Vai tu drīz domā iepirkties?
Bija jau gandrīz deviņi, kad ofisā ieradās jauna, tumšmataina meitene, tērpusies pieklājīgā pelēkā sarafānā, zem kura bija pavilkta balta blūzīte. Kājās viņai bija gari, melni zābaki. „Šī ir mūsu vislabākā darbiniece Klāra no Itālijas,” iepazīstināja Vaels Riads. Meitene, kas varētu būt tikai dažus gadus vecāka par Gunitu, pati gan neizskatījās tik augstās domās par sevi. Viņa kautrīgi smaidīja un iepazinās ar jauno darbinieci. „Ejiet uz manu kabinetu. Mēs pagaidīsim visas un sāksim šo dienu ar sapulci,” nokomandēja priekšnieks. Drīz arī atnāca Mona, ēģiptiete. Viņa izskatījās ļoti jauna (ap 20) un kautrīga meitene, tērpusies melnās džinsu biksēs un sarkanā jakā. Ap galvu viņai bija uzsiets brūns hidžabs. Mona bija reliģiska un tāpēc izskatījās kā vairums ēģiptiešu meiteņu, kuras nēsāja galvas lakatu, kā arī bija nosegušas savas rokas un kājas.
„Šī ir mūsu vissirnsīgākā darbiniece Mona,” teica Vaels. „Nu kur tā Olga kavējas, jau ir desmit pāri deviņiem?” boss brīnījās. Olga? Gunita saausījās. Es tiku prom no vienas Olgas un tagad jau nākamā? Gunitai pārskrēja viegli šermuļi, bet tad, ieraugot pa durvīm ienākam trauslu meitenīti plāniem blondiem matiem, viņa nomierinājās. Pat, ja mazajai dāmai bija pāri divdesmit, viņas trauslums nedeva vairāk kā trīspadsmit gadus.
„Labi, tad visi esam sanākuši, lūdzu sāksim,” boss paziņoja par sēdes atklāšanu. Nu viņš atkal bija Gunitas boss. Melnā uzvalkā, ādas kurpēs, sasmaržojies. Meitene nespēja noticēt, ka pagājušajā naktī viņa redzējusi šo cilvēku pidžamā, turklāt abi dalījuši vienu gultu, pat segu. Tagad par to vairs neliecināja nekas!
„Tātad, kā redzat, mums ir jauna darbiniece – pasaki savu vārdu, es mūžīgi aizmirstu,” viņš norādīja, un Gunita iepazīstināja sevi pārējām meitenēm. „Tā kā šī ir tava pirmā darba diena, Klāra uzņemsies par tevi rūpes un iepazīstinās ar kompānijas dokumentiem. Klāra, tu varēsi arī viņai ļaut izmēģināt pirmos zvanus klientiem,” viņš lūkojās uz itālieti, gaidīdams atbildi.
„Jā, labi,” Klāra teica.
„Klāra ir mūsu vislabākā darbiniece, un es gribu, lai jūs visas, ne tikai šobrīd Gunita, bet arī Olga un Mona no viņas mācītos. Klāra pavisam nopietni pelna procentus, jo ir jau sarunājusi divus klientus, kas vēlas ar mūsu pakalpojumiem iepazīties,” viņš nekautrējas runāt labu un slavēt, pat ja Klāra nejutās sajūsmināta par to. Neizskatījās, ka viņa būtu no iedomīgajām meitenēm.
„Un ar ko viņa to panāk? Ar precīzi izpildītu darbu. Ar perfekti izpildītu darbu,” viņš turpināja un tad pievērsās Olgai.
„Olga, kā tev iet ar pārtikas sadaļu?”
„Americana Group man neatbild, es viņiem visu laiku zvanu,” mazā dāma sīkā, čiepstošā balstiņā izklausījās kā putnēns.
„Un kāpēc viņi neatbild? Vai es tev neteicu runāt pieklājīgāk? Mēs savus klientus varam sasniegt tikai pa telefonu. Pamācies no Klāras! Tu jau esi šeit mēnesi, tikpat ilgi, cik Klāra, bet nevienas tikšanās, neviena klienta, nekas nav pakustējies uz priekšu!” Varēja redzēt, ka Olga viņam nepatika. Viņas angļu valodai piemita spēcīgs krievu akcents. Balss bija spalga un sīka pretēji Klāras zemajai un nopietnajai balsij, kura, iespējams, klientiem bija tīkamāka.
„Mona, cik tālu tu esi tikusi ar kursiem? Vai ir visi apzvanīti?” viņš pievērsās kautrīgajai ēģiptiešu meitenei.
„Jā, lielākā daļa.”
„Es domāju, ka tev šis lauks būs jānodod Gunitai. Un, lai viņa pārzvana visiem, ko esi sarunājusi – es tev pārāk neuzticos!” Cik ļoti viņš nekautrējas slavēt Klāru, tikpat – pelt Monu.
„Izej cauri visam, ko viņa ir darījusi, Monai ir nopietnas problēmas ar smadzenēm, viņa nespēj šeit strādāt un domāt,” viņš pavisam drosmīgi piebilda, skatīdamies Gunitas virzienā.
„Mona, tagad tu vari iet strādāt, mēs runāsim par lietām, kas uz tevi neattiecas,” viņš asi pateica meitenei. Kāpēc tā? Kāpēc šāda attieksme? Gunitai tas nepatika. Viņš bija labs pret ārzemniecēm, bet ne pret Monu. Meitene bosam neiebilda. Skumju seju viņa izgāja ārā.
„Tā, es izdzinu Monu, jo mēs runāsim par posmu, kurā viņa nepiedalās, – iešanu pie klientiem. Un tādā paskatā kā Mona es pie klientiem kāju nevaru spert,” viņš to pateica tik viegli. Asie vārdi vēlās ārā pa viņa muti tik pašsaprotami – kā neprognozēts sniegs tas pēkšņi krita uz galvas un pārsteidza Gunitu.
„Tātad, kā jau Klāra to zina, kad jūs sarunājat tikšanos ar klientu, es eju jums līdzi, un mēs prezentējam mūsu kompāniju. Mēs esam vislabākie savā jomā. Vislabākie visā Ēģiptē, tāpēc ir svarīgi, kādu iespaidu mēs atstājam. Pirmkārt jau vizuālais – elementāra etiķete. Nekādas džinsas. Es gribu, lai jūs nēsājat svārkus – tie var būt īsi, bet pieklājīgi, lūk, kā Klārai – ļoti labi šis pelēkais kostīms,” viņš norādīja. „Kājās, protams, ādas kurpes.”
„Es atvainojos, man māsa nākammēnes atbrauks un atvedīs…” Klāra pēkšņi teica, paskatījusies uz saviem melnajiem garajiem zābakiem.
„Neuztraucies Klāra, tu esi lieliska! Tev šie zābaki kopā labi izskatās!” boss nokomentēja un turpināja tālāk. „Ļoti svarīgi, protams, ir mati!” viņš paskatījās uz Olgu. „Tie nevar būt izplūkāti kā tagad Olgai.”
„Jā, jā, es zinu,” Olga ātri atteica tā it kā šo aizrādījumu nedzirdētu pirmo reizi.
„Kad ejam pie klientiem, tiem jābūt tīriem, izmazgātiem un izķemmētiem!” viņš strikti norādīja.
„Es atvainojos,” Gunita pacēla roku, jo gribēja jau laicīgi darīt zināmu, ka viņai nav svārku.
„Jā?”
„Man diemžēl nav nevienu svārku. Iepriekšējā vietā, kur es strādāju, man teica, ka Ēģiptē nenēsā svārkus, kas nav līdz potītei, un tāpēc es nepaņēmu,” Gunita atcerējās, kā toreiz Olgas iespaidā nebija paņēmusi svārkus.
„Kas tās par muļķībām? Tu vari nēsāt visu, ko gribi. Tu neesi ēģiptiete,” viņš piebilda. „Es nespēju noticēt – tev nav nevienu svārku? Vai tu drīz domā iepirkties?”
„Hmm, man šobrīd nav tam naudas,” Gunita bija godīga. „Taču, kad saņemšu algu, es, protams, varu nopirkt,” viņa aši piebilda.
„Labi, un ko tu vari vilkt līdz šim – šitās melnās bikses tev ir vienīgās izejamās?” Gunita bija pārsteigta par viņa zināšanām apģērba jomā. Tik ļoti viņš pievērsa tam uzmanību, drīzāk izklausoties pēc kostīmu mākslinieka nevis biznesmeņa.
„Nu jā… tā sanāk,” viņa teica.
„Labi, kādu laiku tas derēs,” viņš apstiprināja un pievērsās tālākiem darba jautājumiem. „Rītdien es jums katrai sarakstīšu uzdevumus. Šodienai jums pienākumi ir skaidri. Klāra atceries par Gunitu!” viņš atgādināja.
„Un vēl,” viņš atcerējās, kad meitenes jau grasījās doties ārā. „Es vēlos būt ļoti labās koleģiālās attiecībās ar saviem darbiniekiem. Mēs esam kolēģi, un es jūs cienu, tāpēc, ja jums ir kādi jautājumi, es vienmēr esmu atvērts jūs uzklausīt un paskaidrot. Vienīgais, kam jums ir jābūt, – vēlmei mācīties. Esmu pārliecināts, mēs labi sastrādāsimies!” bija Vaela Riada pēdējie vārdi, pirms meitenes devās pie darba.
Gunita piegāja pie sava galda, kas atradās vienā telpā ar Monu, un sāka domāt par savu priekšnieku. No vienas puses, viņai patika viņa organizētība, skaidrība – tā pavisam noteikti bija labāka nekā pie Mahmuda Alī. Taču viņa rupjā izturēšanās – lai arī ne pret viņu, bet Monu. Vai tiešām šī meitene to bija pelnījusi? Kā viņš tā drīkstēja viņu apvainot? Turklāt ne Klāra, ne Olga neuzdrošinājās neko iebilst, lai gan varēja redzēt, ka visas savā starpā ir diezgan labas draudzenes. Mona taču bija tik jauka, laipna un smaidīga pret visām! Izskatījās, ka viņas pat nav pārsteigtas par Vaela Riada attieksmi pret ēģiptieti – tas noteikti bija jau kaut kas ierasts, kaut kas, ko viņš darīja visu laiku, un meitenes jau bija pie tā pieradušas. Vēlāk, piegājis pie Gunitas darba galda, priekšnieks pat bija Gunitai atsevišķi uzsvēris, ka ēģiptieši, tādi kā Mona, ir muļķi un kur nu vēl sievietes – ar cāļa smadzenēm, kas domātas tikai sēdēšanai mājās pie plīts. Tā nebija patiesība. Gunita sēdēja ar Monu vienā kabinetā un saprata, ka viņa ir vienkārša un ļoti prātīga meitene – viņa nebija muļķe. Gunita jutās nelāgi, atņemot viņai darbu, ko meitene bija jau daļēji izdarījusi, taču Mona uz Gunitu pat neļaunojās. Drīzāk otrādi – viņa cītīgi paskaidroja, ko dara kompānija, kāds mērķis šiem kursiem – tas ko Vaels Riads nebija spējis ielikt vienkāršos vārdos, vienmēr uzsvērdams naudu un veiksmīgu darījumu.
Gunitai patika arī Klāra. Viņa iedeva jaunajai kolēģei kompānijas dokumentus un paskaidroja, kā notiek zvanīšana klientiem.
„Visbiežāk tev jārunā ar personāldaļu un jājautā, vai viņu darbinieki nevēlētos iepazīties ar mūsu piedāvājumu. Mēs nesakām uzreiz par cenām, bet aicinām uz tikšanos, kur mēs izstāstām, kas esam un ko piedāvājam,” Klāra skaidroja.
„Vai viņi vienmēr runā angliski?” Gunita uztraucās. Viņa atcerējās, kā Mahmuda Alī ciematā šī bija problēma vairākiem darbiniekiem.
„Jā, parasti jā,” Klāra atbildēja. „Noskaidro šo kompāniju telefonu numurus, un te ir teksts, kas jārunā, zvanot, un vari arī pamēģināt piezvanīt,” Klāra deva norādes. „Pēc tam, kad sazvani, tev jāseko komunikācijai ar klientu – datorā ir datubāze, kas jāpapildina – vai nu viņi tev liek atzvanīt vēlāk vai vēl domās. Tev vienmēr jāieraksta tas, cik tālu esi tikusi ar attiecīgo klientu,” Klāra skaidroja.
Lai arī, pateicoties Vaela slavinājumiem, Klārai bija iemesls būt augstprātīgai, itāliete tāda nebija – viņas sadraudzējās jau pirmajā dienā un kopā aizvadīja arī desmit minūšu pusdienu pauzi. Sēžot uz terases un skatoties ārā no astotā stāva uz Kairu, viņas runāja par darbu, studijām, dzīvi Kairā. „Kaira ir tik interesanta – vienu dienu tu to ienīsti, jau nākamajā tev liekas, ka tā ir vislabākā vieta uz pasaules,” Klāra dalījās ar savām sajūtām. Tās vēl bija ļoti jaunas – viņa šeit dzīvoja un strādāja tikai mēnesi, un šo darbu bija atradusi internetā.
Meitenes uzreiz atrada kopīgu valodu. Tāpat kā ar Monu, taču, ja Klāra ar darbu un priekšnieku pagaidām likās apmierināta (viņai nebija iemesla tādai nebūt), Monai pret Vaelu bija cita attieksme. „Es iešu prom,” viņa Gunitai godīgi teica. „Viņš pārkāpj pats savas vērtības – viņš vienmēr uzsver, ka vēlas, lai visi ir labi kolēģi un viens otru cienītu, bet pats mani neciena un vienmēr aprunā,” viņa sūdzējās jaunajai kolēģei. Gunita viņu ļoti labi saprata – viņa tikko bija piedzīvojusi līdzīgu stāstu, kuru meitene izstāstīja. Mona ar interesi klausījās un jo sevišķi šausminājās par bēgšanas detaļām. Viņa teica, ka tādos apstākļos pati nekad nestrādātu, un darbu meklē tikai Kairā, kur dzīvo viņas ģimene.
„Bet vai tu varēsi viegli atrast citu darbu?” Gunita uztraucās.
„Protams, ka varēšu, Kairā taču ir tik daudz darbu,” bija pārliecināta Mona, kas bija tikko kā ieguvusi bakalaura grādu un nu uzsākusi darba gaitas. Viņas pirmais darbs pie Vaela Riada, kur Mona bija nostrādājusi gandrīz pusgadu, izrādījās neveiksmīgs. Tagad viņa ar paceltu galvu bija gatava no tā aiziet un atrast vietu, kur pret viņu izturēsies ar cieņu. Gunita apbrīnoja, cik patiesībā stipra un pārliecināta bija meitene, kas tai pat laikā bija arī kautrīga, sirsnīga un ļoti draudzīga pret apkārtējiem. Ēģiptē taču ir tik daudz darbu… tik daudz darbu… Gunita pie sevis atkārtoja to, ko pārliecinoši bija teikusi Mona. Viņai tas skanēja ausīs un iesēdās dziļi atmiņā…
