenei bija skaidrs, kāpēc jau no paša sākuma viņš bija viņu tik uzstājīgi vēlējies šajā darbā, zvanījis no agra rīta, biedējis, ka ir citas kandidātes. Nebija tādu! Te darbinieces, kas nevarēja ar kungu sastrādāties, mainījās ātri – tika atlaistas vai aizgāja pašas.

„Tātad vai pamēģināsim?” meitenes domas pārtrauca jautājums.

„Ko?” Gunita pēkšņi pieslēdzās.

„Vēl nākamo nedēļu. Un, ja tad es sevi nepierādīšu, tad varēsi iet.” Sevis pierādīšana? Es redzu, kāds tu esi. Man nav vajadzīgi pierādījumi. 

„Nē, nē,” Gunita teica, „es gribu iet tagad, es esmu izlēmusi.” Viņa jau bija nogurusi no šīs minstināšanās, no viņa centieniem pārdot sevi pat Gunitai. Pārdot par katru cenu.

„Labi, tā ir tava izvēle,” viņš beidzot piekrita. „Bet atceries, ka tu vienmēr būsi gaidīta atpakaļ. Tu vienmēr vari šeit nākt, un tava vieta tevi gaidīs,” viņš teica.

„Jā, paldies, es to atcerēšos,” Gunita teica un priecājās, ka viņi šķiras ar labu. Viņai nepatika naidoties, strīdēties, kļūt ar kādu par mūžīgo ienaidnieku. Un pat, ja Vaelā viņu tracināja daudzas lietas, tā nebija Gunitas darīšana. Viņai bija izvēle ar viņu nesadarboties – izvēle, ko viņa tikko spēra. Cilvēki ir dažādi.

Gunita atdeva savus failus, papīrus un visas ar darbu saistītas lietas. Gluži kā Mona pirms dažām dienām. Vien Gunitas zaudējums Vaelam bija šķitis nozīmīgāks. Klāra un Olga jau prom bija. Tūlīt taisījās aiziet arī Gunita. Aiziet uz visiem laikiem.

„Lai tev veicas,” Vaels uz atvadām teica.

„Paldies. Un paldies par šo iespēju pamēģināt, es tiešām to novērtēju,” Gunitai vienmēr patika pateikt paldies – viņa bija dzirdējusi, ka jebkuram cilvēkam reizi dienā būtu jāpasaka paldies.

„Tu nemēģināji, tu strādāji un labi strādāji,” viņš uzsvēra. „Un, ja kas – mēs taču varam būt draugi, kas ik pa laikam aiziet uz filmu vai vakariņās,” viņš paspēja uz atvadām iestarpināt. Gunita pamāja, taču zināja, ka diez vai gribēs, lai šāda reize pienāk.

„Paldies un visu labu,” viņa pieklājīgi atvadījās, pasmaidīja un aizvēra durvis. Prom! Viņa te vairs nenāks. Vairs negaidīs stundu līdz ofisa atvēršanai! Vairs nezvanīs klientiem, cenšoties pārdot Vaela Riada pakalpojumus ar maigu balstiņu, kas patiesībā slēpj izmisušu saucienu: „pērc mani!” Nesūtīs mūžīgās atskaites. Neklausīsies Vaela Riada aizrādījumos, pārmetumos, rājienos. Viņa bija brīva. Jau atkal brīva un priekšniece pati sev. Gunita neko nenožēloja. Pateicoties, šim darbam, viņa patiesībā bija sapratusi, ko grib un ko noteikti negrib – lielas kompānijas, augstas amatpersonas, naudas darījumi. To visu nē! Dodiet man vienkāršus cilvēkus! Šovakar viņa tādus satiks. Amra ballīte būs laba iespēja iepazīt viņas vienaudžus. Turklāt, tā kā viņai bija jāmeklē jauns darbs, jaunas pazīšanās nenāks par sliktu tālākajiem nākotnes plāniem.

Dalīties.

Atstāt Ziņu