Vēlos pabeigt savus kursus
Lai kā Gunita sev katru vakaru nosolījās nākamajā dienā runāt ar Nahlu un lūgt vairs nepapildināt stundu sarakstu ar jauniem studentiem, meitene atskārta, ka nespēj to izdarīt. Iespējams, tāpēc viņa to nebija darījusi līdz šim. Ikreiz, kad viņa nonāca centrā, ierastā rutīna bija tik spēcīga, ka bija grūti to mainīt. Bija grūti pieiet klāt mūžīgi aizņemtajai Nahlai ar telefona klausuli rokās un atklāti izstāstīt, ka Gunita nevēlas vairs tik daudz strādāt, tikai pabeigt savus iesāktos kursus un pāriet uz pusslodzi. Patiesību sakot, ikdienā viņas ar Nahlu nerunāja. Priekšniece nemaz neinteresējās par Gunitas darbu vai dzīvi Kairā. Tās bija tikai runas ap viņas stundu sarakstu – viens klients atcēlis, vietā ieraksti citu! Varbūt tāpēc Gunitai bija grūti tagad pieiet Nahlai klāt un pateikt, ko tādu, ko viņa pilnīgi noteikti negaidīja, izstāstīt, kā meitene patiesībā jūtas, likt saprast, ka arī viņa ir tikai cilvēks.
Gunitas lēmumu saņemties un runāt ar Nahlu pamudināja kas cits. Tas nāca tik pēkšņi! Muhameds Spānis visu laiku bija centies atrast Gunitai labāku darbu. Nu viņam izdevās savu skolotāju uz to pierunāt. Viņa drauga tūrisma aģentūras ofisā vajadzēja klientu apkalpošanas servisa pārstāvi uz pusslodzi. Tikai četras stundas dienā – no astoņiem līdz divpadsmitiem rītā. Darbs nav grūts – epastu sūtīšana un atbildēšana saistībā ar ceļojumu maršrutiem. Turklāt alga būtu 1500 ēģiptiešu mārciņas mēnesī. Gunita pārrunāja šo piedāvājumu ar Ādamu, un arī viņš piekrita, ka tas būtu labs piepelnīšanās veids, kā arī iemesls, lai pamazām aizietu no centra pavisam. Meitene nedrīkstēja vairs ilgāk vilcināties. Dienā, kad viņa uzrunāja Nahlu, priekšniece bija tieši tāda pati kā vienmēr – aizņemta, ar papīriem nokrāvusies, viņa sēdēja pie galda un ar zīmuli rakstīja. Kad Gunita pienāca klāt, Nahla pacēla uz augšu savas tumšās acis, melnajiem matiem dabiski atglaužoties no viņas pieres.
„Jā, Gunita?” viņa bez īpašas intereses teica.
„Nahla, es gribētu… ar tevi parunāt,” Gunitai bija grūti iesākt šādas sarunas. Skolotājai pat likās, ka viņa jau pieder šim valodu centram tik ļoti, ka nedrīkst nemaz domāt par tā pamešanu. Viņa taču te bija noturējusies vairāk nekā parasti ārzemju skolotājas.
„Jā, runā! Bet man 1 minūte. Daudz darba,” viņa norādīja. Gunita bija gaidījusi, ka viņas vismaz ieies blakustelpā vai Aminas kabinetā, taču, šķiet, Nahlai šī saruna nelikās tik nopienta kā Gunitai. Patiesībā, viņa nemaz nenojauta, ko Gunita vēlas teikt. Turklāt, lūkojoties priekšniecē un redzot, cik viņa ir aizņemta un iegrimusi rutīnā, viņa pēkšņi sajutās neērti tagad nākt klajā ar paziņojumu, kas izjauktu šo ierasto ritmu. Tomēr viņai tas bija jādara.
„Ir viena lieta…” Gunita iesāka, un Nahla brīnumainā kārtā viņā cieši lūkojās. „Es pēdējā laikā esmu sapratusi, ka… es nespēju tikt līdzi šim ritmam… un es vēlētos pāriet uz pusslodzi un pabeigt savas stundas.” Nu, tas bija pateikts. Ko viņa tagad atbildēs? Domāja Gunita, kas gaidīja pārmetumus, ļaunumu, bļaušanu, bet nekad nedomāja, ka Nahla varētu to uztvert tik viegli un tieši.
„Tu gribi pamest centru?” Nahla pārjautāja. Likās, viņa grib, lai lietas būtu skaidras jau no paša sākuma.
„Nē, nē…” Gunita negribēja apbēdināt Nahlu. Pat, ja viņa zināja, ka grib darbu pamest, un tagad bija tik izdevīga reize to pateikt, vienkārši atbildot ar „jā”, viņa nespēja. Viņa to vienkārši nespēja. „Nē, es… es tikai jūtos pārāk nogurusi. Es vēlētos pabeigt tos kursus, kas man ir un… tad, kad visi būs pabeigti, tad es domāju ņemt jaunus un pāriet uz pusslodzi,” Gunita taisnojās. Jā, tikai pabeigt kursus. Ne jau pamest centru. Nahlai nav par ko uztraukties. Šodienai sliktu ziņu pietiks. Taču viņas abas ļoti labi zināja, ka kursu pabeigšana ir pirmais solis centra pamešanai.
„Labi, bet tev alga būs mazāka,” Nahla atbildēja. Protams, viņu interesēja tikai nauda.
„Jā, es saprotu. Un tad man ir lūgums, vai varētu visas stundas pārbīdīt, sākot no vieniem dienā. Tas ir, kamēr es pabeidzu kursus…”
„Bet tev jau reku divi būs tūlīt pabeigti,” viņa skatījās grafikā. „Kāpēc tu no rītiem negribi mācīt?” viņa jautāja.
„Nu man ir… es te esmu iesaistījusies vienā brīvprātīgajā projektā…” Gunita nezināja, ko lai izdomā, bet pavisam noteikti viņa negribēja teikt, ka strādās kur citur. Tā pat nebija Nahlas darīšana, un tomēr, Gunita jutās tik neērti. Viņa jau gandrīz būtu padevusies šai cīņai.
„Ah,” Nahla vienaldzīgi atteica. „Labi, tad šonedēļ es domāju mēs divus kursus varam pabeigt, un tagad es zināšu: ja kāds atsaka, centīšos tev likt pārējos. Tad tu vēlies ātrāk pabeigt, ja?”
„Jā… līdz vasaras sākumam… būtu labi, jo man arī varētu būt vīzas problēmas,” Gunita atcerējās, ka šis ir labs arguments. Patiesībā, ja viņa gribētu, jau tagad varētu Nahlai samelot, ka viņas vīza ir beigusies, taču pavisam pamest darbu Gunita negribēja. Līdz vasaras sākumam viņai vajadzēja sakrāt draudzenei apsolīto naudu. Un, ja viņa tagad pavilks divus darbus, tad visam vajadzētu izdoties.
„Tu braukt atpakaļ uz savu valsti?” Nahla jautāja.
„Nē, nē… es atrisināšu tās problēmas, es nedomāju braukt,” viņa nevēlējās vēl šajā brīdī konkrēti atbildēt par to, vai paliks centrā. Taču Gunita zināja, ka nepaliks – pabeigs visus iesāktos kursus un ies prom. Iespējams, viņai iepatiksies tas klientu apkalpošanas darbs tūrisma kompānijā, kuru viņa varētu turpināt pēc aiziešanas no centra. Tagad svarīgi bija zināt, ka Nahla neuzkraus jaunus kursus – citādi katru dienu, kad skolotāja gāja uz centru, varēja sagaidīt Nahlu sakām: tev ir jauns students. Gunitu biedēja šis teikums, un viņa to nekad negribēja dzirdēt, jo tas nozīmēja papildu slodzi, par kuru algu viņai nepalielināja. Tagad viņa to vairs nedzirdēs. Tā skolotāja domāja.
