Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Sestdienas stāsts: ‘Pērs Gints’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Ak, cik skumji un reizē romantiski,” nodomāja Solveiga, klausīdamās literatūras skolotājas stāstījumā.

Luga „Pērs Gints” bija viņu saviļņojusi; sevišķi jau tāpēc, ka vienu no varonēm – jaunu un skaistu meiteni, sauca tāpat kā viņu – Solveiga. Visu savu dzīvi Solveiga pavadīja pacietīgi gaidot savu mīļoto vīrieti Pēru Gintu.

Meiteni no sapņainajām pārdomām iztraucēja zvans, kas vēstīja stundas beigas. Skolēni lēnām gatavojās nākamajai stundai – matemātikai. Tā bija pēdējā mācību stunda šajā dienā un jaunieši bija jau nedaudz noguruši. Nekāda lielā kņada neizcēlās. Klasē bija tikai daži, kuriem matemātika nebija garlaicīga, tāpēc vairums ātrāk vēlējās mājup.

Tikko literatūras skolotāja bija atstājusi telpu, ienāca mācību daļas vadītāja, kuras teiktais daudzu sejām lika smaidīt. Matemātikas nebūs! Pēc šāda paziņojuma nogurums bija zudis.

Izejot no skolas, Solveiga atvadījās no klasesbiedrenēm un pagriezās uz māju pusi. Taču jau pēc brīža viņa bija pārdomājusi. Diena bija pārāk saulaina un jauka, lai tik agri ietu mājup. Solveiga pagriezās centra virzienā. Pēc nepilna brīža viņa jau gāja garām pilsētas kinoteātrim, kura priekšā pulcējās neierasti daudz cilvēku. Meitene atcerējās, ka šodien ir pirmizrāde kādai filmai, kura jau diezgan ilgi bija plaši izreklamēta. Aktieri, kas tajā filmējās, bija ļoti populāri. Solveiga lēni gāja garām cilvēku pulciņiem un pētīja filmu afišas. Viņa nebija plānojusi doties uz pirmizrādi, jo biļete maksāja uz pusi dārgāk nekā parastais seanss.

„Ei, pagaidi! Vai negribi nopirkt no manis biļeti?” kāds sagrāba Solveigu aiz pleca. Viņa pagriezās un ieraudzīja slaidu bruneti. „Man radās citi plāni,” svešā meitene paskaidroja. „Atdošu par puscenu,” viņa vēl piebilda.

Kārdinājums bija liels un Solveiga piekrita. Kamēr viņa somiņā meklēja maku, svešiniece nepacietīgi mīņājās un nepārtraukti lūkojās apkārt. Piepeši likās, ka viņa ieraudzīja kaut ko Solveigai aiz muguras, jo iespied viņai saujā biļeti un ātri aizsteidzas, noteikdama: „Paturi tāpat. Man vairs nav laika gaidīt!”

Solveiga pārsteigta noskatījās, taču svešiniece jau bija pazudusi no viņas redzesloka. Meitene vēl pagriezās uz aizmuguri, lai redzētu, kas lika brunetei tik ātri steigties prom, bet neko aizdomīgu nepamanīja. Nākamajā mirklī jau aizmirsusi svešo meiteni, Solveiga devās iekšā kinoteātrī. Zāles durvis jau bija atvērtas un cilvēki steidzās ieņemt savas vietas. Meitene nopriecājās, ka viņas vieta ir pēdējā rindā, uz paaugstinājuma. Ekrāns bija labi redzams un to neaizsedza citu apmeklētāju galvas.

Solveigai blakus pa labi esošā vieta bija tukša. Meitene pabrīnījās, bet daudz neskuma,- labāk lai neviena nav nevis sēž kāds pusaudzis un skaļi gremo popkornu vai sūc kolu. Tikai tad, kad zālē tika izslēgta gaisma un parādījās pirmie titri, viņai blakus apsēdās kāds puisis. Solveiga uz īsu brīdi palūkojās viņā. No ekrāna krītošajā gaismā pārāk labi redzēt nevarēja, tomēr viņa pamanīja, ka jauneklis ir simpātisks. Solveiga pasmaidīja un pievērsās ekrānam. Visu laiku, kamēr gāja filma, viņi lūkojās ekrānā un nesarunājās, tomēr meitene ik pa brīdi juta, ka svešais puisis viņu vēro. Solveiga pie sevis klusībā vēlējās uzminēt šīs intereses iemeslu; neizskatījās, ka viņš taisītos iepazīties, bet uzsākt sarunu pirmā, viņa kautrējās.

Filma beidzās un Solveiga bija sajūsmināta. Tā izrādījās vēl labāka nekā viņa bija iedomājusies. Iekļāvusies ļaužu plūsmā, Solveiga lēni devās uz izeju.

„Pagaidi! Atvaino, ka tevi aizturu, bet es gribēju tev kaut ko vaicāt,” meitenei priekšā nostājās tas pats jauneklis, kurš sēdēja viņai blakus. Solveiga neviļus pat nopriecājās, jo ļaužu burzma bija viņus izšķīrusi.

Viņi abi pagāja malā, kur cilvēku straume viņus netraucēja. Solveiga jautājoši palūkojās jaunajā puisī un samulsusi pamanīja, ka viņa tumšās acis lūkojas pavisam skumji un lūpas nesmaidīja.

„Varbūt iepazīsimies? Kā tevi sauc?”

Viņam ir tik skaista balss un tik skumjas acis – nodomāja Solveiga un pateica savu vārdu.

„Solveiga? Tad jau es būšu Pērs Gints,” pirmo reizi svešais jauneklis pasmaidīja.

„Bet ja nopietni?” sajutusies drošāk, Solveiga viņam uzsmaidīja.

„Ja nopietni, tad vienkārši – Gints,” smaids atkal pavīdēja puiša lūpās, bet tikai uz mirkli. „Solveiga, kur tu dabūji savu filmas biļeti?”

„Es?… Man to pārdeva. Kāda meitene pie ieejas. Patiesībā jau atdeva, jo es nepaspēju vēl atrast naudu, kad viņa jau bija prom. Aizskrēja, it kā kāds viņai dzītos pakaļ,” Solveiga paskaidroja.

„Kāda viņa izskatījās… tā meitene,” klusi vaicāja puisis.

Solveiga sāka atstāstīt svešās brunetes izskatu un sāka saprast, ka te ir norisinājusies kādas nelaimīgas mīlestības scēna.

„Jā… tā bija viņa,” nomurmināja puisis, kad Solveiga apklusa.

„Vai… tā bija tava draudzene?” meitene piesardzīgi vaicāja.

„Bija…” skumji noteica puisis. Kādu brīdi valdīja spiedošs klusums. Tad viņš atkal ierunājās: „Nu, es viņai vairs neesmu vajadzīgs… Paspēlējās ar manām jūtām un aizskrēja pie lielāka naudas maisa. Bet es viņu… mīlēju…”

Solveiga klausījās viņā un klusēja. Jauneklim bija daudz kas sakrājies uz sirds un viņam bija nepieciešams morāls atbalsts. Beidzis runāt jaunietis kādu brīdi raudzījās tālumā, bet tad pagriezās pret Solveigu un ieskatījās viņai acīs. Meitene samulsa un nodūra galvu. Skatiens krita uz puiša rokām. Un tikai tad viņš pats pamanīja, ka rokā joprojām turēja brīnišķīgu kreimeņu pušķīti.

„Vai tev patīk kreimenes, Solveiga?”

„Ļoti.”

„Ņem. Lai tās tiek tev. Ziedi ir jādāvina tādām kā tu, kas tos ir pelnījušas.”

Redzēdama, ka jauneklis ir pagriezies uz promiešanu, Solveiga sadūšojās un klusi vaicāja: „Vai mēs vēl kādreiz redzēsimies?”

Meitenei piepeši gribējās, lai viņš nepazūd no viņas dzīves.

Puiša acis it kā nedaudz iemirdzējās, tajās pavīdēja kaut kāda prieka vai cerību atblāzma. Piepeši bijušās draudzenes atraidījums vairs tik ļoti nesāpēja. Dzīve taču turpinās un iespējams tepat blakus jau gaida kaut kas skaists un brīnišķīgs!

„Vai tu gaidīsi mani, Solveiga?”

„Jā.”

„Es nākšu. Drīz. Tu tikai gaidi.”

Pagāja vasara, rudens, vāzē vēl stāvēja novītušas kreimenes, logā plauka leduspuķes, bet Solveiga gaida.■

Dalīties.

6 komentāru

  1. un juris, iedarbinot traktoru, ietriiseejaas, jo domaaja par solveigu! vinja miesas paarnjeema traktora motora ruukonja…

Atstāt Ziņu