Kādi jūs esat muļķi!
Kad Laura uzzināja par Mahmuda Alī Lieldienu vakariņām, viņa no priekiem vai palēcās. „Lūdzu, lūdzu, piezvani un pajautā, vai es arī varu iet līdzi,” viņa lūdzās kā mazs bērns. Gunitai nemaz nebija iebildumu, ka Laura nāk. Tieši otrādi – viņa jutīsies drošāk. No Mahmuda Alī kunga nekad neko nevarēja zināt. Turklāt Madis, kuram Gunita piezvanīja un pajautāja atļauju, arī neiebilda, ka Gunitas draudzene pievienojas kompānijai.
„Beidzot es redzēšu slaveno Mahmudu Alī,” Laura priecājās.
„Ja tev nav ar viņu jāstrādā, tad viņš varētu likties tīri interesanta personība,” Gunita piebilda.
„Kā mēs uz turieni tiksim? Vai zini, kur tā viņa villa atrodas?” Laura sāka jau uztraukties.
„Ādams mums parādīs,” Gunita atbildēja un, ieraugot Lauras sejā izbrīnu, pēkšņi atcerējās, ka nav draudzenei izstāstījusi par viņu tikšanos un it kā salabšanu. Jā, Laura jau nezināja viņu mainīgās attiecības – cik ļoti viņu strīds varēja iekarst, tikpat tas varēja beigties ar asarām, nožēlu un piedošanas lūgšanu. Tā vienkārši notika.
„Ai, Ādams man teica, cik ļoti nožēlo to visu, nopirka man veselu maisu ar augļiem un saldējumu arī tev,” Gunita izvilka no maisa našķus.
„Es nesaprotu, Gunita! Tu esi pērkama? Tev pietiek nopirkt gardumus, un tu jau piedod šitam zvēram, kas vakar ienāca un izraisīja tādu skandālu?” Laura nespēja saprast Gunitu.
„Laura, jā es vakar arī biju dusmīga, es piekrītu, ka tas nebija labi, ko viņš izdarīja, un es viņa rīcību pilnīgi noteikti neatbalstu. Bet es nevērtēju viņu tikai pēc šī notikuma. Viņš ir mana Ēģipte, vai saproti? Šīs ir mūsu attiecības, un mums tādas ir visu laiku un visbiežāk tas, kāpēc rodas konflikti, ir kultūru atšķirība. Es mācos saprast viņu, viņš – mani,” skaidroja Gunita. Šķiet, Lauru tas līdz galam nepārliecināja. Taču viņa Gunitai piekāpās.
Pienāca piektdiena, un Ādams, kā solījis, meitenes pavadīja autobusā un pēc tam taksī uz Mahmuda Alī rezidenci. „Es sēdēšu vietējā kafejnīcā, paziņo man, kad būs beidzies, atnākšu jums pakaļ. Iespējams, sarunāšu, lai Hosams atbrauc,” puisis pateica un aizgāja. Gunitai šajā mirklī kļuva Ādama žēl: viņš bija braucis līdzi tikai kā ceļa parādītājs, bez iebildumiem tērējis savu laiku, lai atvestu dāmas, kas uzposušās un ar lielu konfekšu kasti rokās tūlīt ies iekšā kunga rezidencē un baudīs gardus ēdienus. Tikmēr viņš sēdēs kafejnīcā un gaidīs, kad dāmas beigs vakariņot. Pirmajā brīdī Gunita gribēja zvanīt Madim un jautāt, vai arī Ādams drīkst nākt, bet tad atcerējās, ka, iespējams, tā nebūs laba ideja – ja nu Mahmudam Alī tas nepatiks? Ādams taču bija tas, kuru viņš vainoja bēgšanā.
Milzīgā ēka nebija mainījusies. Mahmuda Alī impērija stāvēja gracioza kā vienmēr. Tā bija baisa, oficiāla un pompoza, sasveicinoties ar mazajiem cilvēkiem, kas nāca tajā iekšā. Neviens no viesiem vēl nebija atnācis. Madis bija teicis, ka viņi vispirms sagaidīs Olgu autoostā un būs nedaudz vēlāk. „Bet tu droši ej iekšā,” viņš bija mudinājis Gunitu. Tā arī abas ar Lauru darīja.
No ēkas recepcijas daļas meitenes uzzināja, ka Mahmuda Alī kungs esot pašā augšējā stāvā.
„Kā jūs sauc? Es viņam piezvanīšu, ka jūs esat atnāk..” administrators jautāja.
„Nē, nē,” žigli viņu paspēja apturēt Gunita. „Mums ir sarunāts. Pārējie vienkārši nedaudz kavējas,” viņa negribēja, lai tiktu kā īpaši pieteikta Mahmuda Alī kungam.
„Nu tad varat droši doties augšā,” kungs baltā kreklā un melnā uzvalkā teica un norādīja uz liftu.
„Ohoo, un viņam vienam viss šis pieder?” Laura ievaicājās.
„Jā, Laura, tā tas ir,” Gunita apstiprināja. „Bet es nezinu – es negribu iet iekšā, zinot, ka viņš tur sēž viens,” Gunita teica.
„Kāpēc ne? Braucam tik augšā,” un Laura piespieda vajadzīgo pogu: 31. stāvs. Gunita nezināja, kas viņas sagaida, uzbraucot augšā, bet priecājās, ka tā vispirms bija tikai uzgaidāmā telpa. Tajā bija dīvāniniņš, uz kura viņas apsēdās. No mazās uzgaidāmās telpas bija durvis gan uz labo, gan kreiso pusi. Nebija grūti saprast, ka Mahmuds Alī sēž kabinetā, kura durvis ir pa labi – viņa balsi, kas ar kādu sarunājās, nevarēja sajaukt ar citu. Pat, ja tā bija pavisam vāji dzirdama.
„Tur!” norādīja Gunita, liekot Laurai saprast, kur sēž izslavētais kungs.
„Ejam iekšā!” Laura mudināja.
„Nē, vēl ne. Pagaidam vēl pārējos!” teica Gunita, un Laura paklausīja viņas norādei. Viņas sēdēja un gaidīja apmēram piecpadsmit minūtes. Mahmuda Alī kungs te iesmējās, te ko stāstīja. Vismaz labi, ka viņš nebija viens, nodomāja Gunita. Pēc ilgstošas klusuma pauzes un apnicīgas skatīšanās telefonā meitenē parādījās drosme.
„Labi, ejam,” Gunita izlēma iet iekšā. „Mēs jau tūlīt esam klāt, bet jūs tik iet iekšā,” arī Madis viņu pirms brīža bija mudinājis.
Gunita uzmanīgi pieklauvēja pie durvīm un, gribot negribot, atcerējās, kad to darījusi pēdējo reizi. To baiso reizi, kad viņi trīs nogrēkojušies zaļknābji devās pie bargā kunga, lai saņemtu sodu. Toreiz tās bija bailes par savu dzīvību, kas, ieejot viņa kabinetā, pamazām norima, jo kungs bija aizdomīgi mierīgs. Šoreiz tā bija interese. Ziņkāre. Un tikai mazliet bailes, kas pavadīja Gunitas klauvējienu. Klusums. Neizdzirdot uzaicinājumu ienākt, viņa pavisam vārgi atvēra durvis pati. Abas ar Lauru viņas iegāja telpā, kur sākumā Mahmuda Alī kungu vēl redzēt nevarēja, bet, paejot dziļāk, viņas ieraudzīja divas pārsteigumā ieplestas sejas. Tur bija kāds vīrietis, ko Gunita nepazina un Mahmuda Alī kungs, kurš centās saskatīt, kas ir šīs divas meitenes. Tērpies melnā džemperī un pelēkās auduma biksēs viņš sēdēja uz dīvāna un ilgi lūkojās, neteikdams ne vārda. Arī viņam blakus sēdošais kungs klusēja.
Gunita smaidīja un gāja tuvāk, viņai sekoja Laura.
„Labvakar,” Gunita bailīgi teica.
„Labvakar,” viņa saņēma nepārliecinošu atbildi no Mahmuda Alī, kura skatiens vēl joprojām bija pētošs, un Gunitu tas sāka biedēt. Taču bija par vēlu skriet ārā.
„Kas tu tāda?” Mahmuds Alī jautāja. Viņš mani vairs neatceras vai tikai tēlo? Gunita neticēja, ka kungs būtu viņu aizmirsis.
„Esmu Gunita, un šī ir mana draudzene Laura. Mums Madis teica, ka jūs ielūdzāt mūs uz savām Lieldienu svinībām,” Gunita aši atbildēja, lai izvairītos no iespējama pārpratuma. Vai tiešām Madis nebija ar Mahmudu Alī saskaņojis? Pēc kunga pētošās sejas izteiksmes Gunita pat bija pārsteigumā sastingusi.
„Jā, Gunita, jā, jā, protams, nāciet meitenes, sēdieties,” viņš pēkšņi, it kā atcerēdamies, atplauka. Vai varbūt šis bija viens no viņa jokiem?
„Re, šī ir tā meitene, kas aizbēga, kopā ar to viņas draugu,” Mahmuds Alī paskaidroja savam blakussēdošajam draugam. „Visi zina stāstu par Pelnušķīti, un visi zina stāstu par Gunitu,” viņš piebilda. Meitene tikai pasmaidīja, jo jutās nedaudz neērti, ka tiek šādi pieteikta. Taču ko citu viņa varēja gaidīt?
„Man šķiet, jūs nesatikāt ar Olgu,” izskatās, Mahmuds Alī tagad izmanto situāciju, lai izdarītu to, ko sen bija vēlējies – izprašņātu Gunitu par aizbēgšanas iemesliem. Toreiz viņa kabinetā kopā ar Hosamu un Ādamu viņš tik vaļsirdīgi nerunāja, jo bija jādomā par savu stingro un pārliecināto tēlu. Bija jādomā, kā apvaldīt dusmas, kas iekšā plosījās.
„Ar viņu neviens nesatika,” Gunita atbildēja.
„Un tas viss ir tāpēc, ka jūs devāties tajā izbraucienā ar viņas draugu. Es zināju, ka tā būs. Tam draugam tu noteikti vairāk iepatikies, un Olgai radās greizsirdība,” Mahmudam Alī bija savs izskaidrojums.
„Nē, tas nesākās toreiz,” Gunita strīdējās pretī. Sev par pārsteigumu viņa ļoti brīvi runāja ar Mahmudu Alī – gluži kā tajās reizēs, kad viņš viņai zvanīja uz Latviju. Laikam tāpēc, ka tagad viņu starpā vairs nebija nekādu saistību. „Tas patiesībā sākās jau Kairā. Pamazām viņa kļuva skaudīga par visu saistībā ar mani.”
„Nē, bet jūs taču bijāt draudzenes,” Mahmuds Alī strīdējās pretī. „Olga tik skaistus vārdus par tevi teica, un tas mani vēl jo vairāk pamudināja ņemt tevi darbā..”
„Jā, internetā, kad runājām, mēs bijām draudzenes, bet tad, satiekot un redzot, kāda es esmu dzīvē, viņa mainījās,” Gunita skaidroja un tomēr redzēja, ka Mahmuds Alī negrib pieņemt viņas izskaidrojumu – viņam par to bija sava teorija.
„Bet viņa aizgāja. Viņa vairs pie manis nestrādā,” kungs pavēstīja.
„Jā, man Madis teica,” Gunita atbildēja. Viņa nespēja iedomāties, ka pavisam drīz šī meitene, ko viņi pašlaik aprunāja, parādīsies Mahmuda Alī rezidencē. Gunita toreiz pat nebija no viņas atvadījusies. Un tagad patiesībā nemaz nekāroja viņu satikt.
„Vai, kā man tomēr bija pietrūkusi šī angļu valoda,” kungs pēkšņi teica un acīmredzami mainīja tēmu. Protams. Gunita zināja, ka tas patiesībā bija vienīgais, kas viņam meitenē paticis jau no sākta gala.
„Un kas ir tava draudzene?” Mahmuds Alī pievērsās Laurai.
„Viņa mani apciemo tagad uz astoņām dienām,” Gunita teica. Kungs sāka runāt ar Lauru, un Gunitai bija tik pazīstams viņa maigais un ieinteresētais, mazliet koķetais tonis – tāds pats, kāds viņam bija abu pirmajā telefonsarunā. Viņš prasīja Laurai, kā viņai patīk Ēģipte un ēģiptieši. Atklājis, ka Laura zina itāļu valodu un tur trīs mēnešus dzīvojusi, viņš stāstīja par saviem Itālijas ceļojumiem. Viņi pat aizrunājās par itāļu, rumāņu un ēģiptiešu puišiem – Lauras mīļākā tēma. Viņi smējās, un likās apbrīnojami, kā vecais vīrs var būt tik lielisks sarunu biedrs.
„Tev ir tiešām forša draudzene,” Mahmuds Alī stāstīja, paskatīdamies uz Gunitu. „Vienīgais, es redzu, ka tev ir kāda problēma ar ēģiptiešu ēdienu?” viņš aizdomīgi palūkojās Laurā.
„Kāpēc?” Laura pārsteigumā iejautājās.
„Tu esi ļoti novājējusi, kopš atbrauci uz Ēģipti,” viņš pārliecinoši teica.
„Kā jūs to zināt?” Laura izbrīnā vaicāja.
„Haha,” viņš izspēra sev tipiskos mazliet viltīgos smieklus. „Es esmu vecs vīrs, es visu pamanu,” viņš atbildēja. „Un Gunita tev to var apliecināt.”
„O!” Laura izbrīnā iesaucās. „Nē, problēmas ar ēdienu man nav, man vienkārši ir slikti, braucot autobusos vai mašīnās, īpaši, ja ir karsts laiks. Tāpēc es visu ēdienu izvemju,” Laura izstāstīja par savām pēdējo dienu problēmām, kuras Mahmuds Alī pats bija uzminējis.
„Vai varbūt Gunita tev nedod pietiekami ēst?” viņš iesmējās.
„Jā, Gunita nemāk taisīt ēst, bet es jau pie tā esmu pieradusi.” Nu, arī Laura un Gunita smējās. Un tad no Mahmuda Alī sekoja ļoti pazīstams solis.
„Tu man patīc, Laura. Es vēlos tev kaut ko uzdāvināt.” Un viņš izņēma no kabatas 300 Ēģiptes mārciņas.
„Vai tu zini, cik tas ir?” viņš jautāja.
„Jā, zinu, 300 mārciņas,” Laura izbrīnīta atbildēja.
„Lūdzu, nopērc sev kaut ko, un es gaidu tevi vasarā Ēģiptē, astoņas dienas ir par maz, un Gunita tev to var apliecināt. Brauc, es garantēju, ka tu noteikti varēsi pie manis strādāt,” viņš Laurai solījās.
„O, tas gan ir pārsteigums!” Laura atbildēja un paņēma viņa dāvanu.
„Tā ir ēģiptiešu kultūra. Parādi man savu plaukstu!” viņš lūdza Laurai, un meitene to pasniedza.
„Nu, meitēn, tev gan ir žiperīga dzīve,” viņš sasmējās un sasmīdināja arī Lauru. Viņa pārsteigumā iesaucās par Mahmuda Alī spējām, taču Gunita par to vairs nebrīnījās. Viņa to uztvēra kā vienu no lietām, kas šim mistērijas pārņemtajam cilvēkam piestāvēja. Viņš vienmēr kaut ko zināja, redzēja, nojauta un saprata vairāk nekā pārējie. Gunita nespēja izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Bet jau ciematā viņa to juta. Jau viņu pirmajā sarunā pa telefonu viņa par to pārliecinājās, kad viņš pavisam brīvi aprakstīja Gunitas rakstura īpašības, tikai skatoties viņas bildē vien.
Tālāk sarunai pievienojās Mahmuda Alī draugs, kas līdz šim bija uzmanīgi klausījies un vērojis. Tas bija Islams, arhitekts un ļoti tuvs Mahmuda Alī draugs. Viņš varbūt bija tikai dažus gadus jaunāks par kungu. Sportiskas formas, tērpies uzvalkā, iesirmiem matiem viņš vēl izskatījās ļoti frišs.
„Ar ko tu tagad nodarbojies?” viņš pievērsās Gunitai.
„Mācu angļu valodu,” Gunita atbildēja. Viņa nebija pārliecināta, vai vēlas specifiskāk atbildēt. Arī Ādams bija piekodinājis drošības labad nestāstīt par sevi pārāk daudz.
„Un kur tu māci?” Islams jautāja tālāk.
„Ēē..man ir studenti, un es tā privāti pārsvarā,” Gunita atbildēja. Viņa gan neredzēja iemeslu klusēt par centru, kurā viņa strādāja, taču darīja, kā Ādams bija teicis. Piesardzības nolūkos.
„Hmm, njā, vasara nāk, diez ko daudz mācīties gribētāju tev nebūs,” Islams secināja, un Mahmuds Alī viņam piekrita.
„Tu varētu strādāt pie manis Kairas ofisā,” Mahmuds Alī iedomājās. „Te tev būs brīvība, es jau zinu, ka tev tas patīk. Ko tu par to saki?” viņš jautāja Gunitai. Meitene bija patiesi pārsteigta. Viņš grib, lai es atkal pie viņa strādāju?
„Hmm, nu es nezinu… man jāpadomā,” viņa skaidri neatbildēja, taču zināja, ka diez vai pieņems šo piedāvājumu. „Tas būtu vēl jāapsriež,” Gunita centās šo sarunu atlikt.
„Atnāc pie mani pirmdien, es te būšu līdz otrdienai, un mēs parunāsim. Tu vari dzīvot ofisā, tev nav jāmaksā īre, es maksāšu tev algu – 500 dolārus mēnesī,” kā no drēbju skapja viņš vilka ārā jaunus vilinošus vārdus. Turklāt arī Islams ieminējās, ka varētu palīdzēt atrast meitenei darbu.
„Mēs varētu tikties, un es pastāstītu tuvāk par darba piedāvājumu. Te, lūk, mana vizītkarte,” viņš iedeva to Gunitai un paņēma arī meitenes telefona numuru. Gunita uz to visu raudzījās skeptiski. Pat, ja viņa aizietu no valodu centra, diez vai tā ir laba ideja atkal riskēt ar Mahmudu Alī vai viņa draugiem.
Trokšņi gaitenī iztraucēja viņu sarunu un tālāko iespējamo piedāvājumu apspriešanu. Klāt bija pārējie. Madis pirmais iegāja telpā, viņam sekoja Renāte, Mārtiņš un jaunas meitenes, ko Gunita nepazina. Tur bija arī kāds latviešu pāris – vīrs un sieva. Visi, kas bija ieradušies, nāca sasveicināties ar Mahmuda Alī kungu. Renāte, Mārtiņš un Madis piesteidzās pie Gunitas, jo viņi bija vienīgie, kas vēl palikuši no vecā sastāva. Cīņu biedri uzsāka sarunu. Gunita brīnījās, kur tad Olga. Taču Olgas nebija. „Mēs braucām sagaidīt Olgu uz autoostu, bet viņa pateica, ka tomēr nebrauks uz vakariņām,” Madis pikti skaidroja, un Gunita jau nopriecājās. Šāda viņas izrīkošanās nemaz nepārsteidza. Tā taču bija Olga. Darīs, kā gribēs.
Likās, ka vakara pasākumam tagad vairs nav iemesla izgāzties, taču neviens vēl nebija apjautis, ka Olgas vietu varētu ieņemt kāda cita spilgta personība. Tā bija Aija ar vīru Uģi, kas piesaistīja visu uzmanību, pārtraucot pārējo sarunas. Dāma sāka stāstīt par to, ko viņa Ēģiptē dara. Izrādās, Aija ar vīru šeit dzīvo jau kādu laiciņu, un pie Mahmuda Alī pāris ieradies tāpēc, ka pazīst vienu no viņa jaunajām darbiniecēm. Aija runāja latviski, un kādam visu laiku bija jātulko viņas teiktais. „Es esmu pieredzējusi dizainere. Nestrādāju ar kuru katru, rūpīgi izvēlos savus klientus, jo pieprasījums ir liels. Es, piemēram, varu dekoratīvi izšūt aizkarus,” viņa stāstīja par savu nodarbošanos, un vairāk gan izklausījās, ka tas ir šūvējas, nevis dizaineres amats. Aijas vizuālais tēls jau vien lika atskatīties – viņai matos bija iesprausta spilgti zila spalva un arī violetajai īsajai kleitai, kādā dāma bija tērpusies, apkakle bija izdekorēta ar putna spalvām. Lūpas bija nokrāsotas spilgti sarkanas un plakstiņus izcēla tumši violetas acu ēnas. Māksliniece uzsvēra, ka var runāt, kādā valodā vēlas – tas ir, tikai latviski. „Tie ir mani darbi, kas par mani runā,” viņa teica. „Tas, kas gribēs, tas mani sapratīs,” viņa stāstīja. Mahmuda Alī kungs no sākuma izskatījās viņā ieinteresēts, jo dāma ļoti uzstājīgi vēlējās iekarot uzmanību, taču tad, kad viņa kļuva agresīva un pārāk pašpārliecināta, viņš novērsās, lai gan izskatījās, ka dāmai ir daudz sakāmā. Viņa ik pa laikam mudināja: „Nu tulkojiet taču, tulkojiet!”
„Viņa tāda ir visu dienu,” Gunitai čukstēja Madis. „Mēs tur pie viņiem bijām šodien aizbraukuši, un šī tak ir pamatīgi iemetusi,” vīrietis skaidroja. Arī Renāte, paskatījusies uz viņas pusi, teica: „Drausmas! Kā tāds ķēms! Mēs jau ar viņu visu dienu mokamies.” Gunita to pastāstīja Laurai, jo arī rumānieti dīvainās sievietes uzvedība nebija atstājusi vienaldzīgu.
Dāma nokļuva uzmanības centrā arī tad, kad vajadzēja sēsties pie galda.
„Ko jūs man to šķīvi uzlikāt! Es taču pēc sešiem neēdu,” viņa aizrādīja ļoti agresīvā tonī.
„Aija, lūdzu izbeidz, ej otrā istabā un pagaidi, kad visi citi paēdīs vai arī paklusē,” viņas vīrs norādīja.
„Ko? Nē, mani jūs neapklusināsiet! Kāpēc man jāiet prom, es vēlos te sēdēt un sēdēšu! Neaizmirstiet, ka es esmu cienījama māksliniece!” viņa uzstāja un ne mirkli nedomāja apklust. Kamēr pārējie sāka mieloties ar ēdieniem, Aijai baudu sagādāja skarbie vārdi, kas lauzās ārā no viņas mutes. „Kādi jūs visi esat muļķi, jūs te sēžat un strādājat pie šitā veča, kurš jums ir vienmēr uz papēžiem, vienmēr visu nosaka, jums tak nav ne mazākās brīvības,” viņa nemitējās runāt. Pat, ja Mahmuda Alī kungs nesaprata latviešu valodu, šajā situācijā, likās, viņš saprot visu, kas notiek.
„Vai jūs pagaršojāt šo jēra gaļu?” viņš gluži pretējā laipnā tonī jautāja jaunajām meitenēm, cenšoties aizgaiņāt agresīvo runātāju. Taču neizskatījās, ka viņa būs tik viegli apturama.
„Kas viņš ir? Nu kas viņš ir? Viņš nav nekas – tikai vecis, kuram 80 gados palicis garlaicīgi pašam ar sevi, kuram nav kur naudu likt, tāpēc jūs visus vazaņķus te ir salasījis,” viņa bļāva arvien skaļāk.
„Un kā tev garšo tas sautējums? Tas ir tradicionālais, es tiešām iesaku,” Mahmuds Alī turpināja cīņu ar Aiju, taču nevis ar agresiju, bet gluži pretējo mierīgo toni, izlikdamies, ka nedzird Aijas skaļo balsi, ka nemana pārējo centienus viņu apklusināt.
Gunitai šī situācija tik ļoti atgādināja viņas pēdējo tikšanos ar Mahmudu Alī. Reizi, kad Gunita bija centusies bēgt bez priekšnieka ziņas, un tika atsaukta atpakaļ uz kunga kabinetu. Viņš tajā reizē bija tik dusmīgs, tik pārskaities uz Gunitu un puišiem, kas viņu iedrošināja bēgt prom. Un tomēr viņš to visu apslēpa, it kā uzbūvēdams bruņas, kurām nelaida cauri velnu un dusmas, kas viņā plosījās.
Mahmuds Alī pavisam noteikti bija pamanījis dīvaino Aiju, viņas nepieklājīgo uzvedību pie galda, dakšu un nažu sišanu pa šķīvjiem. Iespējams, viņš pat bija sapratis, ka Aija runā par viņu… un ar viņu. Ka Aija augsti stāvošo Mahmudu Alī (kāda nebija viņa pati, lai gan, izskatījās, ka gribēja būt) lād par viņa bagātību un varu. Tomēr viņš valdījās, viņš nepatrieca sievieti, drīzāk centās pievērst uzmanību ar ko citu – ar sarunām par ēdienu. Tas diez ko veiksmīgi viņam neizdevās. Visi tāpat atskatījās uz Aiju, un viņas vīrs centās kā spēja, lai sievu nomierinātu.
„Viņš jūs visus izmanto, vai tad jūs neredzat? Viņš domā, ka par naudu var nopirkt visu, un viņš ir arī nopircis jūs, un jūs kā muļķīši tam esat atdevušies,” Aija turpināja runāt, skaļi smejoties, un neviens neuzdrošinājās viņai iebilst.
Gunita aizgāja pēc augļiem, un viņas vieta pie galda uz brīdi palika tukša. Tad dāma piecēlās un apsēdās Gunitas vietā. Iespējams, tas notika neapzināti, jo daudzi šajā brīdī gāja uz blakusgaldiņu pēc augļiem. Laura sievietei norādīja, ka vieta ir aizņemta. Renāte Lauras teikto iztulkoja Aijai. Bet, šķiet, labāk to nebūtu darījusi…
„Aizņemts? Man un kaut kas aizņemts? Nē, man nekas nevar būt aizņemts! Atradusies, te čigāniete kaut kāda! Kam tad tu esi to vietu aizņēmusi? Savai draudzenītei? Tai Gunitai, par kuru te visi šodien runāja. Ha, redz aizbēgusi no tā riebekļa Mahmuda un domā, ka tagad viņa ir labāka par jums visiem pārējiem? Nekā! Tāda pati kalpone kā jūs visi! Kas viņai pieder? Nekas!” Aija runāja un runāja. Gunita, to dzirdot, neizrādīja nekādas emocijas. Nē, šajā gadījumā vislabāk tādu ignorēt, viņa domāja. Tad pie augļu galdiņa atnāca arī Laura. Laikam viņa no Gunitas vēlējās noskaidrot, ko dāma teikusi. Taču Gunita saausījās, jo, redzēdama abas meitenes kopā, pagriezušās ar muguru pret lielo galdu, sieviete sāka viņas aprunāt, un nu Gunita klausījās, nevis ar aizkaitinājumu, bet izbrīnu par to, kā viens pieaudzis cilvēks spēj tā uzvesties.
„Re, abas draudzenītes kopā. Plušķenes mazās! Mati – nekārtīgi, izpūruši. Krūšu apkārtmers – vienai 80, otrai 90, vidukļa apkārtmērs – vienai 70, otrai 75, gurni – vienai 85, otrai 95…” Gunita paskatījās uz Lauru un sāka smieties. „Es tev pēc tam izstāstīšu,” viņa tikai noteica. Gunita nudien nezināja, kā justies. Ar augļu trauciņu rokā viņa tur stāvēja kopā ar Lauru un jutās, kā tiktu izģērbta. Turklāt bez jebkāda iemesla. Kas viņa bija? Ko viņa te darīja, un kāpēc nāca, būdama dzērumā? Neviens to vēl joprojām nesaprata, un jo mazāk – Gunita. Viens bija skaidrs – vakariņas ir jāpārtrauc.
„Mahmuda Alī kungs, man šķiet, jūs teicāt, mēs šodien vēl apskatīsim skices hotelim,” viena no meitenēm centās pievērst Mahmuda Alī uzmanību un tādējādi, iespējams, apturēt sievietes nepieklājīgo izturēšanos, kurai neviens nezināja turpinājumu.
„Jā, iesim, iesim,” Mahmuds Alī atbildēja. Šķiet, viņš saprata mājienu. Beidzot arī varenais kungs sajutās bezspēcīgs šīs dāmas priekšā un bija gatavs mukt prom pats, nevis padzīt viņu. Kungs un trīs jaunās meitenes aizgāja uz darba telpu. Arī pārējie sāka izklīst, un Aijas vīrs uzstāja, ka viņai jābrauc mājās. „Nē, es gribu tagad iet uz balkona. Māksliniecei neviens nepavēlēs iet mājās. Es pati izlemšu, kad es vēlos braukt mājās,” viņa asi atbildēja un uzsāka strīdu ar savu vīru.
Gunita saprata, ka arī viņai laiks doties prom. „Te ir pilnīgs haoss,” viņa teica Laurai, kas visu laiku prasīja tulkot dīvaino situāciju. Gunita pat nodomāja, labi, ka Laura nesaprot, citādi, iespējams, viņa atbildētu ko pretī, bet šajā gadījumā tā nebija laba doma. Viņas atvadījās no Mada, Renātes un Mārtiņa, ar kuriem nebija tā arī daudz sanācis parunāties. Gunita uzzināja tikai to, ka ciematā viss pa vecam – gan darba ziņā, gan ar ēdināšanu. „Mēs jau tagad paši pērkam sev ēdienu, jo pavasara un vasaras laikā tur ir veikals, daļa meiteņu vispār pie galda vairs nenāk. Viss pa vecam, viesnīca tā arī nav uzcelta,” Renāte stāstīja. Turklāt meitene bija atkal sagājusi kopā ar Mārtiņu. „Vairs nekādu ēģiptiešu!” Renāte stingri atbildēja. Gunitai par to bija prieks. Viņa vēl joprojām atcerējās Mārtiņu neilgi pirms savas aizbēgšanas – puisis bija patiešām saskumis. Labi, ka tagad viņa meitene bija atpakaļ. Patiesībā Madim, Renātei un Mārtiņam daudz laika ciematā nebija palicis. Tikai pusotrs mēnesis, un viņi brauks prom uz Latviju, jo līgumu jau sākumā bija noslēguši tikai uz pusgadu. Gunita par saviem plāniem vēl nezināja, – vien to, ka līdz vasaras sākumam viņai jāsakrāj nauda. Viņas biļete mājup bija tikai oktobrī, ja varēja ticēt Maiklam, ka tā nav atcelta. Taču Gunita par to tagad nedomāja.
Abas ar Lauru viņas atvadījās arī no Mahmuda Alī. Vakars bija izvērties ļoti neērts gan kungam, gan viesiem. Tiesa, Mahmuds Alī to ne mirkli neizrādīja. Viņš kā vienmēr gribēja parādīt, ka kontrolē situāciju. Un tomēr… tā dīvainā māksliniece ar spalvu matos to bija acīmredzami ietekmējusi. Cik viegli viņa bija runājusi par Mahmudu Alī un varbūt pat sapratusi viņa stratēģiju! Neviens ciematā par viņu tā nebija uzdrošinājies runāt! Visi no viņa baidījās! Taču šī dāma vieglu sirdi dzērumā pateica visu, ko domā, visu, kas bija uz mēles. Varbūt viņš tiešām nebija nekas aiz tās naudas, villām, rezidencēm un apkalpotājiem, kas viņu uzraudzīja no rīta līdz vakaram… Varbūt zināma daļa taisnības trakās sievietes teiktajā bija…
