Es esmu tik resna!
Gunita skrēja augšā pa trepēm uz 123. villu un, ieraugot ārā Leonu un Madi, nevarēja izvairīties no paskaidrojumiem. Roze!
„Kas tad tas?” Leons, savu pieklājīgi lielo puncīti izgāzis pret sauli, rozi pamanīja pirmais.
„Hehee, paskat, man ir slepenais pielūdzējs!”
„Gunita, nu tu gan laid! Vakar tev bija Maikls, šodien jau puisis ar rozi!” Leons spārnoti runāja. „Bija jau man arī savos laikos liela piekrišana,” viņš lielījās. „Skaties, ka tev serenādes šonakt nesāk zem loga dziedāt,” vīrs smējās un sasmīdināja arī Madi.
Gunita par to nebrīnītos šajā īpatnējā valstībā, kurā viņa bija nokļuvusi. Satvērusi savu rozīti cieši rokās, viņa pie vīriem ilgāk neuzkavējās un gāja iekšā villā pārģērbties peldei. Olga ar Renāti viņu jau gaidīja dzīvojamās istabas vidū.
„Kas tev tā par rozi? Un kur tu biji?” Olga jautāja.
„Es skrēju, un to man viens arābs iedeva.”
„Tu skrien? Un šitādos šortos Ēģiptē?” viņas acis nopētīja Gunitu no galvas līdz kājām. „Kas tu galīgi traka?” viņa izbrīnā jautāja. „Tad jau nav brīnums, ka visi arābi skries tev pakaļ.”
„He, he, nu kas tur slikts?” Gunita izlikās, ka nemana Olgas pārmetumu.
„Vai iesim peldēties?” Gunita jautāja, mainot tematu.
„Jā, tūlīt. Atnāks Mārtiņš, ej, pārģērbies, un ejam!” mudināja Olga.
Viņi četratā devās uz peldi, kad Olga nāca klajā ar vēl kādu gaidīšanas vērtu notikumu. Izrādās, viņa bija iecerējusi, ka jauniešu bariņš kopā ar meitenes draugu Ahmedu varētu sarīkot divu dienu braucienu uz Aleksandriju un Āfrikas parku, kā arī Kairas Dreamland atrakciju parku pēc divām nedēļām.
„Eu, super!” Gunita sajūsmā iesaucās.
„Jā, noteikti braucam!” viņai piekrita arī Renāte un Mārtiņš. „Mēs tad varētu arī kādos veikalos iebraukt, vai ne Olga? Man ir tik daudz lietu jānopērk,” Renāte neslēpa savu interesi vai pareizāk – vājību.
„Skatīsimies, vispirms man ir jāsarunā, ka Mahmuda Alī kungs mums izmaksā avansu, lai braucienam būtu naudiņa,” viņa plānoja. „Mans Ahmeds taču grib ar jums iepazīties,” Olga smejoties teica, „īpaši jau ar trako Gunitu.”
„Hehe, es jau labprāt,” Gunita atbildēja, un nu viņai šķita, ka ir brīdis, kad Olga ir palikusi jauka un viņai var tuvoties. Gunita laiku velti netērēja un izstāstīja par savu Jaunā Gada ieceri. Tiesa, par šo ideju Olga nedaudz izbrīnījās.
„Tas tev jārunā un jāsaskaņo ar Mahmuda Alī kungu. Galu galā viņš uzņemas par mums atbildību!” viņa stingri atbildēja, liekot saprast, ka saruna par šo tēmu ir beigusies.
„Un kā mēs svinēsim Ziemassvētkus?” Gunita, reaģējot uz iepriekšējo atbildi, pārgāja pie jaunas tēmas.
„Tas mums ir visiem kopā jāapspriež,” Olga jau atkal strupi atteica, bet ne vairs ar tik ļaunu piegaršu.
Drēbes nost, un jaunieši metās lielajos viļņos. Ēģiptiešu saucamā ziema latviešu bariņu no peldes neatturēja. Pēc Latvijas apstākļiem likās, ir tāda augusta pēdējo dienu vasariņa. Turklāt būtu grēks neizmantot zilo Vidusjūru turpat pie mājām.
„Drausmas, Renāte, paskaties, cik es esmu resna!” Olga pēkšņi izsecināja, ieraugot sevi peldkostīmā. „Tāds vēders un gurni,” viņa sevi kritizēja.
„Nu ko tad man teikt? Kāda man milzīga pakaļa!” Renāte cīkstējās pretī. Salīdzinot visas trīs meitenes, jau atkal bija iemesls Gunitu uzlūkot ar skaudību. Savas tauku pikas viņai bija, taču jebkurš no malas pateiktu, ka starp visām trim viņa bija visslaidākā. Īpaši Olga uz Gunitu skatījās ar pamanāmu greizsirdību. Turklāt tikko viņa bija uzzinājusi, ka Gunita regulāri skrien. „Jāsāk man arī skriet. Bet ne tik daudz kā Gunita. Es tik varētu kādas 15 minūtes,” izsecināja Renāte.
„Es atkal domāju, ka varētu sākt iet uz trenažieriem, ko Dans tur ieminējās. Jādabū tikai atļauja. Tu nāktu, Renāte?” Olga piedāvāja draudzenei.
„Jā, varētu,” Renāte piekrita.
Renāte bija cilvēks, kam gribējās ar visiem būt labās attiecībās. Viņa bija atklāta, taču reizēm skarba savas taisnības meklējumos un argumentos. Viņa mēdza būt rupja, pat lietoja lamuvārdus, taču viņā pavisam noteikti mājoja lauku meitenes sirsnīgums. Viņa bieži strīdējās, taču pēc sastrīdēšanās vienmēr juta, ka vajag salabt, nevajag ilgi turēt ļaunu. Viņa raizējās par citiem. Kad Gunita izskrēja no jūras, sarijusies sāļo ūdeni, Renāte pie viņas piegāja un pajautāja, vai viss kārtībā. Gunita tikai pamāja ar galvu un teica, ka labāk dosies prom, jo vairs nejūtas tik labi, lai peldi turpinātu. Renāte saprotoši piekrita un skrēja atpakaļ uz jūru pie Olgas un Mārtiņa. Draudzenes viņas vēl nebija. Kaut kas viņas vienoja, kaut kas šķīra. Gunitai ļoti bieži neinteresēja Renātes sarunu temati – šopings, džeki, skaistumkopšana. Tomēr viņas sirsnību nenovērtēt nevarēja.
