Ballīte strauji tuvojas
Tas jau bija kļuvis par patīkamu ieradumu vakarus pavadīt kopā ar jaunajiem arhitektiem, tāpēc Gunita izlēma puišus uzaicināt arī uz ballīti ar Ādamu un Hosamu. Tā bija paredzēta šovakar. Likās neticami, ka tikai pēc dažām stundām te ieradīsies viņas draugi no Kairas. Neticami, iespējams, tāpēc, ka ne visi par to 123. villā zināja. Gunita par pasākumu bija pastāstījusi tikai Leonam, Madim, Renātei un Mārtiņam. Un tagad arī jaunajiem arhitektiem, kuri teica, ka labprāt piebiedrosies. Lielais gaidīšanas satraukums, kā tas bija ar Ādamu pirms Ziemassvētkiem, bija izpalicis. Šoreiz tas bija daļēji slepens pasākums.
„Tikai kur viņi gulēs?” uztraucās Madis.
„Ņems savas segas un guļammaisus un paliks uz dīvāniem dzīvojamā istabā,” Gunita atbildēja. Neviens nebija iebildis šādam plānam.
Šķiet, vissatrauktākais par pasākumu bija Hosams, nevis Gunita vai Ādams. Ādama brālēns bija noskatījis Renāti un gribēja viņu satikt. Pati Renāte par to vēl neko nezināja.
„Hosams nopirka arī alkoholu,” Ādams teica Gunitai pa telefonu, kad puiši bija vairs tikai pārdesmit minūšu attālumā no ciemata.
„Hmm, tad jau varēs dzert, mums te Madis ar Leonu arī ik pa laikam iemet,” Gunita atcerējās, kā Madis jau nesen atkal bija papildinājis krājumus, kad bija devies bankas jautājumos uz Aleksandriju.
„Hosams ir sagatavojies uz kārtīgu tusiņu,” Ādams komentēja, smaidot klausulē, un Gunita dzirdēja puiša smieklus.
„Jūs paši atradīsiet ceļu?” Gunita pārjautāja.
„Jā, jā, es atceros, neuztraucies, mēs paši piebrauksim,” Ādams apstiprināja. Meitene jutās atvieglota, ka nebija vairs sagaidīšanai jānorīko Aimans, kas tikai sarežģītu situāciju. Viņa izgāja laukā. Bija jau tumšs. Tāpat kā toreiz, kad viņi naktī abi ar Ādamu pastaigājās, un Gunita bija darījusi visu iespējamo, lai izjauktu romantismu. Gunita negribēja nekādas attiecības. Vēl joprojām negribēja. Tāpēc viņa priecājās, ka šoreiz būs citādāk. Būs tā, kā viņa bija radusi Eiropas burziņos – visi kopā, bariņā, ar sarunām, jokiem, smiekliem, spēlēm. Tā, lūk, viņai patika, un to viņa gaidīja no šī vakara. Ja vien zvaigznes, kas tur pie debesīm spīdēja, spētu meiteni brīdināt: nekad šajā palmu zemē tev vairs neklāsies, kā biji radusi mājās; jo īpaši šajā naktī tu sevi iepazīsi tādu, kā nekad Eiropā.
Bail par savu dzīvību
Pirmo Gunita pamanīja Ādamu. Viņa zilie šorti un T-krekls plandroja ātrajā gaitā, puisim raitā solī ienākot pa virtuves ieeju. Nebija ne miņas no tā kautrīgā, nepārliecinātā puisīša, kas pie Gunitas atbrauca pirmajā reizē. Aiz viņa nedaudz lenāk un ar pētošāku skatu villā ienāca Hosams. Ādas jakā un džinsās viņš stāvēja, kā tādu dārgumu rokās turēdams maisiņu ar alkohola pudelēm.
„Čau Gunita,” ar mazu smīniņu viņš uzrunāja pagaidām vienīgo personu, ko šajā villā pazina. „Kur jums te ir ledusskapis?” norādot uz sainīti, viņš ievaicājās. „Es te nopirku pāris dzērienus!” viņš skaidroja, iesmejoties savā tradicionāli platajā smaidā, kas atklāti pavēra puiša baltās zobu rindas. Arī Gunita pasmaidīja un aizveda puisi uz virtuvi, lai noglabātu mantu. Ādams pa to laiku jau kā savējais sasveicinājās ar pārējiem villas iemītniekiem – Madi, Renāti, Mārtiņu. Gunita bija priecīga, ka Olga vēl atradās Mahmuda Alī kabinetā. Savukārt Dans kā parasti sēdēja savā istabā un izskatījās, šis pasākums viņam ir pilnīgi vienaldzīgs.
„Vai jums kāds kaut ko prasīja pie vārtiem?” lai arī vizīte bija iepriekš sarunāta ar Leonu, tas nemazināja satraukumu – lielais priekšnieks par to neko nezināja. Galu galā šis bija viņa kūrorts, viņa villa un viņa cepumi, ko Gunita šeit ēda. Teikums, kas meitenei jau no pirmās dienas lika būt piesardzīgai.
„Nē, viss kārtībā, neuztraucies,” Hosams it nemaz nebaiļojās, viņa garastāvoklis jau bija noskaņojies ballītei. „Vai iepazīstināsi mani ar pārējiem?” viņš jautāja, noteikti domājot Renāti. Gunita paklausīja un izveda puisi ārā no virtuves uz dzīvojamo istabu. Uz dīvāna sēdēja Mārtiņš, tāpēc Gunita vispirms sapazīstināja abus puišus. Meitene jau gatavojās Hosamu vest pie Renātes, kas šajā brīdī uz terases runājās ar Ādamu, kad pēkšņi lielo rosību, kas dzīvojamā istabā valdīja pēc abu viesu ierašanās, pārtrauca kāds kungs. Viņš bija klusām, neviena nepamanīts iegājis pa virtuves izeju. Tērpies bēša krāsas garā plānā mētelī, melnās kurpēs, nopietnu un bargu sejas izteiksmi, ko pastiprināja viņa melnās ūsas, viņš atgādināja izmeklētāju Šerloku Holmsu, kas tikko pieķēris aizdomās turamo nozieguma vietā.
„Kas šeit notiek?” viņa balss pēkšņi apklusināja tikko sākušās čalas. 123. villas iedzīvotāji un viesi tūliņ pievērsās vīrietim plašķī. Viņš pagriezās pret vaininieci. Izskatās, viņš nešaubīgi zināja, kura tā ir.
„Gunita, vai es varētu ar tevi aprunāties?” Muhameds, kūrorta izpilddirektors, pie kura Gunita pašlaik strādāja kā sekretāre, bargi jautāja. Gunita paklausīgi spēra soļus uz priekšu, sajūtot spēcīgas bailes. Nē, šis vairs nebija vecāku rājiens par kaimiņsētā paplūkātajiem ķiršiem. Šī vairs nebija matemātikas skolotājas sliktā atzīme. Šīs vairs nebija bailes no universitātes bakalaura darba aizstāvēšanas. Šīs bija pavisam citas bailes. Lai arī pasākums bija iepriekš saskaņots ar Leonu, viņa zināja, ka Muhameds nav nācis, lai pievienotos ballītei. Kā viņš par šo visu bija uzzinājis? Kā? Vai kāds no robežkontroles punkta nosūdzēja? Vai jaunie arhitekti izpļāpājās? To Gunita nekad neuzzināja, un šajā brīdī tas nebija svarīgi. Viņa bija pieķerta noziegumā. Un tagad viņa pavisam noteikti tiks sodīta.
„Jā,” Gunita centās likt lietā vēl pēdējo, kas viņā bija – viņa centās neizrādīt bailes, bet tieši otrādi – nesapratni, jo no kārtības viedokļa viss taču bija saskaņots. Un, ja tagad ir radusies kāda problēma, tas ir tikai normāls pārpratums, ko var atrisināt mierīgā veidā, vai ne? Viņa cerēja.
„Cik ilgi tavi draugi te domā uzkavēties?” viņš pajautāja.
„Viņi tikko kā atbrauca. Mums ar Leonu, kas ir atbildīgais par drošību, viss ir saskaņots, un viņi paliks šo vienu nakti,” Gunita argumentēti atbildēja.
„Man ļoti žēl, bet taviem draugiem tūlīt pat jāpamet ciemats!” viņa atbilde bija strikta.
„Ko? Kā tā?” Gunita bija nesaprašanā. Un arī visi pārējie bija saspicējuši ausis.
„Šeit pa nakti neviens nedrīkst palikt. Turklāt Ēģiptē vispār nav ļauts meitenēm un puišiem gulēt vienā istabā, ja tie nav precējušies.”
„Nē, mēs negulēsim kopā,” Gunita centās aizstāvēt sevi un savus draugus. Ar Muhamedu tas tomēr bija vieglāk nekā ar Mahmuda Alī kungu. „Ādams šeit ir bijis jau iepriekš, un Mahmuda Alī kungs toreiz atļāva, tāpēc arī šajā reizē Leons, kas ir atbildīgais par drošību, atļāva viņiem palikt,” Gunita centās neizlaist nevienu detaļu.
„Nē…nē, nē! Tas nav iepriekš saskaņots, un tas nav ļauts. Taviem draugiem pēc desmit minūtēm jāpamet ciemats, un es neiešu prom, kamēr tas netiks izdarīts,” tikko kā bija to pateicis, viņš glauni iesēdās dīvānā, likdams noprast, ka gaidīs, kamēr pavēle tiks izpildīta. Gunitas seja kļuva arvien sarkanāka, tajā jau gandrīz riesās asaras.
„Bet viņi ir braukuši piecas stundas. Vai tiešām viņiem tagad naktī ir jābrauc prom?” Gunita lika lietā cilvēcisko faktoru.
„Jā, tādi ir Ēģiptes un šī ciemata noteikumi,” Muhameds bija strikts un ne par mata tiesu negribēja saprast Gunitu. Ne par kādu cenu negribēja vienoties par abiem pieņemamu risinājumu.
„Ir ok, Gunita, panāc!” pēkšņi viņu pasauca Ādams, kas bija uzmanīgi klausījies sarunu, un abi izgāja uz terases, kur stāvēja arī Hosams un divi no jaunajiem arhitektiem, kurus Gunita bija uzaicinājusi uz ballīti. Gunita negribēja, ka puiši tā vienkārši aizbrauc. Ne vien cilvēcīgi viņai bija žēl, bet Muhameda nepiekāpība un stingrums viņā pēkšņi radīja dusmas. Viņa pēkšņi sajutās, ka grib panākt savu, ka viņš neizjauks viņai vakaru, ko meitene bija ieplānojusi. Viņa beidzot gribēja sajusties kā savās mājās, kur var organizēt ballītes un pasākumus. Lai cik ļoti Gunita tagad bija gatava strīdēties pretī un panākt savu, viņa nebija apsvērusi otru iespēju, ko tikko iedomājās Ādams.
„Gunita, man šķiet, ka piemērotāku brīdi tu neatradīsi – sakrāmē mantiņas un braucam prom!” viņš pēkšņi ierosināja, it kā tas būtu kaut kas pašsaprotams.
„Ko? Kas tu galīgi traks? Bēgt prom tagad? Nē!” Gunita bija šokā par šādu ideju. Lai cik traka viņa dažkārt būtu, bija lietas, ko Gunita vēlējās risināt formālā ceļā. Turklāt arī ar Leonu viņi bija izlēmuši, ka bēgšana notiks tikai tad, ja Mahmuds Alī nevēlēsies viņu laist prom oficāli. Turklāt bēgt tagad pa kluso – tas bija neprāts!
„Iespējams, cita laika nebūs,” Ādams viņu centās pārliecināt.
„Bet tas ir pilnīgi absurdi! Es tā Eiropā nekad nedarītu!” Gunita bija vairāk kā pārliecināta, ka šāda ideja lemta neveiksmei. Turklāt pieņemt ko tādu steigā?
„Nāc, te nav Eiropa, uzticies man, es zinu, ko es daru, un es zinu, kā ir labāk šajā situācijā,” teica Ādams.
„Jā, Gunita, man šķiet, viņam taisnība, tev ir jāizmanto situācija,” Hosams piekrita.
„Puiši, mums iespējams, būs vajadzīga jūsu palīdzība,” Ādams, kas tagad bija iejuties koordinatora lomā, pateica jaunajiem arhitektiem, kuri bija nesaprašanā par to, kas notiek. Tāpati jutās arī Gunita. Viņa nesaprata itin neko. Viņa bija apjukusi, kamēr Ādams bija tik pārliecināts par to, kas jādara. Vienu gan saprata viņi abi – laika nebija daudz. Muhameds atgādināja, ka jau ir pagājušas piecas minūtes. Stress, bailes un neziņa bija apdullinājuši Gunitas prātu, viņa nespēja pieņemt nekādu lēmumu. Leons bija kaut kur izgājis. Viņas prāts vienkārši nedarbojās, un meitene pati nemanīja, kā jau nākamajā brīdī seko Ādamam.
„Ejam uz tavu istabu!” puisis mudināja.
„Bet ko teiks Muhameds, ka tu arī ienāc manā istabā?” tas bija vienīgais, par ko viņa tagad satraucās. Muhameds. Tas briesmīgais ļaunums tai plašķī, kurš tur sēdēja un prom negāja. Viņš bija tas, kura dēļ bija izcēlies šis bardaks. Viņš pie visa vainojams! Viņš vainojams pie tā, ka Gunita tagad nezina, ko darīt, viņa ir apjukusi un grib pieņemt pareizu lēmumu, taču tas izskatās tik neiespējami šajā situācijā.
„Tev nekas viņam nav jāsaka. Viņš pats teica, ka mums ir laiks 10 minūtes, kuru laikā tu gribi ar mani pabūt divatā,” Ādams skaidroja, Gunitai vēl joprojām nesaprotot situāciju. Tā neesmu es, es šādi nekad nerīkotos, vienmēr taču var visu sarunāt, mierīgā ceļā, nevis šādi. Gunita tikai pie sevis atgādināja, uzskatīdama, ka Ādama ideja ir pilnīgi garām. Tas ir kaut kas traks un nepārdomāts, un viņa nekad neko tādu nedarītu. Taču kaut kāda nezināma spēka iedarbībā viņa Ādamam nepretojās. Jau nākamajā mirklī viņi bija iegājuši Gunitas istabā un atvēruši čemodānus, kā Ādams to bija lūdzis.
„Liec visu iekšā, ātri, tev nav laika!” viņš mudināja. Gunita nesaprata, kas notiek. Viņā ik pa laikam ierunājās veselais saprāts, tomēr rokas darīja to, ko lika Ādams.
„Paga, paga, es tomēr nezinu, vai tā ir laba doma, es gribu mierīgi padomāt,” Gunita nespēja pretoties savai prāta apziņai, kas cīnījās viņā ar šo tikko pieņemto un absurdo ideju.
„Uzticies man! Šī ir vislabākā ideja! Domāsi pēc tam!”
„Bet Muhameds taču redzēs, ka es izeju ārā ar somām! Un tad pateiks Mahmudam Alī. Mēs nekur neaizbēgsim!” Gunita zināja, ka šī ideja ir nepārdomāta un lemta neveiksmei. Nekas te nesanāks. Te nav nekādas skaidrības.
„Lai viņš redz, bet tāpēc es teicu puišiem, ka mums būs vajadzīga palīdzība,”
„Tu domā cīkstēties?”
„Es pašlaik apsveru visas iespējas. Gunita, uzticies man, es zinu ēģiptiešus, un es zinu, ko es daru,” Ādams atkārtoja jau kuro reizi. „Neuztraucies, tiklīdz mēs tiksim ārā, tu būsi drošībā,” Ādams viņu mierināja.
Te pēkšņi istabas durvis atvērās, un ienāca Renāte.
„Trakais meitēn, ko tu dari?” Renāte vai kliedza sašutumā.
„Neprasi man Renāte, es zinu, ka es esmu traka, es neko vēl trakāku savā dzīvē neesmu darījusi,” Gunita bija nobijusies un neslēpa to. Viņa turpināja likt mantas somās.
„Gunita, nedari to! Visu taču sarunāsim! Man ir bail, man ir bail tavā vietā. Tu taču nedomā bēgt!”
„Jā, Renāte, man arī ir bail. Pirmo reiz mūžā man ir bail, bet viss būs labi.” Gunita vēlējās ticēt Ādamam. Viss būs labi… Viņa pie sevis atkārtoja un centās tam noticēt pati.
„Gunita, nedari to!” Renāte jau gandrīz raudāja.
„Renāte, viss būs labi, vai tu man vari lūdzu ienest no ofisa manu datoru un manas mantas, kas tur ir uz galda, lūdzu palīdzi, bet uzmanīgi, tur pretī sēž Muhameds, skaties, lai viņš nepamana,” Gunita lūdzās un sajuta, kā viss viņas ķermenis sāk pēkšņi drebēt no bailēm un neziņas.
„Jā, labi, es tev palīdzēšu,” Renāte pēkšņi juta, ka zaudē savu biedreni, ar ko bija gan strīdējusies, gan smējusies. Un, ja šis bija pēdējais, ko meitene lūdza, Renāte gribēja no sirds palīdzēt.
„Renāte, tikai lūdzu nesaki nevienam, ne Madim, ne Leonam,” Gunita piekodināja.
„Neuztraucies, Madis cenšas šobrīd pats runāt ar Muhamedu, vēlas noskaidrot, vai nevar kaut ko mierīgi nokārtot,” Renāte atbildēja un klusām izlavījās no istabas, lai paņemtu Gunitas prasīto. Gunitas prāts tikmēr bija apstājies – vienkārši iestrēdzis un padevies Ādamam, un viņas rokas kļuva arvien veiklākas. Cik labi, ka tām nebija jādomā, tās ņēma visu no skapjiem ārā un meta somās. Kā tādi roboti. Tās tikai kustējās uz priekšu, nesaprazdamas, ko dara. Ar milzīgu baiļu sajūtu iekšā Gunita lika koferos visu, kas bija viņas. Tas pat nebija grūts uzdevums. Viņa tikai grāba visas lietas, ko atpazina kā savējās. Tā šobrīd bija viņas vienīgā prāta piepūle. Vai tas ir pareizs lēmums vai ne – to rādīs laiks. Tas jau bija pieņemts kā lēmums. Un pēkšņi Gunita sajutās kā amerikāņu trillerī. Viņa skatījās uz sevi no malas un nespēja noticēt, ka tā patiesībā ir viņa, kas to dara, kas spēlē galveno varoni. Kaut varētu atmosties no tā visa kā tāda drausmīga murga! Taču murgs bija īstenība – tur ārā joprojām sēdēja Muhameds – viņš neaizies, kamēr neredzēs puišus aizbraucam. Un vai tik viņš jau nav paziņojis Mahmudam Alī? Ko tad? Tad Gunita netiks prom. Tad Gunitu iespundēs te villā vai nošaus kā Kriksi? Ja jau Muhameda attieksme bija tik biedējoša, tik nepārprotami viņš bija licis Gunitai saprast, cik ļoti viņa ir noziegusies, ko teiks Mahmuds Alī? Meiteni tas biedēja. Vienīgais, kas viņu nomierināja, bija Ādama „uzticies man”. Var jau būt. Ādams, Hosams, vēl jaunie arhitekti – viņa skaitīja vīriešu pulku, kas varētu cīnīties meitenes labā. Jā, cīnīties pret Mahmuda Alī sargiem. Mahmuds taču toreiz bija draudējis. Tātad viņš būtu spējīgs nogalināt?
„Vai visu saliki? Arī no šīm atvilknēm?” Ādams pārjautāja.
„Jā, viss ir,” Gunita apstiprināja. Tikko bija ienākusi arī Renāte, kas ienesa meitenes datoru un rakstāmpiederumus.
„Tagad klausies mani – izej ārā pie Muhameda un pajautā vēlreiz, vai tavi draugi var palikt pa nakti un, ja viņš saka nē – tad saki, ka tu aizej,” Ādams viņu mācīja.
„Es to nespēju,” Gunita vaimanāja.
„Gunita! Tagad vai nekad! Mums nav laika. Ej un pasaki to!” Ādams komandēja.
„Ok, ok,” Gunita mēģināja piešķirt tikko dzirdētajam savu skatījumu. „Es teikšu, ka man tas nav pieņemami, jo tas ir necilvēciski, ka jums naktī jāaizbrauc, un ka šādā gadījumā es braucu ar jums. Vai tas izklausās normāli?”
„Jā, jā, ej un pasaki!” Ādams mudināja. „Es te būšu iekšā tavā istabā, un, kad viņš būs devis atbildi, atver man durvis, un es iznākšu ārā ar taviem koferiem,” Ādamam jau bija skaidra ideja. Kā viņš varēja tik sakarīgi domāt? Gunita apbrīnoja savu draugu. Protams, viņš taču nezināja, kāds ir Mahmuds Alī. Viņš nekad nebija sajutis viņa spēcīgo auru, acu skatienu un vārdus.
Meitene uzmanīgi attaisīja savas istabas durvis. Viņa zināja, ka tas būs grūti. Grūtāk nekā, kad viņa bija gājusi pie Mahmuda Alī. Tagad viņai bija jāpasaka kaut kas pavisam nereāls. Viņa tik ļoti baidījās, taču spēra savus soļus Muhameda virzienā. Pamanījis Gunitu, viņš iesaucās:
„Es gaidu… 10 minūtes ir pagājušas. Taviem draugiem tūlīt pat jābrauc prom!” vēlreiz noskaldīja Muhameds.
„Jā, jā… tūlīt,” Gunita lēnām tuvojās bargajam kungam. Neviena cita dzīvojamā istabā nebija, tikai Renāte un Madis. Pārējie bija ārā uz terases, un tad viņa pavisam dabiski saņēmās uzrunai. „Muhameda kungs… man tas tomēr ir nepieņemami, ka maniem draugiem ir jāaizbrauc nakts laikā. Tāpēc, ja jūs neļaujat viņiem palikt, tad es vēlētos arī braukt prom… pamest ciematu,” Gunita centās to pateikt, cik pieklājīgi vien varēja. Vēl joprojām viņa cerēja, ka visu ir iespējams nokārtot mierīgā veidā. Taču tagad, pasakot šo, viņa skatījās Muhameda sejā, kas neizskatījās pārsteigta, bet gan nosodoša, un viņai nebija ne jausmas, ko viņš varētu atbildēt.
„Labi,” viņš dīvainā kārtā bija mierīgs, „tev tad jāiet augšā pie Mahmuda Alī kunga un viņam tas jāpasaka,” izpilddirektors to paziņoja, tādējādi atbrīvodamies no jelkādiem tālākiem pienākumiem. Šajā brīdī bija pavisam skaidrs, ka par jelkādu vienošanos var aizmirst. Muhameds nekādā gadījumā nepieļaus puišiem palikt pa nakti. Tas vairs nebija sarunājams!
„Labi,” Gunita atteica un gāja uz savu istabu, kur jau viņu gaidīja Ādams un, šķiet, noklausījies sarunu, jau nāca ar koferiem ārā.
„Nu, ko viņš teica?” Ādams jautāja.
„Viņš grib, lai es eju augšā pie Mahmuda Alī un pasaku šo viņam,” Gunita atbildēja. „Bet es negribu iet! Es zinu, ka Mahmuds mani nekur nelaidīs. Es tiešām negribu pie viņa iet,” Muhameds jau bija izgājis no dzīvojamās istabas, kad Gunita to teica Ādamam.
„Nu tad braucam tāpat! Tev nav pie viņa jāiet!” Ādams rosināja.
„Domā? Es nezinu, es tiešām nezinu.”
„Gunita, mēs jau ar to bijām rēķinājušies. Viņš neļauj mums palikt, tātad tu brauc prom.”
Gunita vēlējās apsvērt šo ideju un padomāt, vai tā ir laba doma bēgt prom, taču Ādams tik ļoti steidzināja, ka viņa jau atkal nepamanīja, kā seko puisim. Viņa nepamanīja arī to, pa kuru laiku pēkšņi apkārt bija sastājušies pārējie: Madis, Hosams, Renāte.
„Gunita, beidz muļķoties, kur tu esi sataisījusies?” Madis jautāja, uzskatīdams šo lēmumu par pilnīgi vājprātīgu.
„Nu traka viņa ir!” Renāte apstiprināja.
„Man tas nav pieņemami, un es braucu prom,” Gunita to paskaidroja tik vienkārši, ka kādi gan te varētu rasties iebildumi. Viņai bija jānotic šai idejai. Pat, ja viņai tā likās bezatbildīga un nereāla, viņa to bija no Ādama pārņēmusi, un tagad tā bija arī viņas ideja. Tai bija jānotic. Madis, Renāte un Mārtiņš – visi bija noraizējušies un centās Gunitu atturēt no pēkšņās rīcības, tomēr meitene neapstājās – viņa virzījās ārā no 123. villas uz Ādama mašīnu.
„Un tu tā vienkārši bēgsi, neaizejot pie Mahmuda?” Madis jautāja, skriedams Gunitai pakaļ. „Don’t be stupid[1],” viņš runāja te latviski, te angliski, lai Gunitas viesi, kas neapšaubāmi bija ietekmējuši šo lēmumu, arī saprastu.
„Madi, viss ir kārtībā, tā ir mana problēma, un es tāpat te netaisos palikt,” Gunita viņam atbildēja, nu jau apradusi ar savu lēmumu. Tas bija juceklis, kas visapkārt valdīja. Gunita jau bija teju iesēdusies mašīnā, bet balsis viena pēc otras sauca viņai pakaļ. Tās bija noraizējušās viņas ciemata ģimenes balsis, kas negribēja laist meiteni prom šādā bezatbildīgā veidā.
„Gunita, bet lūdzu dod ziņu par sevi un piedod, ja es kādreiz biju slikta pret tevi, man tik ļoti bail par tevi. Tev nemaz nav bail?” Renāte teica, kad jau Gunita kāpa mašīnā. Varēja redzēt, ka meitene patiesi pārdzīvo un, iespējams, izjūt vēl lielākas bailes nekā Gunita. Viņai pat kļuva savas istabas biedrenes žēl, taču lēmumu mainīt vairs nevarēja.
„Man ir bail, pirmo reizi mūžā man tiešām ir bail,” Gunita tikai apstiprināja Renātei, „bet viss būs labi…cerams. Neuztraucies! Mums tagad ir jāpasteidzas,” Gunita iesēdās mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Pie stūres jau bija Ādams, viņam blakus Hosams, un Madim vēl bļaujot nopakaļ, viņi uzsāka braucienu.
„Klau, kā mēs tagad tiksim ārā? Varbūt man labāk paslēpties?” Gunita jautāja puišiem.
„Jā, nogulies un uzliec segu, tev ir tur aizmugurē…un esi klusa,” Ādams žigli atbildēja. Gunita paklausīja, un nespēja noticēt šim trillerim. Joprojām viņai likās, ka vēro to no malas. Viņa cerēja: kaut varētu to vērot tikai no malas! Zem segas palīdusi, viņa šūpojās mašīnā, kamēr tā brauca uz priekšu. Kaut izdotos! Kaut izdotos! Viņa pie sevis domāja. Tie bija tikai vārti. Tikai viena līnija, kas viņiem jāšķērso, un tad viss. Tad viņa būs brīvībā, un šis murgs būs galā.
„Vai mēs esam jau tuvumā?” Gunita, kurai likās, ka mašīnā jau pavadīta mūžība, iejautājās.
„Klusu, nekādas skaņas!” Ādams nokomandēja, un viņa saprata, ka tagad jāizliekas, ka šeit nav pat viņas smakas. Viņi bija apstājušies, jo kāds no apsargiem pienāca pie mašīnas loga un sāka arābiski runāt. Gunita saprata, ka mašīna ir sasniegusi pašu kulminācijas punktu. Viņa centās pat neelpot tur lejā, slēpdamās zem segām. Sākumā saruna likās mierīga, bet tad viņa juta, kā tonis kļūst asāks un stingrāks, un pēkšņi Ādams ar Hosamu izkāpa no mašīnas, atstājot Gunitu mašīnā vienu pašu starp kliedzieniem un šāvieniem, ko viņa dzirdēja…
Un te nu viņa bija. Pieķerta. Atmaskota. Ar trīcošu sirdi un pilna neziņas par to, kas notiks tālāk. Protams, Muhameds bija jau pastāstījis Mahmudam Alī, ka Gunita taisās bēgt. Protams! Kā viņai tas agrāk neienāca prātā? Tagad kontrolpunktā, izklausījās, ir vesela armija, kas kliedza uz Hosamu un Ādamu nesaprotamajā arābu valodā. Viņa jau no sākuma zināja, ka šī nebija laba ideja. Šī bija pilnīgi bezapdomīga un bezatbildīga rīcība. Taču Ādama „uzticies man” viņu bija iedrošinājis. Kāda tam vairs nozīme? Ko lai tagad dara? Gunita drebēja, viņai teju nebija, ko elpot zem siltās vilnas segas, tomēr viņa centās nekustēties, kā Ādams bija piekodinājis. Viņa turējās. Kāpēc kāds no puišiem nevar pie manis atnākt un pateikt, kas īsti notiek? Ja nu mani nogalina. Ja nu mani tiešām nogalina? Kāpēc es dzirdu tos šāvienus un vīriešu kliedzošās balsis? Kas būs, ja es tagad piecelšos sēdus? Mani pamanīs? Mani sašaus? Gunita gulēja mašīnās aizmugurējā sēdeklī, pārklājusi sev pāri segu, un pirmo reizi mūžā sajuta tik spēcīgas bailes. Bailes par savu dzīvību…
