Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: XII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tev nepatīk mana mūzika?

Gunita ar Olgu gāja pa priekšu, viņām sekoja visi pārējie. Par spīti uztraukumam, Gunita raitā solī virzījās augšā pa kāpnēm uz Mahmuda Alī pieņemšanas telpu. Uzkāpuši augšā, viņi uzkavējās uz terases, no kuras varēja redzēt viņu 123. villu. Mahmuda Alī villas numurs bija 100. Gluži pašsaprotami tā bija lielākā un centrālā ēka šajā ciematā.

„Mahmuda Alī kungs vēl strādā,” Olga pievērsās skatam pa labi, kur aiz loga sēdēja viņš. Vecs onkulis adītā baltā džemperī, nopietnu sejas izteiksmi sēdēja pie liela rakstāmgalda pašā telpas vidū. Tas bija nokrauts ar dažādiem papīriem, skicēm, turpat arī atradās divi telefoni un faksa aparāts. Viņa seja bija rievās, kas liecināja par nodzīvotajiem 80 gadiem. Te pie viņa pienāca kāds kungs, tad vēl viens kungs. Vienai norādei sekoja nākamā. Viņš nav pabeidzis runāt pa vienu telefonu, kad jau zvana otrs. Par spīti savam cienījamajam vecumam šis kungs gluži kā viņa villa bija centrs daudzām darbībām, kas notika, ar viņu saskaņojot, sarunājot, viņam piedaloties, viņam pavēlot. Viņš bija kā tāds vietējais Dievs, zem kura pakļauti daudzi ēģiptiešu strādnieki gan te ciematā, gan viņa 31 stāva karalistē Kairā. Un tagad arī viņi – 7 latvieši – bija viņa pakļāvībā.

Olga aicināja apsēsties turpat ārā un gaidīt, kad Mahmuda Alī kungs atbrīvosies no darbiem, lai kolektīvam pievērstos. To redzot, Gunitas priekšstats par šo kungu bija momentā mainījies: viņai bija licies, ka šis cilvēks, kurš imigrantu atvilināšanā uz Ēģipti ieguldījis kaudzi naudas, būs pirmais, kas lēks viņiem pretī un izmantos tos visos iespējamos veidos, lai nauda nebūtu izmesta veltīgi. Taču tā nebija. Šie viesstrādnieki tagad pacietīgi un padevīgi gaidīja lielo bosu. Viņi, septiņi latvieši, patiesībā bija tikai maza daļa no kunga ikdienas rūpēm, darījumiem un kontaktiem. Tikai maza daļa. Tie, kurus tagad visus sabāzīs 123. villā kā vienu no viņa projektiem starp visām 300 villām, kuras daļa bija pārdotas, daļa vēl piederēja viņam. Un tad paskatīsimies, kam viņi der un neder. Iespējams, viņš tā domāja par jaunpienācējiem.

Priekškars vērās vaļā. Mahmuda Alī kungs, lēni steberēdams, iznāca ārā un teica: „Good evening[1]. Sēdošais darba grafiks un vecums bija atstājis iespaidu uz viņa fizisko formu un adītajā džemperī ietērptais vēderiņš izskatījās kā tāds ērts apaļš galdiņš, uz kā paturēt sakrustotās rokas. Pirmais, ar ko viņa seja Gunitu uzrunāja, bija lielās, tumšās uzacis. Tās bija tik lielas un biedējošas, ka, likās, urbjas tavā sejā, tavā prātā un domās. Tad Gunita atcerējās, kā Olga bija iesmaidījusi par viņa krāsotajiem matiem. Patiesi! Tie nebija sirmi, bet gan tumši brūni kā tādam jaunam zellim.

Viņš vispirms atvainojās, ka ir licis gaidīt. Tas izklausījās pieklājīgi. Tad sekoja viņa uzruna, kas likās pašsaprotams turpinājums no tik liela priekšnieka. Kā Ministru prezidenta uzruna Jaunajā gadā pacietīgajiem dīvānu kartupeļiem pie TV ekrāniem. „Laipni aicināti Ēģiptē un manā rezidencē Mahmuda Alī ciematā, Ali Hotels&Resorts uzņēmumā! Man ir liels gods jūs visus šeit redzēt. Ir nožēla par to, ka Emma ar jums neatbrauca, kā bija plānots, bet šodien es negribētu šo gadījumu pieminēt.” Viņš runāja lēnām, mierīgi un savaldīgi. Nekas neliecināja, ka viņš būtu uztraucies vai nervozs, uzrunājot sava galma pavalstniekus. „Man ir lieli plāni attiecībā uz šo ciematu, un es ceru, ka ar jūsu palīdzību tos izdosies realizēt. Es no sirds ticu un ceru, ka mēs spēsim sastrādāties.” Viņš izklausījās apņēmības pilns, tādējādi radot nopietnu iespaidu par gaidāmo darbu. Savu runu viņš nobeidza, ar roku norādot uz sulaiņu sagatavoto ēdienu: „Baudiet šīs vakariņas, un, tā kā esat noguruši no ceļa, es jums dodu rītdienu brīvu, lai atpūstos, iepazītu ciematu, jūsu jaunās mājas. Tad tiksimies otrdien uz darba sēdi.” Viņa vieglā un dabiskā, tomēr distancētā uzruna bija beigusies.

Pirms sākās mielošanās, viņš paspieda roku katram no sabraukušajiem latviešiem. Viņa seja bija mierīga, nosvērta un pilna noslēpuma. Tā vērsās pie katra ar kādu komentāru vai joku, kas pierādīja, ka viņš sevī lieliski apvienoja gan pils karaļa, gan āksta funkcijas.

„Tu taču esi Gunita, vai ne?” viņš ilgi skatoties un pētot, meiteni uzrunāja pirmo.

„Jā,” Gunita viņam tieši atbildēja. „Nu, vai iesim kopā paskriet?” bija viņa veltītais joks Gunitai. Tikai tagad jauniete atcerējās, ka kādā no telefonsarunām biju stāstījusi par savām interesēm, vienu no tām minot regulāru skriešanu. Tagad viņa bija pārsteigta par kunga atjautīgumu un perfekto atmiņu. Viņa tikai pasmaidīja un jokojot atbildēja pretī.

„Jā, varbūt rīt?!”

Nākamā, pie kuras viņš piegāja, bija Renāte. Meitene bija atcerējusies samācīto tekstu angliski un pieticīgi iedeva viņam sagatavoto piparkūku. Mahmuda Alī kungs pasmaidīja, pateicās un piebilda, ka meitene ir ļoti labestīga.

Kad priekšnieks bija sasveicinājies ar pārējiem latviešiem, bija laiks sēsties pie galda. Tā kā viena liela galda vietā bija sagatavoti divi maziņi, Mahmuds Alī ar saviem abiem dēliem un citiem pavalstniekiem vakariņoja pie viena, bet visi latvieši – pie otra galda. Latvieši smējās un mielojās ar ēdienu, parādot savu vienkāršo un sirsnīgo dabu. Priekškars bija kritis līdz ar viņu iespējamajām šaubām – darbinieki beidzot bija satikuši noslēpumaino vīru, kurš ar savu uzrunu bija atstājis ļoti nopietnu iespaidu. Cienījams kungs ar saviem plāniem.

Vakariņu laikā Gunita sāka ciešāk iepazīt Leonu, kura lielisko humora izjūtu viņa bija pamanījusi jau busiņā, braucot uz ciematu. Viņi sēdēja viens otram pretim, un Gunita sāka komentēt mūziku, kas skanēja no Mahmuda Alī kunga gramofona. Tā bija neapšaubāmi veco laiku mūzika, par kuru Gunita nejauši piebilda:

„Kas tie par aizvēsturiskiem gabaliem?” Pretim sēdošais Leons uz to reaģēja.

„Šī taču ir mana jaunības dienu dziesma! Tev nepatīk?”

„Man tāda mūzika ir kā vecas zeķes! Es gribu vienmēr meklēt jaunas skaņas!” Gunita aizgrābti runāja par vēl vienu hobiju, kas viņai bija tuvs – mūziku. Latviešu bariņš sāka smieties, un Leons izbīlī pārjautāja.

„Vecas zeķes? Tad jau es arī esmu veca zeķe!” viņš rādīja sašutušu seju. Savukārt pārējie smējās tik skaļi, ka Gunitai bija grūti iespraukties.

„Tas taču tik tāds salīdzinājums. Ne jau tu, Leon! Es tā salīdzinu mūziku, ko nekad neesmu klausījusies. Man tā ir aizvēsture. Kā vecas zeķes.”

Jautro diskusiju bija dzirdējis Mahmuda Alī kungs. Šķiet, tā bija viņu ieinteresējusi, tāpēc viņš nogāja bariņam garām, piedāvādams šokolādi. Katrs paņēma pa gabaliņam, un brīdī, kad Gunita gatavojās mieloties ar savu tiesu, Mahmuds Alī viņai pajautāja, it kā saprazdams, par ko notikusi iepriekšējā saruna.

„Kā tev patīk mana mūzika? Es atceros, tu teici, ka skriešana un mūzika – tās ir tavas sirdslietas.” Gunita bija pieradusi runāt godīgi un no sava viedokļa nekautrējās, lai kāds tas būtu. Tāpēc arī tagad viņa turpināja būt tā pati Gunita, kas Eiropā.

„Protams, es cienu jūsu mūzikas gaumi, bet manā gaumē ir pavisam cita – šī gadsmita mūzika,” viņa pārliecinoši atbildēja.

„Tātad tev nepatīk mana mūzika? Tu tagad esi manās mājās, ēd manu šokolādi, un tev nepatīk mana mūzika?” Mahmuds Alī viņā jautājoši lūkojās, kamēr Gunita nesaprata, kas notiek. Vai tā bija ironija? Skarbums? Pārmetums? Ko es tādu pateicu? Vienu viņa zināja – tonis, kādā Mahmuds Alī viņai to bija teicis, nebija ne draudzīgs, ne humoristisks. Viņa atlika atpakaļ paņemto šokolādi un sāka skaidrot.

„Nē, nē, es tā nedomāju. Es atvainojos. Es tikai godīgi atbildēju, ka man ir cita muzikālā gaume,” Gunita centās glābt situāciju.

„Ak tā,” viņš iesmējās. Tas bija labvēlīgs vai sarkastisks smaids? Gunita to nesaprata. Tāpat kā viņa seju – viņa to vienkārši nespēja lasīt, tā bija tīta noslēpumā no viņa melnajām uzacīm līdz pat kvadrātainajam zodam. Viņš nepacēla balsi. Viņš nelamājās. Viņam bija labas manieres. Pieklājība. Tomēr viņš mācēja norādīt, ka kaut kas viņam nav paticis Gunitas uzvedībā.

Mahmuda Alī kungs aicināja meiteni paņemt atpakaļ tikko nomesto šokolādi un tad no viņas novērsās. Gunitai klāt piegāja Madis.

„Tu! Ar savu mēli, skuķi!” viņš, stingri lūkojoties Gunitā, teica. „Nu taču domāt vajag, ko saki!”

„Es neko ļaunu negribēju,” Gunita centās taisnoties, bet izskatījās, ka tam nebija nekādas jēgas. „Olga, Olga!” viņa vērsās pie… savas draudzenes. „Kā man to tagad uztvert?”

„Nu ko es tev varu palīdzēt. Re, kāds ir Mahmuda Alī kungs,” arī Olga no Gunitas novērsās. Še, tev bija lielās draudzenes.

Vakariņas bija beigušās. Atvadījušies no Mahmuda Alī, 123. villas iedzīvotāji kopīgi pameta 100. villu. Gunita, samulsusi par notikušo, vilkās visiem nopakaļ. Viņai pienāca klāt Leons, kas bija dzirdējis Gunitas sarunu ar Mahmudu Alī un Mada stingro uzsaucienu. „Nu taču nepārdzīvo!” viņš mierināja. „Redzi, kādi tie arābi. Nākamreiz zināsi, un izliecies, ka nekas nav noticis,” viņš izrādīja patiesas rūpes par saskumušo meiteni. Leons bija vienīgais, kurš viņai šajā brīdī nepārmeta un viņu atbalstīja. Te tev nu bija – „es patīku Mahmudam”. Olga tā bija teikusi. Vakar vēl jautrīte ar Maiklu lakstojos, bet nu sataisīju ziepes jau pirmajā dienā. Un ne ar kuru katru. Ar savu priekšnieku. Pārmetumu pilna Gunita iegāja savā istabā, saklāja sev gultu un kā maza, nokaunējusies meitene paslēpās zem segas.

 



[1] Labvakar (no angļu valodas)


Dalīties.

Atstāt Ziņu