Tu esi vai neesi mana draudzene?

Aukstais spēcīgais vējš liek cilvēkiem ciešāk aizpogāt jakas, lietus lāses spēcīgi sitas sejā, nav jēgas no lietussarga – tas nepasargā. Vairāki vilciena gaidītāji saspiedušies pie izejas uz perona nojumē.

– Agnese! Nāc šeit! Paskat, kas man ir!

Jauniete, vidēji 16 gadus veca turēja kaut ko ietītu savā jakā un aicināja tāda paša vecuma meiteni paraudzīties, kas viņai paslēpts azotē.

– Ā, kur tādu dabūji?

Meitenes pārsteigums bija liels.

– Andris iedeva. Es viņam teicu, ka tādu gribētu, tad … .

– Viņš tev nopirka?

– Kā redzi!

“Vilciens Rīga – Lielvārde, ar atiešanas laiku 21:05 kavēsies par 10 minūtēm”

Atskanēja paziņojums, kas lika šī reisa pasažieriem smaga nopūsties.

– Nāc, vēl 10 minūtes ir laika, varam tepat maliņā.

– Tā tak nedrīkst!

– Kurš tad redzēs ko darām? Nāc! Nebaidies!

– Beidz, es negribu! Drīz mājās.. un vispār vecāki.. Piedod.

– Agnese, izbeidz, es jau nelieku tev visu izdzert, pa malciņam. Ejam, draudzības vārdā.

– Elīn, lūdzu, es tiešām.. tas ir forši, ka man piedāvā, bet …

– Tu esi vai neesi mana draudzene?! Es to taupīju, lai tieši ar tevi.. Agij, lūdzu … .

Elīna žēli paraudzījās draudzenē ar tik lūdzošu skatienu, ka ikviens piekristu izdarīt to, ko meitene lūdz. Arī Agnese vairs nespēja atteikt. Viņas izgāja netīkamajā laikā uz perona aiz nojumes. Agneses solis bija nepārliecinošs un acu skats liecināja par bailēm.

Pienāca vilciens, pasažieri ātri sakāpa vagonos, tīksmē berzējot rokas, kas par spīti tam, ka kalendārs rādīja augusta mēnesi, netīkamā lietus un vēja dēļ bija nosalušas. Arī abas meitenes iekāpa, Nu jau viņam acīs bija savāds mirdzums, vaigu gali sakarsuši. Elīna smējās, bet Agnese bija nopietna.

– Agij, kas ar tevi?

– Es tik iedomājos, ja nu vecāki sajutīs?

– Man ir Dirol, pēc tam iedošu – nejutīs. Ņem vēl malku!

– Ne tagad, pagaidīsim, kad pārbaudīs mūsu biļetes, tad varbūt.

– Ņem, ņem, kāda gan mums daļa par biļešu kontrolieri.

– Viņa var mūs izsēdināt ārā.

– Mēs tak normāli uzvedamies! Še ņem, beidz raustīties!

Agnese bailīgi paraudzījās apkārt un ātri no draudzenes azotes paņēma pasniegto vermuta pudeli un iedzēra nelielu malku. Elīna iesmējās.

– Ko tik švaki, skaties kā tas jādara!

Vilciena vagonā ienāca divi jauni vīrieši, mazliet iereibuši, smējās par kādu joku.

– Eu, skaties! Smuki zaķi, ejam pie viņām?

Otrs smaidot pamāja ar galvu.

Agnese neapmierināti paraudzījās uz abiem vīriešiem un pierausās tuvāk logam, bet Agnese koķeti uzsmaidīja abiem.

– Meitenes? Drīkst iepazīties?

Jautāja viens no vīriešiem.

– Jā, protams! Jūs līdz kurienei braucat?

– Līdz Salaspilij. Un jūs?

– Līdz Ogrei. Kā tad jūs sauc?

– Lūdzu jūsu biļetes!

Klāt pienākusi kontroliere jautāja jauniešiem.

Visi viens pēc otra pasniedza biļetes, draudzīgi uzsmaidīja un pateicās ar vārdu “paldies”. Vienīgi Agnese bija nopietna, viņas roka mazliet trīcēja.

– Es esmu Roberts, bet viņš Kārlis.

– Elīna, prieks iepazīties. Manu draudzeni sauc Agnese.

– Dzersiet alu?

Kārlis izvilka no somas ārā divas alus pudeles, veikli tās attaisīja ar šķiltavām un, negaidot atbildi, pasniedza tās meitenēm.

– Nē, paldies.

Agnese noraidoši papurināja galvu.

– Ņem, ņem, nekautrējies!

Mudināja Roberts. Agnese kautri paņēma pudeli, bet nedzēra. Elīna gan iemalkoja krietnu malku rūgtenā dzēriena.

– Mēs jau te mazliet iedzērām.

– Kaut ko svinat?

– Nē, tāpat vien.

– Man ir ašā ideja!

Roberts sasitot plaukstas iesaucās. Agnese ziņkāri paraudzījās vīrietī.

– Kāda tad?

– Kāpiet ar mums ārā Salaspilī, aiziesim uz Klondaiku uzspēlēt biljardu, iedzersim, sapazīsimies.

– Mēs nevaram, kā tad mēs tiksim uz mājām Ogrē?

Agnese kautrīgi ierunājās, vēl aizvien turot rokas alus pudeli, no kuras tā arī nebija padzērusies.

– Tā jau nav problēma, man Salaspilī ir mašīna, aizvedīšu. Nu kādas divas, trīs stundiņas izklaidēsimies un tad jūs aizgādāsim mājās.

– Mēs esam ar mieru!

Iesaucās Elīna. Agnese nosodoši paskatījās uz draudzeni.

– Nē!

– Agij, nu lūdzu, es viena negribu, bet labi atpūsties mums abām nenāktu par ļaunu!

– Prātīgi vārdi! Agnesīt, nepretojies, varam apsolīt jums labu atpūtu!

– Man jābūt mājās!

Elīna ar lūdzošu skatienu paraudzījās draudzenē.

– Agij, nu lūdzu! Draudzības vārdā!

Vagona mikrofonā atskanēja “Salaspils”

– Kāpjam ārā!

Uzsauca Roberts un apķēra abas meitenes ap pleciem un steidzīgā solī devās uz izeju. Agnese izrāvās no viņa rokas un palika pēdējā. Negribīgi, bet tomēr viņa sekoja draudzenei, kā nekā “draudzības vārdā”…