II daļa
TASE IRONIJAS
Brokastis ar ideju par Londonu
Gunita bija gulējusi labi, ja piecas stundas, kad nākamajā rītā Ādams ienāca viņas istabā.
„Celies,” viņš teica, „Hosams jau ir pamodies, man viņš jāaizved mājās. Viņam jābrauc uz sporta klubu.”
„Labi,” Gunita teica un nemaz nejuta vēlmi gulēt ilgāk. Kā jauna diena viņai bija uzaususi jauna dzīve. Viņa pēkšņi atcerējās iepriekšējās dienas notikumus – tie likās tik nereāli. Vai mēs tiešām vakar aizbēgām no Mahmuda Alī? Meitene sev jautāja. Tomēr sekas bija pavisam īstas – viņa bija kaut kur Kairā, izguldīta atsevišķā istabā ar gultu vidū. Te vēl bija arī drēbju skapis. Pavisam vienkārša istabiņa – saprotams, ka tie bija studenti, kas šeit dzīvoja. Gunita ilgi nekavējās – pat zilganais aizkars uz istabiņas loga nespēja vairs ilgāk apslāpēt spēcīgos saules starus, kas nāca istabā iekšā un mudināja Gunitu kā mazu bērnu – skriet ārā, pēc iespējās ātrāk ārā! Viņi pavisam klusām pameta dzīvokli un kāpa lejā, kur bija novietota Ādama mašīna. Viņi iekāpa tajā iekšā, un Hosams Gunitai jautāja: „Kā gulēji?”
„Labi! šī ir tik laba sajūta!” viņa nebeidza priecāties.
„Tagad tev sākas jauna dzīve – jāmeklē dzīvoklis, darbs,” viņš domāja praktiski.
„Jā, bet tas ir labāk nekā dzīvot zem Mahmuda Alī tupeles. Tagad es tiešām esmu neatkarīga!” Gunita teica. Ilgāk viņi vairs nerunāja. Ādams bija piebraucis pie Hosama dzīvokļa. Viņi atvadījās, jo puisim bija jāiet uz sporta klubu. Gan Hosams, gan Ādams bija nolēmuši Gunitai palīdzēt ar dzīvokļa un darba meklējumiem, tāpēc Hosams uz atvadām teica: „Es padomāšu par dzīvokļiem un paziņošu Ādamam. Neuztraucies, mēs tev noteikti palīdzēsim, un tu šonakt nebūsi uz ielas,” viņš teica Gunitai, kura it nemaz nebija par to satraukusies. Nav pamata satraukumam, ja problēma ir risināma, viņa domāja un noskatījās, kā Hosams aiziet.
Brīvdienās, kas Ēģiptē ir piektdiena un sestdiena, kā arī svētku dienās ir diezgan populāri doties uz klubu, kā to tagad darīja Hosams. Ādams skaidroja Gunitai, ka tur dodas visa ģimene, un, kamēr sievas sēž kafejnīcā vai uzrauga bērnus rotaļu laukumā, vīri nodarbojas ar sportu – peldēšanu, skriešanu, tenisu. Tas ir tāds ģimenes pasākums, bet var būt arī individuāls kā Hosama gadījumā.
„Mēs kādreiz arī varam aiziet,” Ādams ierosināja.
„Jā, es gribu peldēt,” teica Gunita, kura šajā brīdī bija gatava visam. Viņā bija atgriezies tas pats entuziams, kas pirmajās dienās Kairā ar Maiklu, kad viņa bija gatava mesties jebkurā trakā idejā.
„Bet tagad gan braucam brokastīs,” viņš ierosināja, un tas nāca tieši laikā – Gunita jau sāka just izsalkumu. Viņi bija 6.Oktobra pilsētā, kur jau Gunita bija viesojusies Jaunā Gada brīvdienu laikā. Te dzīvoja gan Hosams, gan Ādams, tepat viņi arī bija palikuši pa nakti pie Hosama drauga.
„Mēs arī tev domājam atrast dzīvokli šajā rajonā,” teica Ādams. „Te arī īre būs lētāka nekā Kairā,” viņš piebilda. Lai arī Gunita bija brīvībā, tomēr nauda viņai bija sāpīgs jautājums – no decembra algas maciņā stāvēja vien tūkstotis, ko viņa bija rezervējusi dzīvokļa īrei un divi simti ēģiptiešu mārciņu (20 Ls) pirmā mēneša tēriņiem. Darbs bija jāuzsāk tūlīt pēc dzīvokļa atrašanas, lai nauda nebūtu jāaizņemas, kamēr ienāksies pirmā alga.
Cilantro bija viens no iecienītākajiem pašmāju kafejnīcu zīmoliem. Tas atsvaidzināja jau tā tik strauji augošo amerikānisko noskaņu Kairā, kur ik uz stūra draudzējās ātrās ēstuves Pizza Jazz, McDonald’s un Kentaki. Un tiesa – tām vienmēr bija pieprasījums, jo bija diezgan ierasti kādā piektdienas vai sestdienas pēcpusdienā visai ģimenei doties uz Kentaki un mieloties ar kraukšķīgajām vistiņām – gluži kā latviešu ģimene mielotos ar ceptiem kartupeļiem LIDO restorānā.
Ap desmitiem no rīta, kad Ādams un Gunita iegāja Cilantro, tur nebija daudz cilvēku. Šī vēl bija agra stunda ēģiptiešiem, jo īpaši brīvdienā.
„Ejam augšā?” Ādams ierosināja doties uz otro stāvu, un meitene viņam sekoja. Viņi apsēdās pie kāda no galdiņiem un pasūtīja kafiju ar maizītēm – Gunita ar sieru, bet Ādams – ar vistu. Brīvi atlaidusies mīkstajā krēslā un vēl joprojām nespēdama noticēt, kas notiek, Gunita baudīja mirkli. Vēl vakar ap šo laiku viņa bija ēdusi brokastis kopā ar ciemata ļaudīm. Tās bija brokastis, kur skats vērās uz neko citu kā Vidusjūru un sen jau bija apnicis. Šodien viņa beidzot vēroja pilsētas ainas, cilvēkus, čaklos un iztapīgos viesmīļus, kas laipnības ziņā bija pašas ekselences, lai tikai dabūtu klienta dzeramnaudu. Un tas šeit skaitījās diezgan pierasti – atstāt servisa tiesu. Ja tu to nedarīsi, tad kaunies! Kāpēc tu nāc uz kafejnīcu?
„Man šķiet, tikai tagad es spēju novērtēt, ko nozīmē brīvība,” Gunita teica Ādamam. „Man taču nav nekā – ne darba, ne māju, es pat nezinu, kur šonakt nakšņošu,” Gunita runāja, nevis ar bažām, bet patīkamu satraukumu un smaidu. Man tomēr ir tik daudz! Viņa pie sevis domāja. Man ir iespēja pieņemt savus lēmumus, manī mīt liels pozitīvisms un entuziasms mesties jaunā dzīvē un pats galvenais – man ir draugi Ādams un Hosams, kas mani neatstās vienu. Ko es bez viņiem tagad darītu? Ēģiptē ārzemnieciskais ir kaut kas eksotisks, kaut kas labāks par savējo – džeki būtu gatavi rindā stāvēt, lai tikai parādītos tādā Cilantro ar ārzemnieci. Taču vai viņiem visiem varēja uzticēties? Saviem draugiem, ar ko viņa uz mūžu dalīs neaizmirstamas un baisas atmiņas, kopīgu spriedzi, stresu un uzvaras garšu, Gunita uzticējās. Gan tad, kad bija jākrāmē mantiņas un jābēg prom, gan tagad, kad attapās Kairā un gandrīz vai no nulles bija jāuzsāk jauna dzīve.
„Es gribu paziņot saviem draugiem, ko izdarīju,” Gunita pēkšņi sajutās lepna par savu rīcību. Vēl joprojām viņa kavējās baisajās atmiņās par aizvadīto nakti, tāpēc paņēma klēpjdatoru un pieslēdzās internetam. Bezvadu internets bija pierasta lieta daudzās kafejnīcās, turklāt Ādams vienmēr nēsāja līdzi savu interneta zibatmiņas karti. Gunita par savu aizbēgšanu pateica māsai Jutai, kā arī paziņoja rumāņu draudzenei Laurai, ka ir aizbēgusi un viņas CV vairs nebūs vajadzīgs. Un tad, pētot draugu un feisbuka grupu aktivitātes, viņa pamanīja ko tādu, kas kā dzirkstele ar pavisam skaidru nākotnes ainu uzplaiksnīja Gunitas smadzenēs. Prāta Vētra, 17. marts, Londona – viņa redzēja paziņojumu feisbukā. Kā tāds belziens pa pieri viņai pēkšņi nāca apskaidrība, ka viņai tur jābūt. Tā bija sajūta, kad tu jau sevi redzi nākotnē esam noteiktā vietā vai darot noteiktu aktivitāti. Tas jau it kā bija galvā pieņemts lēmums, kam tev vienkārši vajadzēja sekot. Pametot Eiropu, Gunita bija pametusi arī savu aktīvās mūzikas dzīvi. Un nu bija iespēja tam atkal ļauties. Turklāt Prāta Vētra – latviešu grupa, kuru noteikti brauks skatīties daudzi viņas latviešu un ārzemju draugi. Kā vecajos laikos. Kā tad, kad viņa vēl bija Latvijā. Vai tad Gunitai nebija tur jābūt? Nav svarīgi, kur viņa ir tagad, bet laikā, kad viņa spēj pieņemt pati savus lēmumus, Gunita gribēja ļauties pirmajai trakajai idejai, kas ienāca prātā. Idejai, kas piešķirtu viņas tagadnes dzīvei mērķi, pēc kā tiekties. Tas bija kaut kas neticams, traks un tik pašsaprotams! Viens piedzīvojums bija beidzies un Gunita vēlējās sākt nākamo tūlīt pat.
„Ādam, braucam uz Londonu?” Gunita juta, ka trakais gars, kas viņā plosījās, nespēja vairs ilgāk nosēdēt iekšā.
„Ko? Londona?” viņš pavisam noteikti nesaprata, ko Gunita ar šo domā, un tad meitene parādīja viņam datorā ierakstu.
„Atceries, šī ir tā latviešu grupa, par ko es tev ciematā stāstīju, Brainstorm, atceries?” Gunita sajūsmā vai kliedza. „Es tur pilnīgi noteikti gribu būt!” Gunita lūdzās, it kā prasītu atļauju, nevis aicinādama piebiedroties. „Man ir jāredz, kā viņi Londonā uzstājas!”
Ādams pēkšņi iesmējās.
„Tu esi galīgi traka. Vakar tu aizbēgi no ciemata un šodien jau sapņo būt Londonā?” viņš nespēja noticēt meitenes idejai. „Kur tu dabūsi naudu?”
„Es aizņemšos naudu, un tas jau tikai 17. martā, ja mani tas Vaels, kas zvanīja, pieņems darbā, es jau dabūšu kaut kādu naudu. Es nezinu, es braucu! Man ir sajūta, ka jābrauc!” viņa pēkšņi jutās tik labi, ka Ādams, kas blakus sēdēja, nav Mahmuds Alī, kuram viņai jāraksta iesniegums ar lūgumu braukt, detalizēts ceļojuma izklāsts un pārējais penteris, ko viņš parasti prasīja.
„Klau, bet Anglija ir mana dzimtene, es neticu, ka tu uz turieni brauksi. Es arī gribu!” pēkšņi Ādams iedomājās.
„Nu tad braucam! Ko tu vēl gaidi?”
„Vispār, ja tā padomā, es tāpat katru gadu braucu, hmm, jā, kāpēc gan ne?” viņš pēkšņi apsvēra šo iespēju un tad iegrima savās atmiņās. „Turklāt Londona – es tur pavadīju 2 gadus, kad mācījos augstskolā,” viņš teica. „Man taču tur onkulis dzīvo, es varētu sarunāt, ka mēs paliekam pie viņa. Uz cik dienām tu domā braukt?” viņš pajautāja.
„Principā tikai uz koncertu, kādām trim četrām, nedēļas nogali,” Gunita prātoja.
„Tu brauksi no cita kontinenta uz Londonu tikai uz trim dienām? Kāda jēga?”
„Jo ilgāk paliksi, jo vairāk maksāsi, tad labāk mazāk dienas,” Gunita zināja stāstīt pēc pieredzes.
„Nē, es sarunāšu, ka paliekam pie mana onkuļa, un mēs neko nemaksāsim. Ir jābrauc vismaz uz nedēļu,” viņš bija pārliecināts.
„Nu pagaidi, to vēl jāizdomā, es gribu sākumā noskaidrot, vai kāds man aizdos naudu,” viņa kļuva reālistiska. Tikmēr divas kafijas tases ar maizītēm bija atnestas, lai tās gardi notiesātu. Gunita nolika savu datoru malā un patīkami ļāvās izsalkumam un pats galvenais – rīta kafijai. Brokastis bija viņas mīļākā dienas daļa. Pat ēdiens nebija tik svarīgs kā katrs kafijas malks, ko viņa ar baudu norija vienu pēc otru, pamazām sajūtot mundrumu, kas radās viņas ķermenī. Turklāt brokastis ar plānošanu par turpmāko dienu, nedēļu, mēnešiem vai gadu bija kā kafija ar putukrējuma cepurīti. Viņai tik ļoti patika mieloties ar melnās dziras silto garšu un smaržu un jau tagad ierakstīt plānotājā – 17. marts, Londona. Bet šodienas plānā – atrast naudas aizdevēju. Viņai vajadzēja vismaz kādus 300 latus, lai sanāktu biļetēm no Kairas uz Londonu. Gunita pēkšņi bija brīvības varā. Viņa pieņēma lēmumus, plānoja nākotnes notikumus, sastādīja mērķus pēc kā tiekties, sapņoja – tāda, lūk, dzīve viņai patika. Un Mahmuda Alī ciematā tā nebija iespējama.
„Es joprojām nespēju noticēt, ka tāda trakā kā tu būs mani pierunājusi braukt uz Londonu,” Ādams ēda maizi ar šķiņķi un vēl kavējās pie tikko pārspriestās idejas. Taču Gunita zināja, ka arī trakas idejas jāuzņem un jāattīsta prātīgi, tāpēc, kamēr vēl nav apstiprinājies, ka viņa dabūs aizņēmumu, viņa nesapņoja. Turklāt bija jāatrod dzīvoklis. Jau šodien.
„Pietiek sapņot! Labāk jādomā par manu dzīvokli,” Gunita atgādināja.
„Neuztraucies, diena ir tikai sākusies! Mēs atradīsim – man Hosams iedeva pāris dienesta viesnīcu adreses, varam tās apskatīt,” viņš teica. „Paskatīsimies, kādas ir istabiņas, un cik tās maksā.”
„Es nevaru maksāt vairāk par 1000 paundiem mēnesī,” Gunita atgādināja. Ēģiptē tā bija minimālā cena par istabu. Varēja, protams, atrast vēl lētāku, bet ar 1000 mārciņām (100 Ls) bija jārēķinās.
„Jā, zinu,” viņš noteica.
Dzīvokļa meklējumus viņi uzsāka tūlīt pēc diezgan pailgās brokastu pauzes, kas jau bija piesavinājusies arī pusdienu laiku. Bija pēdējais mirklis domāt par naktsmītni. Viņi piestāja pie pirmās mājas. Tā bija studentu dienesta viesnīca ar mazu, jo mazu istabiņu un mēnesī izmaksāja 1200 mārciņu. Gunitai cena likās par augstu. Turklāt dzīvot studentu viesnīcā viņai negribējās – jau atkal lejā sēdēs apsargs, kurš diktēs, cikos jābūt mājās. Vai tiešām nebija iespējams atrast istabu kādā dzīvoklī? Par vienistabas jeb studio tipa dzīvokli viņa varēja aizmirst – tādu vienkārši te nebija. Ēģiptieši bija ģimenes cilvēki, tāpēc dzīvokļos bija vismaz divas guļamistabas ar viesistabu, kur aicināt viesus un pulcēties ģimenes locekļiem.
„Vai mums obligāti jāmeklē 6.Oktobra rajonā?” Gunita jautāja Ādamam.
„Tas būtu labāk tev pašai – es vai Hosams vienmēr varētu tev palīdzēt, ja kas notiek,” Ādams atbildēja. „Pagaidi, es piezvanīšu Hosamam, varbūt viņam ir vēl kādi varianti,” viņš teica pēc tam, kad neviena no trim apskatītajām istabiņām nebija atbilstoša. Gunita saprata, ka Hosams ir cilvēks, kuram kā īstam ēģiptietim telefona katalogs kā skudrupūznis pildījās ar jauniem un jauniem kontaktiem. Kontakti Ēģiptē nozīmēja izdzīvošanu – tā tu varēji gan atrast darbu, gan dzīvokli, paglābties no policijas, apcietinājuma vai pat vienā jaukā dienā pēkšņi kļūt slavens aktieris. Tie atvēra bezgala lielas iespējas, ja tu prati socializēties. Hosams to darīja ļoti labi.
„Viņš saka, ka ir viena istaba dzīvoklī Gizā,” Ādams teica. „Vai vēlies to apskatīt?”
„Jā, protams,” Gunita nešaubījās, redzot, kā pamazām mācas tumsa.
„Sliktākajā gadījumā mēs vienkārši atradīsim tev vietu šai naktij,” Ādams, šķiet, bija pamanījis Gunitas raizes.
Giza atradās apmēram četrdesmit minūšu braucienā no 6.Oktobra pilsētas. Te varēja redzēt trīs lielos brīnumus – piramīdas. Ēģiptiešu gods un lepnums. Būtu tīri šiki dzīvot to tuvumā, nodomāja Gunita. Taču, ieraugot dzīvokli, viņa savas domas ātri mainīja. Lai arī meitene bija vienkārša un nekad pedantiski neuztraucās par katru puteklīti, tomēr viņai patika minimāla kārtība. Vienreiz nedēļā iztīrīt istabu – tas bija pilnīgi pietiekami. Taču šeit, kur trīs istabās dzīvoja puiši, izskatījās dzīvoklis nav tīrīts nekad – alkohola pudeles, visapkārt netīrība, jo īpaši virtuvē, un protams, skudras.
„Šie puiši no rītdienas te nedzīvos, tad tu varētu visu dzīvokli ņemt par 1000 paundiem,” Ādams, kas sazinājās ar mājas iemītniekiem, Gunitai skaidroja darījumu.
„Un tu domā, šī ir laba vieta?” izbrīnīti jautāja Gunita. Vai par 1000 mārciņām tiešām nevarēja atrast ko labāku?
„Hmm, njā, izskatās viņi te ir pat narkotikas lietojuši – smird. Tev tad būtu vispirms jānolīgst mājkalpotāja, kas iztīrītu tos mēslus,” Ādams sprieda.
„Nē, laikam tomēr ne,” Gunita teica, „es negribu te dzīvot,” viņa pilnīgi noteikti zināja, ka pretīguma sajūtu, kas radās jau sākumā, būs grūti iznīdēt.
Bija jau tumšs, un Gunitai vēl joprojām nebija nojausmas, kur pārlaidīs šo nakti. Viņi brauca atpakaļ uz 6.Oktobra pilsētu, nezinādami, ko darīt. Ādams sazvanījās ar dažiem saviem draugiem un centās ko sarunāt – palikšanu kaut tikai uz vienu nakti. Palikt pie Ādama vai Hosama nebija iespējams – to neļāva viņu vecāki. Gunita jutās kā tāda diedelniece, iedama prasīt naktsmājas no vienas vietas uz otru. Beidzot ap pulksten desmitiem vakarā viņi tomēr atrada kādu četristabu dzīvokli, kurā bija pat segas. Protams, par silto ūdeni vannasistabā varēja aizmirst. Tas jau knapi tecēja auksts smalkā strūkliņā. Taču te bija pats galvenais, ko šajā brīdī vajadzēja, – gulta. Jau rīt viņa uzsāks jaunus meklējumus un, cerams, – tie būs veiksmīgāki. Gunita atvadījās no Ādama un palika dzīvoklī viena. Puisim nākamajā dienā bija jāstrādā, tāpēc viņi sarunāja tikties ap pusčetriem – pēc Ādama darba.
„Rīt pa dienu esi uzmanīga, neej nekur tālu no šejienes,” Ādams viņu brīdināja. Gunita solījās to ievērot.
Cik labi, ka man ir Ādams! Meitene domāja. Viņš bija kļuvis kā tāds vecākais brālis. Vien Gunita nejutās īpaši laimīga, ka tikai ņēma un ņēma no puiša, bet nedeva neko pretī. Tomēr neizskatījās, ka Ādams ko gaidītu. Viņš no tiesas rūpējās par Gunitu, kuras dzīve bija kā no jauna iesākusies. Un tas nemaz nebija viegli. Pārbaudījumi Gunitu gaidīja aiz katra stūra. Taču, lai kādi tie būtu, Gunita savu iepriekšējās nakts bēgšanu ne mirkli nenožēloja.
