Kaut tev būtu taisnība!
Kad Gunita atgriezās mājās, Ādams vēl bija veikalā. Juta bija piekodinājusi neko tieši viņam neteikt, bet censties noskaidrot citos ceļos. Taču Gunitai likās, ka tā būtu mānīšanās. Viņa bija tik ļoti pieradusi teikt Ādamam visu par savu dzīvi, par katru sīkāko lietu. Viņš bija vienīgais cilvēks, kuram viņa pilnībā uzticējās šeit Ēģipte. Viņi runāja gan par darbu, gan sadzīviskām problēmām dzīvoklī, abu bērnību un pagātni, ceļojumiem, Ēģipti, reliģiju, Ādama slimību. Visu. Un tagad, kad Juta bija Gunitai apdullinājusi prātu ar pēkšņo paziņojumu, pat to Gunitai gribējās izstāsīt Ādamam. Tas bija tik dabiski – vienmēr viens otram viņi izstāstīja dienas jaunumus. Un kāpēc lai šis būtu izņēmums? Tomēr šis bija izņēmums – tas skāra Ādamu. Turklāt, ja Gunita viņam izstāstītu, ka runājusi ar kādu par viņa slimību, viņš būtu dusmīgs – viņš taču bija teicis nevienam neko nestāstīt.
„Kā tev šodien gāja?” Ādams ienāca dzīvoklī, iedeva Gunitai iepirkumu maisu un uzdeva tradicionālo jautājumu.
„Jā, paldies, labi. Un tev?”
„Šodien mums bija traka diena darbā. Atnāk viens klients un sūdzas, ka banka aprijusi viņa karti. Nikns uz mums līdz ārprātam. Beigās izrādās pats to ielicis savā uzvalka kabatā un aizmirsis. Ahh…” viņš nopūtās.
„Hmm, un kā tev galva?” Gunita piesardzīgi pajautāja.
„Jā, normāli. Hamdullah[1],” viņš kā vienmēr atbildēja.
„Vai nesāpēja šodien?”
„Nē, es dzeru tabletes, tad nesāp. Tu taču to zināji. Kāpēc pēkšņi prasi?”
„Tāpat vien. Domāju, varbūt no tās trakās dienas.”
„Nē, Hamdullah,” viņš tikai atkārtoja.
Gunitai tik ļoti gribējās viņam izstāstīt par Jutas aizdomām. Pat ne tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, jo šobrīd viņa vairāk tomēr ticēja Ādamam, bet, lai apstiprinātu Jutai, ka viņš nemelo. Kā šis cilvēks varētu man melot? Viņš par mani tik ļoti rūpējas. Viņš aizskrūvē gāzi, kad es nejūtu, kā tā sāk izplesties telpā, salabo veļasmašīnu, nopērk man ēdienu, nāk 7 no rīta, lai nospiestu prusaku, uztraucas par mani. Raud un smejas kopā ar mani. Un visu šo laiku kopš Londonas nav pat centies man piedurties. Kā gan viņš varētu melot?
„Ādam?” Gunita ierunājās.
„Jā? Kas noticis? Tu šodien esi tāda dīvaina,” arī puisis pamanīja, ka kaut kas nav kā parasti.
„Nē, nekas… es vienkārši domāju… par to tavu slimību.”
„Jā?”
„Vai tev tas ir diagnosticēts… tā kā uz visiem papīriem?”
„Jā, un tad? Kāpēc tu pēkšņi jautā?” viņš neslēpa izbrīnu.
„Nē, nē… es tikai domāju, būtu interesanti tos apskatīt…”
„Tie ir arābu valodā. Tu tāpat nesapratīsi. Gunita, kāpēc tu man to tagad pēkšņi jautā?”
„Kā jau teicu – tāpat vien.”
„Nē. Es taču tevi pazīstu. Vai tev kāds ir kaut ko teicis? Vai tu kādam esi stāstījusi par manu slimību? Gunita, es tev teicu nevienam nestāstīt!”
„Nē, nē, es neesmu nevienam neko stāstījusi!” Gunita meloja. „Nomierinies! Es vienkārši domāju apskatīt tos papīrus un viss…”
„Kāpēc tad tu pēkšņi jautāji?” Ādams turpināja viņu izprašņāt. Šķiet, arī viņš saprata, ka Gunitai kaut kas aiz ādas. Un viņai to bija grūti noslēpt – kaut kāds velniņš viņā sēdēja un nelikās mierā pateikt Ādamam par iespējamām aizdomām.
„Es vienkārši dzirdēju vienu stāstu, ka… vienai latvietei kāds ēģiptiešu draugs bija teicis, ka viņam ir vēzis, bet patiesībā nebija… un viņš gribēja viņu tikai apprecēt…” nu tas bija pateikts.
„Un tu domā, ka man ir tādi paši nolūki? Ka es tev arī meloju?” Ādamā parādījās dusmas.
„Nē, nē, protams, nē. Es tikai… tikai atstāstu notikumu.” Gunita pēkšņi sajutās neveikli. Kā gan viņa bija šaubījusies? Kā gan?
„Kurš tev to teica?” Ādams likās ieinteresēts.
„Tu nepazīsti,” Gunita meloja. „Kāda draudzene no Latvijas, viņa par to pēkšņi sāka runāt.”
„Un tu tam tici?”
„Tā tiešām ir laba draudzene, es zinu, ka viņa man nemelotu.” Gunita nevēlējās teikt, ka tā bijusi viņas māsa. Ādams tad vēl varētu viņai piekļūt feisbukā.
„Un tu domā, ka es tev varētu šādi melot?”
„Nē, bet saproti arī mani. Ir pilnīgi tāds pats stāsts, un es esmu kā iedzīta strupceļā,” Gunita godīgi pateica, kā jūtas.
„Gunita, vai es tev esmu lūdzis mani precēt?”
„Jā, toreiz vīzas dēļ,” Gunita atcerējās.
„Bet tas bija tikai vīzas dēļ. Un es tev tādā veidā gribēju palīdzēt. Es nezinu, kas tev ko ir teicis, bet tu mani sāpini. Tu domā, ka es tev būtu melojis? Tu man neuzticies? Es visu šo laiku esmu respektējis, ka tu negribi būt kopā ar mani, ka mēs esam tikai draugi. Kā tu vari domāt, ka es tev melotu par ko tādu? Man nav nodomu tevi apprecēt?” Ādams bija dusmīgs un noskaities ne pa jokam. Viņš gāja uz koridora pusi, un Gunita saprata, ka viņš vairs nevēlas ilgāk te uzturēties. Viņa jau metās pie durvīm un lūdza piedošanu, bet Ādams tikai pagriezās, lai pateiktu pēdējo.
„Vai zini? Es tiešām priecātos, ja tā slimība nebūtu taisnība!” viņš izskrēja laukā no mājas, un Gunita saprata, ka viņu tiešām ir dziļi aizvainojusi. Kā es tā drīkstēju? Kā? Viņam taisnība. Kāpēc lai viņš būtu ieinteresēts man melot? Turklāt cilvēks, kas manis dēļ šeit Kairā dara visu iespējamo un neiespējamo.
Gunita piesēdās pie datora, lai izteiktu savas dusmas Jutai. Viņa centās māsu pārliecināt, ka Ādamam nav iemesla melot, ka viņš nemaz negrib precēt Gunitu, ka viņš ir citādāks. Taču Juta turējās pretī.
„Vai zini, ka galvas vēzis ir nopietna slimība? Cik ilgi jau viņam tas ir? Ar to ilgi nevar dzīvot!” Viņa nekādā ziņā negribēja atmaigt pret Ādamu. „Viņi visi ir vienādi. Arī tas džekiņš sastāstīja tādas pašas pasaciņas, lai iežēlinātu, un tikai pēc kāzām atklājās, ka viss ir kārtībā.”
„Bet varbūt viņš tiešām izārstēja slimību?” Gunita jautāja.
„Tad, kāpēc pirms kāzām teica, ka slimība ir neārstējama un ka viņš drīz mirs? Neuzķeries tāpat kā viņa!” Juta brīdināja. Gunita neko neatbildēja. Viņa tiešām nezināja, ko domāt. Kam lai tic? Kam? Meitene bija pamanījusi, ka Ādamam galva sāp tieši viskarstākajos viņu strīdos. Tieši tad, kad viņš jūt, ka varētu zaudēt? Bet tas taču tā varētu būt – viņš kļūst nervozs… kam lai tic? Ko lai tagad dara? Tie bija jau divi mēneši, kad Gunita sadzīvoja ar Ādama slimību. Cik asaras viņa bija lējusi? Cik reizes viņa bija murgojusi par Ādamu naktīs? Cik reizes viņš bija viņai stāstījis, kā būs pašos pēdējos mēnešos, kā būs tad, kad paliks arvien sliktāk un sliktāk? Cik reizes viņš bija teicis, ka Gunita ir labākais, kas ar viņu noticis? Cik reizes viņš bija mierinājis Gunitu? Šis bija cilvēks, kuram Gunita bija tik ļoti pieķērusies – kopā ceļoja, izdzīvoja dienu no dienas, paļāvās un uzticējās, arī strīdējās, bet tas tomēr bija viņas šobrīd tuvākais cilvēks. Un tagad Jutas paziņojums. Meitene nezināja, kā justies un ko domāt. Taču vienu gan viņa zināja – viņa negribēja sāpināt Ādamu. Pirms iemigšanas Gunita aizsūtīja draugam atvainošanās īsziņu.
