Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: LXIX daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Es tagad esmu skolotāja

Braucot ar sabiedrisko transportu, no Gunitas mājas līdz viņas jaunajai darba vietai bija apmēram 2-3 stundas, pastāstīja Ādams. Viņš nebrauca līdzi, jo pašam bija jābūt darbā, tāpēc bija izstāstījis jaunajai skolotājai ceļu un uzturēja saikni telefoniski. To, kā aizbraukt uz Tahrīra laukumu, Gunita zināja, taču nekad nebija braukusi uz Nasr City. Turklāt nebija nemaz tik viegli otrajā mikriņā tikt iekšā – viņai vajadzēja vispirms atrast vietu, kur tas atiet no autoostas. To viņa veiksmīgi izdarīja ar Ādama palīdzību. Puisis koriģēja pa telefonu. Gunita nespēja iedomāties, ko bez drauga būtu darījusi. Lai kā viņa negribēja to atzīt, dažreiz tieši Ādams bija tik ļoti vajadzīgs un uzticams. Turklāt autoostā, kur valdīja haoss – cilvēki, kas rindām gaida mikriņus, šoferi, kas starplaikos atpūšas, dažādi uzkodu un dzērienu pārdevēji, paceltais balss tonis – likās, visi ir tik uzvilkti un stresaini, un katrs burtiski cīnās par savu vietu – vietu autobusā.

Mikriņš uz Nasr City bija viens no gaidītākajiem. Gunita novēroja, ka ir pasažieri, kas tam, vēl tikai braucot iekšā pieturā, jau ver vaļā durvis un lec iekšā, cits centās pat iekāpt pa logu. Nereti nācās kādu pagrūst, un cilvēki tika pat traumēti, nokrītot turpat zemē. Kā zvēri pie gaļas, tie katrs plēsa uz savu pusi, lai iegūtu savu tiesu. Turklāt nekad nevarēja redzēt, kurš autobuss brauc uz Nasr City. Mikriņa stiklā nebija pat uzraksta, taču, ja bija – tikai arābiski. Un tāpēc Gunitai vienmēr nācās citiem pasažieriem pārjautāt: „Nasr City?” Pirmajā dienā meitene veiksmīgi tika galā ar citu palīdzību. Bet kā būs turpmāk? Viņa tiešām cerēja, ka lielāko daļu laika pavadīs, strādājot 6.Oktobra pilsētā, kā bija runāts, jo šī cīņa par savu vietu neapšaubāmi bija un būs laika patērējoša. Jau tagad Gunita bija gaidījusi pusstundu, lai tiktu mikriņā. Viņai rokās bija arī centra adrese arābu valodā, ko meitene jau kā normālu žestu iedeva blakussēdošajam – gandrīz vienmēr viņa konsultējās ar citiem pasažieriem. Tas nebija nekas neparasts šajā sociālajā telpā ar nosaukumu „autobuss”. Tā bija īpaša sadzīve, ko Gunita šeit pamazām apguva.

Skolotāja ieradās darbā dažas minūtes pirms četriem. „Sveika! Kā iet?” smaidīgā sekretāre, kas viņu bija sagaidījusi iepriekšējā dienā, meiteni atcerējās. Šodien jau viņa bija tērpusies citādākā krāsu gammā, taču kosmētikas kārta seju klāja kā parasti. Varēja redzēt, ka dāmai patika rotāties un pucēties. Turklāt Gunita novēroja, ka viņas hidžaba siešanas veids ir citādāks, nekā parasti to darīja musulmaņu meitenes – viņa to sēja uz aizmuguri, it kā iesiedama audumu matos un veidodama dažādus ornamentus galvas pakausī – piemēram, skaistu apaļu copīti. Tas atsedza viņas ausis un auskarus, ko sieviete nēsāja. Taču, pareizi nēsājot hidžabu, arī ausīm bija jābūt nosegtām. Bija teicis Ādams. Neizskatījās, ka sieviete būtu turīga. Viņas drēbes bija krāsainas – ne šikas. Fatma – tā sauca šo sekretāri.

Nahlas četros te nebija. Nebija arī piecpadsmit minūtes pāri četriem un pat piecos. Gunita sāka uztraukties, taču tam vairs nebija laika – bija atnācis pirmais students. Viņus iepazīstināja Fatma. „Mis Gunita,” sekretāre teica. „Mister Ahmed,” viņa norādīja uz kādu 30 gadus vecu vīrieti. Ko? Stunda jau sākas? Gunita līdz pēdējam brīdim bija cerējusi, ka atnāks Nahla un, kā solīts, pastāstīs ko vairāk par mācīšanas metodēm un pašu studentu. Taču nekā. Tagad Gunitai vajadzēja to prasīt viņam pašam. Puisim tas gan jau liksies kaitinoši, ka ir nomainīta viņa skolotāja, turklāt pavada laiku, prasot, kas viņu interesē un ko tieši viņam vajag mācīt. Lai nu kā, te vairs nebija laika domāt. Kungs stāvēja Gunitai pretī smaidīdams, un Fatma ieveda abus vienā no klasēm. Cik labi, ka meitene, it kā gatavodamās sliktākajam, bija paņēmusi un pašķirstījusi dažas grāmatas no plaukta. Varēs iedot kādus uzdevumus. Viņa galvā plānoja. Es esmu skolotāja, es tagad esmu skolotāja, viņa pie sevis atkārtoja. Gunitai bija jāvada stunda. Par spīti uztraukumam.

Viņi iegāja klasē, un Gunita sāka ar to, ko parasti, iepazīstoties ar svešu cilvēku,  – nosauca savu vārdu. Tad viņa nedroši pateica teikumu, kam nespēja vēl noticēt pati: „Es būšu jūsu angļu valodas skolotāja.” Viņa cerēja, ka, izsakot to skaļi, meitene jutīsies drošāka. Taču pārliecība par sevi vēl nenāca. Tagad ko? Man jāvada stunda. Ko tālāk? Gunita pie sevis domāja. Viņa sāka kungam prasīt par to, kādas ir viņa intereses, un ko viņš iepriekš mācījies. Ahmeds izskatījās ļoti saprotošs un vienkāršs. Viņš lēnam stāstīja, un pamazām Gunita sāka dabiski uzdot viņam vairāk un vairāk jautājumu. Ahmeds, izrādās, plānoja pēc pāris mēnešiem pārvākties uz Angliju, viņam bija Anglijas pilsonība, jo bija piedzimis Anglijā, bet angļu valodu nezināja – vecāki bija atceļojuši atpakaļ uz Ēģipti, kad puikam bija 2 gadi. Patiesībā sarunāties viņš varēja, varbūt vienīgi gramatiku varētu labāk pamācīties. Gunita bija domājusi, ka līmenis būs vēl sliktāks. Taču nepavisam. Puisis ļoti brīvi izturējās, smaidīja un stāstīja par savu dzīvi, un, likās, nav aizkaitināts, ka viņam tagad ir nomainījusies skolotāja, kas faktiski sāk visu no sākuma. Tad viņš sāka jautāt par Gunitu. Visvairāk ieinteresēts un pat nedaudz pārsteigts viņš likās par skolotājas izcelsmes valsti Latviju. Prasīja, kur tāda atrodas, un kādā valodā tur runā. Gunita bija pieradusi atbildēt uz šiem jautājumiem – reti kurš te zināja, kur ir Latvija.

Pēc iepazīšanās runām iestājās neveikls klusuma brīdis, kad Gunita saprata: šī nevar būt tikai jauka saruna, viņai taču jāvada stunda. Meitene ātri ieskatījās savā aptuvenajā plānā, un tad aši izdomāja nākamo nodarbi. Viņa aicināja pildīt dažādus gramatikas uzdevumus, kā arī apgūt jaunus vārdiņus un tos praktizēt. Pat, ja mulsinošas pauzes iestājās diezgan regulāri, puisis izskatījās saprotošs, turklāt Gunita viņam pateica, ka strādā pirmo dienu. Gala rezultātā pusotra stunda pagāja tīri veiksmīgi. Viņi vienojās par to, ko darīs nākamajās stundās un atvadījās, kad jau nākamais students klauvēja pie durvīm.

Starpbrīži šeit nebija paredzēti. Viena stunda beidzas, nākamā sākas – un Gunitas priekšā jau stāvēja vēl viens ap 30 gadus vecs vīrietis. Nez kāpēc pēc akcenta, kādā viņš runāja, un brīvās izturēšanās viņš Gunitai atgādināja spāni.

„Vai jūs no Spānijas?” Gunita tā arī pajautāja. Tas kungu sasmīdināja.

„Nē, esmu ēģiptietis, bet es mācījos spāņu valodu, varbūt tāpēc tev tā liekas,” viņš ātri atbildēja. Ja Ahmeds likās izskatā vienkāršs – tērpies T-kreklā un džinsās, tad Muhameds jeb spānis, kā tagad Gunita viņu iesauca, bija ielīdis pelēkā uzvalkā un ādas kurpēs. Vīrs strādāja bankā un uz kursiem brauca pēc darba. Pirmajā brīdī likās komiski saukt par skolotāju vienkāršo meiteni, kas bija tērpusies džinsās, zaļā T-krekliņā un melnās savalkātās sandalēs. Nē, tā nebija skolotāja augstpapēžu kurpēs, piespīlētos sarkanos mini svārkos, žaketītē un blūzē ar izgriezumu. Viņai nebija arī spilgti sarkanas lūpas, uzkrāsotas acis un apjomīga cope pakausī. Viņai nebija rādāmkoka, ar kuru viņa pārliecinoši stāvētu pie tāfeles un sagaidītu savu studentu. Gunita bija apsēdusies vienā no krēsliem un savu studentu sveicināja ar kautrīgu smaidu.

Par spīti formālajam izskatam, jaunajai skolotājai viņš patika pat vairāk nekā Ahmeds. Muhameds īpaši neuztraucās par programmu. Viņam ļoti patika runāties, un viņš pats Gunitai uzdeva dažādus jautājumu un daudz jokoja. Turklāt viņa angļu valoda bija pat vēl labāka nekā iepriekšējam studentam. Arī Muhamedam Gunita izstāstīja, no kurienes nāk, un viņš izrādīja patiesu interesi par viņas izcelsmi. Meitenei pat vajadzēja nodemonstrēt, kā skan latviešu valoda. No Ilustrētās vārdnīcas viņi kopīgi izvēlējās tēmu, par ko runās, iekļaujot jaunos vārdiņus, – un runāja. Ar viņu bija patiešām viegli. Turklāt to Muhameds pats uzsvēra – viņam galvenā ir runāšana, lai neaizmirstu valodu.

„Ko jūs mācījāties ar iepriekšējo skolotāju?” Gunita viņam intereses pēc pajautāja.

„Ak, tādas ir bijušas trīs, man gandrīz katru reizi ir cita skolotāja,” viņš iesmējās ar nelielu ironiju, drīzāk parādot, kā šis Valodu centrs strādā. Taču, pat ja viņš gribētu ko iebilst, to nevarēja – kā Muhameds pastāstīja, centrs iekasē pilnu kursa summu jau pirms pirmās nodarbības, un tad tev nekas cits neatliek kā vai nu iet uz stundām, kad un kādas tās ir, vai neiet un pazaudēt savu naudu. To varēja redzēt, ka šis centrs nav liels un prestižs. Tas atradās nomalē, telpas bija izveidotas dzīvoklī, tās bija putekļainas, neomulīgas un nemājīgas. Un klasēs bija slikta akustika, vajadzēja runāt skaļi, lai tevi sadzirdētu. Taču viņai ar Muhamedu bija izdevies to visu uztvert ar humoru, jo pats students visu laiku smējās un jokoja. Viņu laiks pagāja nemanāmi ātri.

„Lūk, šo izpildīsiet mājās,” Gunita lika viņam uzrakstīt stāstiņu par ģimeni, kā arī izpildīt vienu uzdevumu. „In sha Allah, in sha Allah,” viņš iesmejoties, atteica. Ēģiptieši ļoti bieži paļāvās uz Allāhu, kad vajadzēja, ko darīt nākotnē. Bet to, ka to saka par mājasdarbu pildīšanu, Gunita vēl nebija dzirdējusi. Pats jau vien pildīsi tos mājasdarbus, ne jau Allāhs, viņa viltīgi nodomāja.

Gunita savas stundas bija beigusi un pat interesanti pavadījusi laiku. Tieši tas viņai patika – iepazīt cilvēkus, un, mācot angļu valodu, tas bija tik labs iemesls, lai ar viņiem runātu, izprastu viņu domāšanu, personību, pašai uzzinātu par Ēģipti un ēģiptiešiem.

Pēc abām nodarbībām Gunitu pasauca Nahla – vēlējās ar skolotāju parunāt. Šodien viņa jau demonstrēja citu modes kolekciju – melnas džinsas, puķaina blūze un pelēka veste. Abām apsēžoties pie galda, viņa aizkūpināja cigareti. Vakar Nahla tā nebija darījusi – laikam tāpēc, ka bija jārada pirmais iespaids, kaut gan pēc cigaretēm te oda visu laiku. Tagad Gunita skaidri saprata, kāpēc menedžeres balss ir tik rupja un pavisam neskanīga, gandrīz aizkritusi – dāma smēķēja vienu smēķi pēc otra, vienlaicīgi cītīgi rakstīdama uz lapas ar saviem strupajiem pirkstiem, kuru galus rotāja spilgti rozā nagi.

„Gaidi,” viņu pēkšņi pārtrauca telefona zvans, un Gunitai bija jāgaida, kamēr viņa izrunāsies. Pareizāk sakot – viņas balss tonis bija visai augsts – viņa faktiski bļāva klausulē ar savu nopīpēto balsi un ar zīmuli ritmiski sita pret galdu – izskatījās, viņa nervozē un, kad beidza sarunu, skaļi nobļāvās: „Fatmaaaaa!!” Sekretāre bija iegājusi virtuvē. Nahla kliedza tik ilgi, kamēr viņa atnāca. Nobijušos seju, Fatma uzklausīja Nahlas neapmierinātību. Iespējams, kāds klients bija atteicis. Nahla tam pašlaik veltīja visas savas domas, nemaz nepamanot, ka Gunita sēž viņai pretī un gaida, kad sāksies saruna, kuru pati Nahla bija vēlējusies. Izrunājusies (vai pareizāk – izlamājusies) ar sekretāri, menedžere pievērsās skolotājai.

„Labi, tev patika šodien?” viņa jau mierīgākā balsī jautāja.

„Jā, viss kārtībā,” Gunita atbildēja. Varēja redzēt, ka atvainošanos no nervozās dāmas par to, ka viņa neatnāca uz četriem, bija bezcerīgi sagaidīt. Gunita bija pārliecināta, ka Nahla par šādu tikšanos aizmirsusi. Telefons viņai zvanīja ik pēc trim minūtēm. Turklāt viņai bija divi telefoni. Ak, tad to nozīmēja būt ofisa menedžerei! Taču vienu gan Gunita nesaprata – kāpēc viņa uz darbu nāca tik vēlu? Pēc sešiem. Un galvenā menedžere Amina līdzīgi kā vakar vēl nemaz nebija ieradusies pat tagad, kad jau bija pāri astoņiem.

„Ok, te tavs grafiks,” Nahla iedeva Gunitai papīra lapu ar sešiem stabiņiem – sešām dienām, kas bija jāstrādā. Tajos jau bija ierakstīti vārdi – tātad viņa bija atradusi Gunitai studentus. Nahla sāka skaidrot, ko katrs students vēlas. Faktiski tās bija trīs iespējas – vispārējā angļu valoda, IELTS vai TOEFL. Un pēdējie Gunitu nošokēja.

„Ko? Es nezinu, vai mācēšu sagatavot studentus šiem testiem,” Gunita uztraucās. Viņa taču pati nebija nokārtojusi tādus testus. Kur nu mācīt citus?

„Kā? Tu vakar redzēt mūsu grāmatas. Un es tev teicu, ka mēs to mācam,” Nahla, stingri lūkodamās Gunitā, norādīja, un meitene saprata, ka viņai nebūs izvēles.

„Trešdien tev 6.Oktobris. Bet ne rīt. Atcēla. Tagad nāc ceturtdien te, šoferis vedīs pie Misis Henda,” viņa teica. „IELTS, ceturtdien TOEFL,” viņa turpināja skaidrot tik ātri, ka Gunita knapi tika līdzi. Turklāt viņas lauzītā angļu valoda dažkārt radīja neskaidrības un pārpratumus. Jau atkal viņai zvanīja telefons, un Gunitai bija jāgaida, kamēr tiek norunāts nākamais darījums. Viens bija skaidrs: pat ja priekšnieces viņai neies pie sirds, viņai ar tām nebūs īpaši daudz jāsadarbojas – jo studenti bija tie, ar ko viņai izpaudās īstais darbs. Gunita pacietīs šo nelielo aizkaitinājumu.

„Tev jautājumi ir?” Nahla beidza sarunu pa telefonu un izskatījās gribēja arī pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no Gunitas.

„Njā, cikos man būs pakaļ šoferis?” Gunita bija rēķinājusies, ka viņu aizvedīs mājās, jo tā bija runāts.

„No ceturtdienas šoferis. Šodien nē,” Nahla strikti pateica, tā it kā Gunita vakar būtu ko pārpratusi, taču viņa skaidri atcerējās, ka bija runāts, šoferis būs jau no pirmās dienas. „Šodien pati mājās,” viņa noslēdza sarunu, nemaz nepajautājot, vai meitene maz zina, kā tikt mājās. Bet jau atkal viņai zvanīja telefons, un pavisam dabiski priekšniece novērsās no Gunitas.

Nahla bija spilgta ne vien ar drēbēm, ko valkāja, bet savu personību. Viņa zināja, ko grib un vienmēr panāca savu. Vēl vakar viņas glaimi un smaidi intervijā ar Gunitu par to neliecināja, taču šodien no viņas kāpa ārā ikdienas Nahla, pie kādas bija pieraduši visi pārējie – Fatma, Amina, iespējams, arī tas šoferis, kurš tagad neatbrauca vai pareizāk – ko Nahla nebija sarunājusi.

Gunita zvanīja Ādamam un izstāstīja situāciju. „Labi, gaidi mani ar Hosamu, mēs braucam tev pakaļ,” viņš, ne mirkli nevilcinoties, problēmu atrisināja. Gunita tikmēr ielīda stūrī ar mazo ādas dīvāniņu, kur bija jau vakar sēdējusi… un gaidīja. Rosība ofisā neapstājās pat pēc astoņiem vakarā. Sekretāres visu laiku zvanījās un rakstīja – tāpat kā vakar. Kāda māte gaidīja savu meitu, kas mācījās itāļu valodu. Tāpat arī Gunita – sēdēja un gaidīja… un šķirstīja IELTS un TOEFL grāmatas, lai uzzinātu, ko tad tur māca. Viņa pierakstīja lappuses, ko varētu nokopēt, gatavojoties ceturtdienas nodarbībai. Pāris testus viņa iedeva sekretārei nokopēt jau tagad, lai var mājās pati aizpildīt. Nebūs ar visiem tik viegli kā ar Muhamedu, meitene secināja. IELTS un TOEFL viņu patiesi biedēja. Tās būs nopietnas nodarbības, kurās studenti diez vai gribēs tāpat vien parunāties par dzīvi – viņi gribēs nokārtot testu un, ja nenokārtos, vainos savu skolotāju. Hmm, te būs cītīgi jāstrādā. Šķirstot grāmatas, viņa pēkšņi pamanīja, ko tādu, ko iepriekšējā dienā nebija ievērojusi, – skudras. Lielas, sarkanbrūnas tās rāpoja uz priekšu un atpakaļ pie kreisās sienas. Cik drausmīga vieta! Viņa domāja. To bija daudz un rāpoja kā trakas no viena sienas kakta uz otru, teju uzrāpodamas uz Gunitas basenēm. Pretīgi. Cerams, ka man lielākā daļa nodarbību būs pie studentiem mājās.

Dalīties.

Atstāt Ziņu