Ardievas mašīnai
Jau pēcpusdienā Gunita saņēma apstiprinājumu, ka ir pievienota Cairo Scholars listei. Viņa sāka saņemt pirmos epastus – gluži kā amerikāniete bija teikusi, tie nāca par visdažādākajiem jautājumiem, un protams, netrūka arī darba piedāvājumu. Gunita domāja šoreiz būt selektīvākai un pilnīgi noteikti vairs neparakstīties uz darbiem, kas saistīti ar pārdošanu, jo tad darba devēji par to vien domā kā naudu un procentiem. Viņa lasīja sludinājumus, kad pie durvīm izdzirdēja klauvējienu. Bija diezgan skaidrs, kas aiz tām stāv – Ādams vai Hosams -, jo tikai viņi vienīgie zināja, kur Gunita dzīvo.
Meitene atvēra durvis, un tur stāvēja Ādams. Džinsās, baltā T-kreklā, drūmu seju. Pēc nakts, kad viņš bija atņēmis Gunitu Amram, viņi nebija runājuši.
„Vai tu vēl esi dusmīga?” viņš jautāja. Puiša balss bija mierīga un varēja redzēt, ka viņš nācis salabt.
„Nezinu,” tā bija godīga atbilde. Protams, Gunitai nepatika viņa attieksme. Protams, viņa gribēja viņam pārmest, taču apzinājās, ka tad sāktos strīds ar viņa n-tajiem jautājumiem, kas tik ātri nemaz nebeigtos. Un, protams, viņa negribēja braukt uz Londonu viena. Kur bija šis cilvēks? Kur bija Ādams, ar ko Gunita čatoja mesendžerī – labais draugs un labais cilvēks. Viņa vienmēr cerēja, ka turpat dziļi iekšā Ādamā viņš tomēr mita…
„Man ir ideja – es vēlos tevi iepazīstināt ar savu draudzeni Sāru, mēs varētu pie viņas šovakar aizbraukt. Es jau viņai pateicu, lai pastāsta par tevi angļu valodas centrā, un viņa to ir ar mieru darīt.” Jau atkal Ādams bija jauks. Gatavs darīt visu, lai savai ārzemju draudzenei palīdzētu. Ar darbu, ko viņai šobrīd tik ļoti vajadzēja atrast. Tā bija meitenes vājība – atkal viņš zināja, ko Gunitai šobrīd vajag un piedāvāja to. Uzlika uz paplātes. Un kā jau ierasts – Gunita netiepās un ņēma. Kā to bija darījusi pie Mahmuda Alī. Tāpat to tagad darīja ar Ādamu. Bija taču tik ērti. Viņai prātā skanēja Alisas teiktais.
Viņi izgāja ārā un iesēdās Ādama mašīnā.
„Kur viņa dzīvo?” Gunita jautāja, vēl joprojām nesmaidot, tādējādi parādot, ka jūtas aizvainota.
„Muhatam rajonā, tur kur ir tas kalns,” Ādams atbildēja. Iespējams, viņi tur būtu arī nokļuvuši un tikušies ar Ādama britu draudzene. Gunita jau pat bija sākusi mašīnā uztraukties – viņa taču tiksies ar briti, kas runā īsto British English. Vai būs viegli ar viņu saprasties? Nekad Lielbritānijā nebija būts, lai šo valodu dzirdētu praksē – uz ielas un veikalā. Taču plānotais nenotika. Ādams pēkšņi satrūkās no telefonzvana.
„Tētis?” viņš pārsteigts iesaucās. „Mēs taču tikko tikāmies.” Viņš pacēla klausuli un sāka runāt arābiski. Saruna bija īsa. Un tikpat tiešs arī viņa secinājums.
„Man tūlīt jābrauc mājās.”
„Kāpēc?”
„Nezinu, teica, ka steidzami.”
Viņš aizveda Gunitu atpakaļ uz dzīvokli, un pats aizbrauca mājās. Arī Gunita bija satraukusies – kaut kas nebija labi, viņa līdz šim nebija dzirdējusi Ādamu daudz runājam ar saviem vecākiem. Pat bija sajutusi, ka viņiem nav labas attiecības. Turklāt jau toreiz viņa vecāki nebija ar mieru, ka Gunita paliek pa nakti. Pagāja apmēram stunda, kad Ādams zvanīja Gunitai, lai izstāstītu situāciju.
„Viņš man atņēma mašīnu,” bija īsa un skaidra Ādama atbilde.
„Ko? Kāpēc?”
„Viņš ir pamanījis, ka es pēdējā laikā tērēju daudz naudas, un darba kolēģei neesmu atdevis parādu, viņa jau tētim bija sūdzējusies.” Ādama tēvs strādāja tajā pašā bankā, kur Ādams, un tāpēc zināja gan par kolēģi, gan parādu.
„Bet vai tad tā mašīna nebija tava?” Gunita bija pārsteigta.
„Bija, bet tēta pirkta. Tagad viņš uzskata, ka es ietaupīšu naudu, to vairs nelietojot. Turklāt viņš ir izlēmis mašīnu pārdot.”
„Hmm, skaidrs.”
„Man ļoti žēl, būs jāatsaka Sārai – ir jau par vēlu turp doties, un ar autobusu tas paņems vismaz kādas divas stundas.”
„Viss kārtībā, tā jau nav tava vaina,” Gunita saprotoši atbildēja, un viņi atvadījās. Meitene sāka domāt par Ādama vecākiem. Noteikti arī viņi ir pamanījuši, ka dēls mainījies, kopš satika Gunitu – regulāri nav mājās, palielinās viņa tēriņi, tagad arī šis parāds kolēģei. Iespējams, tāpēc viņi izlēmuši mašīnu atņemt, domājot, ka tas problēmu atrisinās. Var jau būt, ka viņiem taisnība. Patiesībā šī situācija ietekmēja arī Gunitu. Meitene sāka domāt, kā mašīnas trūkumu viņa izjutīs tālāk. Protams, no vienas puses bija ērti, ka Ādams viņu visur veda. No otras puses, viņa nebija patstāvīga. Tagad bija iespējas tādai kļūt. Tagad viņai būs jāsāk braukt ar autobusiem, ko Ādams nevēlējās, lai meitene dara. Vai tie tiešām ir tik bīstami? Varbūt, ja viņi brauks kopā, tad ne? Pavisam noteikti, šīs būs pārmaiņas. Uz labu vai sliktu – to rādīs laiks.
Autobusu dzīve
Auto trūkumu izjuta gan Ādams, gan Gunita. Mašīna bija kalpojusi kā abu kopējā telpa, kas padarīja Ādamu varenāku, stūrējot ne tikai auto, bet arī meitenes dzīvi. Tā bija izveidojusies kā neiztrūkstošs elements viņu piedzīvojumā – tā ieradās ciematā kopā ar Ādamu, pirmo reizi izveda Gunitu ārā no ciemata un parādīja viņai brīvību. Tā iedrošināja Gunitu pamest ciematu pavisam un, ierodoties Kairā, tā veda meiteni uz darbu un atpakaļ, uz veikalu, kafejnīcām. Kā tāda mājsaimniece aiz TV ekrāna, blenžot ziepju operas, tā klusām un nemanāmi bija uzsūkusi daudzus emociju pavērsienus starp abiem draugiem. Vispirms tā bija piedzīvojusi intrigu, vēl vienam otru nezinot, bet čatojot internetā, tad nāca kautrīgums un nedrošība pirmajās dienās, vēlāk bailes, bēgot no Mahmuda Alī, prieks, tiekot brīvībā, kā arī strīdi un greizsirdības uzplūdi, esot Kairā. Tā bija izsekojusi līdzi visam un, līdzpārdzīvojot abu gaitām, cietusi avārijā, lūzusi un plīsusi, pārsniegusi ātrumu, atteikusies darboties. Nav brīnums, ka tās dvēsele bija jau tik pilna ar emocijām, ka tai gribējās pārslēgt TV kanālu un pāriet uz citu – iespējams, mierīgāku seriālu.
Ādams uz darbu tagad brauca ar mikroautubusiem. Tas bija tāls ceļš uz Mādi rajonu Kairā. Viņam vajadzēja divreiz pārsēsties, kā arī izmantot taksi. Kopumā pagāja stunda, pusotra, līdz viņš sasniedza darbu. Gunita tikmēr sēdēja mājās, viena savā dzīvoklī, savās sešpadsmit sienās un lielāko daļu laika pavadīja pie interneta, kur ik pa laikam skatījās darba sludinājumus Cairo Scholars listē. Viņa arī paspēja sarunāt dažas intervijas uz nākamo nedēļu.
Brīvdienās Ādams bija apsolījis Gunitai parādīt, kā braukt ar autobusiem. Izrādās, kad apstākļi spieda, tie vairs nebija tik bīstami, kā puisis sākumā apgalvoja. Tiesa, viņš joprojām dotu priekšroku, ja Gunita brauktu ar takšiem, bet viņa patiesībā uzstāja lietot sabiedrisko transportu. „Kas tajos tik bīstams?” Gunita jautāja Ādamam. Pieskaršanās, piebīdīšanās klāt ārzemniecei, runāšana, sekošana – daži vīriešu kārtas pasažieri to dažkārt uzdrošinājās, kā bija teicis Ādams. Un tā ir tā bēda? Gunita brīnījās. Ja vien tā nav izvarošana vai nogalināšana, viņa nesaskatīja sēdēšanu autobusā kā bīstamu. Turklāt tādiem, kas skaras klāt, var vienmēr sadot pa pirkstiem. Te taču bija tūristu policija, diez vai ēģiptietis riskētu darīt ko ļaunu. Viņi patiesi baidījās no policijas.
Brauciens ar autobusu bija vesels piedzīvojums. Tā bija dzīve. Bija gan lielie autobusi, gan mazie – mikriņi. Lielie bija valsts nodrošinātie autobusi, kas maksāja lētāk (no 1 līdz 2 mārciņām) par braucienu atkarībā no distances. Tajos parasti bija biļešu pārdevējs, kas apstaigāja katru pasažieri un iekasēja brauciena nodevu. Tiesa, ne vienmēr šajos autobusos visiem pietika vietas – bieži nācās stāvēt kājās. Gunita, kas reiz bija redzējusi šādu ainu no Ādama mašīnas, jau tad bija pamanījusi, kā cilvēki saspiedušies kā tādas brētliņas konservu bundžā. „Re, cik labi, ka mums ir mašīna. Vasaras karstumā autobusā ir vēl trakāk,” toreiz bija teicis Ādams un, kā tagad izrādījās, – iespējams, Gunitai to nāksies piedzīvot.
Ērtāk bija braukt ar mikriņiem: mazāk tautas, un tie kustējās ātrāk. Tiesa, tie iekasēja arī lielāku nodevu – taču jebkurā gadījumā summa nebija liela, ja salīdzina ar taksi. Lai no mājām tiktu līdz Tahrīra laukumam Kairas centrā, Gunita maksāja 2,50 mārciņu, kamēr taksis ņēma 50. Kad Gunita kopā ar Ādamu pirmoreiz iekāpa šādā busiņā, pirmā doma bija: kam man jāmaksā? Tur vēl sēdēja četri pasažieri, taču mikriņš nebija pilns. „Pagaidi,” Ādams bija teicis. „Šoferim jāpiepilda visas vietas, un tikai tad tiks iekasēta nauda.” Kad tas bija sagaidīts, pa ceļam uzlasot aizvien vairāk un vairāk pasažieru no ielas, naudas iekasēšana pati par sevi kļuva par interesantu procesu. Mikriņā, kurā parasti sēdēja ap divdesmit cilvēkiem trīs vai četrās rindās, viens tika izraudzīts vai pats uzņēmās kļūt par kasieri un savāca no visiem naudiņu. Parasti par tādu kļuva šoferim tuvāk sēdošais pasažieris. Citreiz gadījās, ka īpašu aktivitāti uz naudas vākšanu neizrādīja neviens no pasažieriem. Tad katrā rindā, sākot no pēdējās, vajadzēja saprast, kurš ir tas cilvēks, kuram dot naudu, un tad viņš attiecīgi padeva to uz priekšu un organizēja atlikuma izdošanu, ja bija nepieciešams.
Protams, regulāri notika arī sabļaustīšanās ar šoferi, ja kādam bija lielās naudas – vajadzēja pārliecināties, ka šoferim ir ko izdot. Un, pat ja nebija, tā vienmēr bija risināma problēma: šoferis parādīja 50 mārciņu banknoti blakusjoslā braucošajam šoferim, piebrauca tuvāk pie kolēģa lodziņa, un brauciena laikā samainīja banknoti tikpat viegli kā to darītu bankā. Viņi to darīja ātri un patiešām profesionāli. Tā bija tehnika, kas prasīja ātrumu un izveicību. Ādams teica, ka liela daļa mikriņu šoferu smēķē zālīti, lai varētu izturēt lielo slodzi. Brauciens pēc brauciena – tā viņi pavadīja katru dienu. Reizēm viņi smēķēja pat autobusos, atverot priekšējo logu.
Naudas mānīšanās vai apkrāpšana nebija pieņemta – tas pat liktos nereāli, jo visi kopā sēdošie pēkšņi kļuva par tādu kā pagaidu ģimeni – viņi palīdzēja viens otram ar naudu, atlikumu, pieturvietu, ja jākāpj kādam ārā. Reiz Gunitu kāda blakussēdošā ēģiptiete pacienāja ar maizītēm.
Protams, neiztrūkstošas bija arī sarunas, dažkārt arī ķildas un strīdi, kas vēlreiz apliecināja ģimenisko noskaņu autobusos – strīdiem pievērsās visi. Reiz, kad Ādams ar Gunitu brauca lielajā autobusā, viena dāma tik ļoti ieinteresējās par ārzemnieci, ka sarunas laikā pat piedāvāja Gunitai darbu. „Es viņu pamanīju, kad jūs stāvējāt pieturā. Kā melns kaķis ar zilām acīm,” dāma bija salīdzinājusi Gunitu, kas tai dienā bija tērpusies melnās biksēs un melnā krekliņā. Viņi ar Ādamu runāja, ko meitene šeit dara un, kad Ādams pateica, ka pašlaik meklē darbu, dāma iedeva sava vīra telefonu – sakot, ka viņam uzņēmumā kā reiz administratori vajag – lai tik zvanot. Ēģiptieši bija izpalīdzīgi. Pat, ja viņi nezināja, kā, viņi gribēja palīdzēt. To Gunita bija pamanījusi no Vaela, no nejaušajiem cilvēkiem, ko viņa satika, Amra, Ādama, Hosama, visiem. Do you need anything?[1] Ļoti bieži šādi beidzās saruna – viņiem vienmēr likās, ka tev kā iebraucējam kaut ko vajag, pats nevari par sevi parūpēties valstī, kas nav tavējā, turklāt dzīvojot viena bez savas ģimenes. Tas nepavisam nebija parasti – dzīvot vienai Ēģiptē. Viņiem likās, ka tu ciet. „Tu šeit dzīvo viena? Man ļoti žēl…” Tā viņi domāja. Tāpēc piedāvāt palīdzību likās pašsaprotami. Tas nāca ar labām domām. Cita lieta – cik šīs domas un vārdi bija atbildīgi.
Tante no autobusa, iedevusi sava vīra numuru, nemaz nebija viņam bildusi, ka Gunita varētu zvanīt, tāpēc vīrs, kas pacēla telefonu un nespēja meiteni īsti saprast, protams, neielaidās tālākās sarunās un nepavisam neizskatījās, ka viņš meklē darbinieci. „Piezvaniet vēlāk,” viņš bija teicis un kad Gunita, vairākkārt to darot, saprata, ka tālākas darbības nenotiks, viņa vairs šo piedāvājumu neuztvēra nopietni. Tātad sieva bija vienkārši vēlējusies būt jauka tajā brīdī autobusā.
Tagad, kad Gunita pārvietojās ar autobusiem, viņa vairāk sāka iepazīt Kairas ielu dzīvi. Te cilvēki rosījās visu laiku. Bija jau tik pierasts, ka viņi skatījās uz Gunitu, pat blenza uz viņas ārzemniecisko izskatu, bieži vien viņu uzrunājot. Welcome to Egypt[2], viņi parasti teica. Ja bija runīgāki, tad arī pajautāja: Do you need anything? Anything ask me.[3] Vien, ja Gunita tagad pateiku ko konkrētu, diez vai šī palīdzēšana izpildītos tālāk. Tie bija ēģiptieši. Viņiem patika runāt. Runāt daudz un skaisti. Bet ne vienmēr vārdiem sekoja darbi.
Ļoti bieži autobusu dzīve bija arī kaitinoša. Tu nekad nevarēji zināt, cikos pienāks autobuss. Līdz ar to nekad nevarēja precīzi saplānot laiku, jo nezināji, cik daudz laika pavadīsi uz ceļa, gaidot autobusu. Protams, bija arī autobusu pieturvietas, bet arī tur tie nekursēja pēc saraksta. No Gunitas mājām tuvākā pietura bija divdesmit minūšu gājienā, tāpēc viņai nācās stāvēt turpat šosejas malā, kas atradās piecu minūšu gājienā no Gunitas dzīvokļa, un mēģināt dabūt transportu, kas bija pa ceļam uz galveno pieturvietu. Ar pliku stāvēšanu vien nepietika. Ādams Gunitas plānotājā bija sarakstījis nepieciešamās zīmes, kas jārāda, braucot uz dažādiem galamērķiem. Viņš paskaidroja, ka taisna roka uz priekšu un neliela vicināšana ir virziens uz Tahrīra laukumu, no rokām salikta piramīda nozīmē Piramīdu ielu un Gizas virzienu. Pati Giza, kas ir tālāk par Piramīdu ielu, jārāda īkšķi un mazo pirksiņu izstiepjot uz āru, kamēr pārējie pirksti salikti kulaciņā. Savukārt, lai tiktu uz Libānas laukumu, ar rādītājpirkstu jāvelk pa apli, tādējādi it kā zīmējot laukumu. Šo pašu zīmi varēja rādīt uz jebkuru objektu ar galamērķi – laukums, kāds tas dzīvē arī izskatījās – aplis, kuram apkārt brauc mašīnas.
Bija jāpaiet zināmam laikam, kamēr Gunita iemācījās ne tikai zīmes, bet saprata virzienus un Kairas rajonus. Mašīnas laikos tos zināja Ādams, un viņai neko neizteica Dokki, Zamalek, Nasr City, Heliopolis, taču tagad viņa studēja karti un pamazām sāka saprast, kur ir 6.Oktobra pilsēta, un cik tālu ir pārējie rajoni. Darba intervijas, uz ko viņa gāja, bija labs treniņš. Te viņa brauca uz Mādi, te uz Piramīdu ielu. Ādams ļoti bieži brauca viņai līdzi, jo baidījās, ka meitene apmaldīsies. Taču, ja nevarēja tikt līdzi, viņš ar Gunitu nemitīgi sazvanījās, rūpējoties, lai viņa iesēžas pareizajā autobusā un izkāpj pareizajā vietā. Te jau atkal palīdzēja vietējie – pasažieri, kas sēdēja Gunitai blakus ar lielāko prieku paņēma viņas telefona klausuli, lai uzklausītu Ādama sniegtās norādes arābu valodā, un tad viņi pateica, kur Gunitai jāizkāpj. Izkāpt no mikriņa varēja jebkur. „Ala ganb”[4] – pēc šiem vārdiem šoferis aptājās vienmēr. Tiesa Gunitai sākumā bija neērti bļaut pa mikriņu, kā to darīja visi, tāpēc viņa izmantoja Ādama palīdzību vai blakussēdošo pasažieri.
Jau atkal meitene apzinājās, ka netiek galā viena. Vai varbūt to negrib, ja ir kāds, kam piezvanīt, kad ir apmaldījusies, bieži pat izgāzt uz viņu dusmas un vainot haotisko Ēģipti, ja nevar ko atrast. Ādams viņai bija kļuvis teju par vecāko brāli – te viņiem kopā bija labi, te sanāca strīdi – kā ģimenē, kur neviens neslēpj un neaptur emocijas, tās nāk ārā dabiskas un patiesas. Vai arī Ādams Gunitu uzskatīja tikai par māsu? Pēc gadījuma ciematā, kad Ādams bija teicis, ka meitene viņam patīk, viņš nebija centies viņai uzmākties. Rokas uzlikšana uz pleca – tas bija vienīgais, ko meitene ļāva un kas patiesībā izpaudās dziļi emocionālos argumentos. Taču līdzko viņa juta, ka viņš varētu uzdrošināties uz ko vairāk, Gunita palika strikta un piesardzīga, un puisis atkāpās. Tātad nav vēl piemērots brīdis. Nav un nebūs, zināja Gunita. Taču Ādams, iespējams, gaidīja.
