Jaunais draugs Amrs
Gunita savā jaunajā darbā bija nostrādājusi tikai divas dienas, bet tās bija radījušas tik daudz pārdomu! Te nebūs viegli, viņa izsecināja. Tik daudzas lietas viņai likās nepieņemamas. Cilvēciski nepieņemamas. Turklāt pirmo reizi savā dzīvē viņa darīja no deviņiem līdz pieciem tipa darbu un jau divās dienās saprata, ka nebūs viegli un, ka darbs būs jāņem uz mājām. Arī šajā nedēļas nogalē iznāks strādāt – bija jāpapildina klientu datubāze -, ko meitene ieplānoja darīt vakarpusē, jo piektdienas (viņas pirmās brīvdienas) rīta cēlienu Gunita nolēma veltīt dzīvokļa iekārtošanai, kā arī čemodānu izpakošanai… un mieram, kas piektdienas rītā te valdīja. Pirmo reizi pēc ievākšanās savā dzīvoklī viņa varēja lēnām un mierīgi malkot kafiju, baudīt vientulību un klausīties piektdienas lūgšanas saucienā no mošejas. Viņai tik ļoti patika, kā melodiskais „Allaaaaaah akbar”[1] iederējās kopējā noskaņā ar Ēģiptes smiltīm, palmām, dzelteno krāsu un ēzelīti, kas rīta agrumā traucas pa smilšaino ceļu, radot patīkamu ratu rīboņu. Šajā bildē iederējās arī vakar iepazītais vīrs, par ko Gunita joprojām domāja. Pēc darba viņa bija vaicājusi par to Ādamam. Tējas puika – tā viņu sauca, taču pienākumos ietilpa ne tikai tējas pasniegšana, bet jebkas, ko priekšnieks lūdza. Katrā pieklājīgā ofisā bija šāds tējas puika, Ādams bija skaidrojis.
„Man viņa tik ļoti žēl,” Gunita iepriekšējā dienā bija teikusi gan Ādamam, gan Hosamam, ar ko sēdēja kādā no 6.Oktobra kafejnīcām un malkoja dzērienus. Vai maz viņš kādreiz varēja atļauties iziet ārā ar saviem draugiem un tā nesteidzīgi sēdēt, smēķēt šišu – kā te visi to darīja, īpaši ceturtdienas un piektdienas vakaros? Šī bija nabadzība, ar ko Gunita saskārās vaigu vaigā – lielais daudzums bagāto un nabago un ļoti mazais vidusslānis. Tā bija Kairas realitāte.
Arī Gunitai šobrīd bija jādomā par naudu. Viņas makā vien bija ap 50 mārciņām – par laimi svētdien bija gaidāma alga un par trim nostrādātajām dienām viņa saņemtu vēl pāris simtu. Naudu vajadzēja. Tos pāris desmitu latu, kas viņai bija uz Latvijas kartes, Gunita nevēlējās šeit tērēt – tos viņa taupīja Londonai – nu jau bija zināms, ka viņa tur brauks. Par spīti naudai, kas vienmēr neīstajā laikā par sevi atgādināja, Gunita vēlējās sapņot – un ne tikai sapņot, bet piepildīt savus sapņus, un šobrīd viņas sapnis bija Londona. Tur dzīvoja tik daudz viņas draugu no dažādām valstīm – viņai tik ļoti gribējās tos satikt. Arī Gunitas vecākā māsa Juta bija piekritusi atbraukt uz Londonu un atvest svārkus, ko viņas boss tik ļoti pieprasīja, kā arī dažādas gardumlietas no Latvijas. Taču visvairāk Gunita priecājās, ka nebūs jābrauc vienai – viņa bija saņēmusi pozitīvu ziņu no draudzenes, ka var aizdot naudu arī Ādamam, līdz ar to ceļojums bija ieplānots abiem. Arī biļetes viņi jau bija pasūtījuši iepriekšējā vakarā, un tagad bija pavisam skaidrs, ka braucienam jānotiek. 11 dienas Londonā. Gunitai sākumā tas bija šķitis par daudz, un viņa bija uztraukusies, vai tik tas braucienu nesadārdzinās.
„Nē, taču!” bija uzstājis Ādams, „es negribu braukt uz Londonu tikai uz dažām dienām. Ja reiz esam tur, vismaz nedēļu.” Līdz beidzot Gunita padevās un uz puisi paļāvās.
„Vai esi pārliecināts, ka mēs varēsim palikt pie tava onkuļa?” viņa bija pārjautājusi.
„Jā, es neesmu vēl sarunājis, bet varēsim, sliktākajā gadījumā man tur ir daudz draugu.”
Ādams bija apsolījis, ka arī Juta, kas brauks ar draudzeni, varēs palikt puiša onkuļa mājā. Jutai kā nestrādājošai studentei tas nebija maznozīmīgi.
„Es jau redzu sevi pie Big Bena, vēlāk braucienā pa Temzas upi,” puisis bija sācis sapņot, kā biļetes bija rokā. Gunita gan centās domāt praktiski un mudināt viņu sākt plānot ceļojumu, kā arī sarunāt ar onkuli pavisam drošu palikšanu. Meitenei pat tūrisma objekti, kas maksāja dārgu naudu, nebija tik svarīgi, kā vienkārši pastaigāt pa Londonas ielām, satikt savus draugus un noskatīties labu koncertu.
Nokļuvusi Kairā, Gunita atcerējās, ka arī šeit viņai patiesībā ir daudz citu draugu – ne tik tuvi kā Ādams, bet tādi, ar kuriem jau esot ciematā, viņa bija kādu laiku sarakstījusies. Viens no Gunitas interneta draugiem bija Amrs. Puisis no Kairas, ar kuru Gunita bija sarakstījusies tikai pāris reizes, taču iespaids par viņu bija palicis labs. Viņš likās ļoti inteliģents, runāja angliski, spāniski un itāliski, kā arī tagad mācījās krievu valodu. Puisis bija ļoti starptautisks, un kā viņš uzsvēra, viņa draugu lokā ir pārvsarā tikai ārzemnieki, kas dzīvo Kairā. Uzzinājis, ka Gunita ir Kairā, viņš uzstāja, ka beidzot jātiekas. Viņš bija atsūtījis feisbukā uzaicinājumu uz kādu ballīti pie viņa franču draugiem. Būšot arī ēģiptiešu deju šovs, tāpēc viņš priecātos, ja Gunita ierastos. Meitene nevilcinājās ne mirkli – viņa sarunāja, ka Amrs atbrauks pēc viņas uz darbu nākamtrešdien. Puisis zināja, ka Gunitai ir ļoti labs draugs Ādams, tāpēc pirmais, ko meitene pajautāja, vai var draugu ņemt līdzi. Ballīte jau nav randiņš. Jau atkal Gunitai likās, ka, jo lielāka kompānija, jo jautrāk. Taču te nu bija – viņa sastapās ar to pašu, ko Maikla gadījumā. „Lūdzu neņem ļaunā, bet es nedomāju, ka tā būs laba ideja – šī tomēr ir privāta ballīte, un neviens no mana draugu loka viņu nepazīst,” Amrs bija teicis. Protams, Gunitai nepatika šāda atruna. Kārtējā greizsirdība. Taču viņa gribēja satikt Amru, turklāt ballīte – tas izklausījās kaut kas eiropeisks, kaut kas, pēc kā viņa bija noilgojusies. Viņai bija žēl, ka Ādams nevar nākt līdzi, taču Gunita cerēja, ka puisis sapratīs. No otras puses, viņai taču nebija Ādamam jāatskaitās. Pat, ja viņš bija atradis viņai dzīvokli, palīdzēja nokļūt uz darbu, zvanīja katru dienu un apjautājās, kā iet – viņš tomēr nebija Gunitu nopircis. Gunita apsolīja Amram uz ballīti ierasties viena.
Diez kāds būs šis Amrs, Gunita domāja. Jeb Āmurs kā Leons bija puisi iesaucis jau ciematā. Leons. Viņa pēkšņi atcerējās. Ak, kā Gunitai patiesībā pietrūka jokošanās ar veco vīru, runāšana latgaliski un Leona bažīšanās par noslēpumaino mitekli, kurā viņi kā robinsoni bija nokļuvuši. Taču, ierodoties Kairā, notikumi bija risinājušies tik strauji, ka Gunita par ciematu bija pat aizmirsusi. Rīt viņa to atcerēsies. Bija paredzēta tikšanās ar Maiklu, lai Gunita saņemtu savu decembrī pagarināto vīzu.
