Vilciena maršrutā Rīga – Ikšķile – Rīga, savulaik braucu vidēji trīs, četras reizes nedēļā, lai īsinātu laiku bieži vēroju sev cilvēkus apkārt, tādejādi gūstot interesantu iespaidus un arī jaunas iepazīšanās.
Tā tapa reāli stāsti par cilvēkiem, kurus sastapu vienā vagonā – mīlētājiem, sportistiem, meitenēm tautastērpos, vecīšiem, kuri atcerējās Otro Pasaules karu un kopīgi izcīnītās cīņas, vecmāmiņu sarunām ar mazbērniem, jauniešiem ar alus pudelēm, raudošo meiteni, bērna sarunu pa telefonu ar mammu utt., stāstu ir daudz, tie ir patiesi, tos pierakstot esmu centusies saglabāt galveno varoņu runas stilu, ne tik gramatiski pareizu, toties dzīvu un īstu.
Šī doma – pierakstīt stāstus radās, kad dzirdēju divu velosipēdistu sarunu par dzīvi, mazliet filozofisku, saistošu un nedaudz ar skumju pieskaņu. Ar viņiem arī sākšu…
