Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Mans draugs – ārzemnieks

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Bija 2000.gada septembra sākums. Teorētiski bija iestājies rudens, bet praktiski bija pat siltāk nekā dažā labā vasaras dienā.

Es atvēru acis, skatiens pievērsās pulkstenim. Piecpadsmit minūtes pāri desmitiem. Smaids manā sejā varēja sacensties ar spožo septembra sauli. Bija iestājusies ilgi gaidītā mana atvaļinājuma pirmā diena! Labpatikā izstaipījusies es iedomājos par kolēģēm, kuras šajā brīdī jau gandrīz divas stundas „vergoja” birojā. Protams, vēl tikai vakar arī es pati biju strādājusi galvu nepaceļot, lai visi darbi būtu pabeigti un lai nevienam neievajadzētos mani meklēt manā pelnītās atpūtas laikā, kāda neizpildīta uzdevuma dēļ.

Piepeši sajutu, ka ar nelielām galvassāpēm par sevi atgādina vakar ar kolēģēm izdzertais šampanietis – par godu manam pirmajam atvaļinājumam šajā darbavietā. Tomēr faktu, ka man priekšā ir divas nedēļas brīva laika, šis niecīgais nelabums nespēja nomākt! Labi zinādama, ka pret šo kaiti palīdz vēsa duša, daudz nedomāju un jau pēc brīža veldzējos zem patīkamajām ūdens šaltīm. Brīdi vēlāk vēso ūdeni nomainīju pret karstāku un vēl pēc brīža jau biju tik pacilātā noskaņojumā, ka dungoju visas jautrās dziesmiņas, kuras zināju un uz vannasistabas norasojošā spoguļa ar pirkstu zīmēju puķītes, zvaigznītes un sirsniņas…

Nedaudz vēlāk, kad citi droši vien jau pusdienoja, es gatavoju sev brokastis. Pēc tam, iekārtojusies pie televizora, lēni izbaudīju omleti un kapučīno.

Un tad, tieši šajā brīdī es sāku domāt, ko vispār darīšu, kā pavadīšu savu tik ļoti kāroto atvaļinājumu. Palikt tepat Rīgā, iesprostotai savā vienistabas dzīvoklī, nebūtu prātīgi, pēc „vergošanas” birojā braukt pie vecākiem un „vergot” laukos – nemaz nebija vilinoši. Doties ceļojumā? Vienai? Galīgi ne manā stilā… Manas labākās draudzenes, ar kurām kopā es vislabprātāk izklaidētos, bija arī reizē manas kolēģes. Un viņas strādāja. Darbinieku trūkuma dēļ vairāk par vienu cilvēku vienlaicīgi tīri fiziski nebija iespējams palaist atvaļinājumā.

Manu labo garastāvokli nomāca arī tas, ka es biju viena. Viena tādā nozīmē – ka man nebija savas otrās pusītes. Citādi, es laikam nedomātu par to, ko iesākt savās brīvajās dienās…

Manas grūtsirdīgās pārdomas pārtrauca telefona zvans. Uz displeja parādījās svešs numurs. Atbildējusi uz zvanu, izdzirdēju savas māsas balsi. Mana māsa šajā brīdī atradās Vācijā, Hamburgā, kur strādāja par auklīti pie kādas mūsu attālas radinieces.

Zanda studiju gados, apmaiņas programmas ietvaros, bija iepazinusies ar vācieti Miku un ātri vien samīlējās viņā „līdz ausīm”; arī Miks bija kā bez prāta viņas dēļ… Nepagāja pat gads, kad viņi jau bija precējušies un Zanda pārcēlusies uz dzīvi Vācijā. 1999.gada pavasarī viņu ģimenītē ieradās mazā Karolīna. Tomēr ātri vien bērna kopšanas atvaļinājums bija garām un Zandai nācās atgriezties darbā. Visi trīs viņi bija pagājušos Ziemassvētkos ciemojušies pie Zandas vecākiem un citiem Latvijas radiem. Tad arī viņa pateica par auklītes meklējumiem. Mana māsa, kas tobrīd bija bez darba, smiedamās ieteica savu kandidatūru, taču Zanda to uztvēra nopietni un Hamburgā viņi atgriezās jau četratā.

Tā nu māsa kopš pagājušiem Ziemassvētkiem dzīvoja Hamburgā un auklēja pusotru gadus veco Karolīni. No viņas teiktā bija skaidrs, ka darbs nav grūts, jo mazā meitenīte bija pat ļoti mierīgs bērns, kas reti niķojās. Maksāja viņai labi, ēšana un dzīvošana Zandas un Mika lielajā mājā bija par velti. Viņai bija brīva katra svētdiena, kopā ar Zandas ģimeni viņa brauca uz dažādiem izklaides pasākumiem, un pa šo laiku divas reizes bija atbraukusi uz Latviju, tādā kā nedēļas atvaļinājumā.

„Nu, čau, māsa! Kā iet? Es te izmantoju situāciju, ka mazā guļ. Sagribējās paklačoties.”

„Nu, čav, čav… ” lēnām novilku. Nekad neesmu bijusi liela pļāpātāja pa telefonu. Un arī stāstīt nebija nekā īpaša.

Klausoties māsas čivināšanā, domāju par to, ko lai iesāku ar savām brīvajām dienām, kad saklausīju viņas vārdus… „Žēl, ka tevis te nav…”

„Ko tu teici?!”

„Ko tu kliedz tik skaļi? Es saku – Miks ir komandējumā, Zandai pēdējās dienās tik daudz darba, ka praktiski esmu viena ar mazo, un man sāk kļūt garlaicīgi un skumīgi, jo draugu man te īpaši nekādu nav… Un žēl, ka arī tu nevari te būt…”

„Es varu!!!” vēl skaļākā balsī es izsaucos un tajā pašā brīdī sapratu – es braucu uz Hamburgu!

* * *

Jau tajā pašā brīdī, knapi nolikusi malā telefonu, es saģērbos un devos uz autoostu. Sāku pat nedaudz ticēt brīnumiem, jo pirms nepilnas stundas kāds cilvēks bija atteicies no savas biļetes uz Hamburgu. Tā nu es pārsteidzoši ātri un viegli tiku pie „turp un atpakaļ” biļetes. Autobuss izbrauc jau šovakar. Kādas četrpadsmit stundas brauciena un es jau būšu Hamburgā!

Atceļā uz mājām ieskrēju universālveikalā Centrs, bija jānopērk ciemakukulis un kaut kas garšīgs, ar ko pašai panašķēties autobusā. Rimītī nopirku Rīgas melno balzāmu, vairākas Laimas šokolādes un puskilogramu Serenādes. Droši vien Hamburgā ir pilns visādu saldumu un citādu labumu, tomēr šie bija vietējie, pašmāju… Latvijas zīmols… (Pie sevis pasmaidīju par savām piepeši radušajām patriotisma jūtām). Pēc tam gandrīz skriešus devos uz 11.tramvaju. Izkāpusi man jau ierastajā Matīsa ielas pieturā, iegriezos Vidzemes tirgū. Kukulis Lāču maizes, kukulis saldskābmaizes un ķieģelītis – tie bija paši labākie gardumi, ko vest uz Vāciju. Tādas tur vienkārši nebija un tās pietrūka gan manai māsai, gan Zandai. Visbeidzot devos mājās. Aši sakravāju somu, pārģērbos, kārtīgi aplēju savus istabas augus un devos uz autoostu.

* * *

Tieši pēc sešpadsmit stundām (bija neliela aizkavēšanās Polijā), es izkāpu Hamburgas autoostā. Sagaidītāju vidū pamanīju māsu un Karolīnu. Mazā meitenīte bija krietni paaugusies, jau staigāja un nedaudz runāja – pāris vārdus gan vāciski, gan latviski. Sapucēta kā lellīte viņa stāvēja māsai pie rokas un māja man. Paņēmusi savu somu, devos viņām klāt. Apķēru un sabučoju māsu, tad noliecos pie mazās, bet viņa tajā pašā brīdī noslēpās aiz māsas.

„Pagaidi, ļauj viņai pierast pie tevis, redzi – kā sakautrējusies.”

Runādamas par dažādām ikdienišķām tēmām, devāmies uz autostāvvietu. Māsa bija izpelnījusies Zandas un Mika uzticību, tāpēc tie ļāva viņai vadīt vienu no viņu automašīnām.

„Nu, vismaz ar komfortu aizbrauksim līdz mājām. Vienīgais autobuss, kurš mums der, vienmēr pārpildīts un jābrauc apmēram stundu. Ar mašīnu – gandrīz uz pusi ātrāk.”

Atvērusi bagāžas nodalījumu, viņa pagaidīja, kamēr es tajā ielieku savu somu. „Tev tikai viena soma? Atbrauci uz divām nedēļām ar vienu koferi? Kaut kas neticams!”

„Nebrīnies, mīļā! Esmu nobriedusi pamatīgam šopingam,” es starojoši uzsmaidīju māsai un arī Karolīnai, kura par atbildi aplaimoja mani ar platu gandrīz bezzobainu smaidu. Pieci zobi jau vēl neskaitās…         

***

Dienas steidzās viena pēc otras kā ar vēja spārniem. Biju paspējusi kārtīgi iepirkties. Iztērēju visu savu atvaļinājuma naudu un krietnu žūksni savu iekrājumu, toties biju iegādājusies virkni stilīgu apģērbu un apavu, kurus ieraugot, birojā daža laba kolēģe noteikti kļūs zaļas aiz skaudības!

Miks vēl nebija gaidāms mājās gandrīz nedēļu, Zandas projekts darbā tuvojās noslēgumam, taču neskatoties uz to, atņēma viņai gandrīz visu brīvo laiku. Lielākā nobīde no darba, kuru viņa atļāvās – bija pusotru stundu vakaros pavadīt kopā ar meitiņu, kamēr viņa vēl bija nomodā. „Citādi manis pašas bērns aizmirsīs kā mamma izskatās,” viņa smējās. „Bet nedusmojies uz mammīti, mīļā. Drīz šis darbiņš būs padarīts un tad mēs biežāk varēsim būt kopā.”

Bet Karolīna arī nedusmojās. Viņai tagad vienas aukles vietā bija divas. Kāda no mums pastāvīgi bija ar mazo un viņai šāda uzmanība bija ļoti pa prātam.

***

Kādu dienu es biju palikusi Karolīnas vienīgā aukle. Māsai piešķīru brīvdienu, kuru viņa nekavējoties devās pavadīt vietējā skaistumkopšanas salonā. Zinot, ka no šādas iestādes viņa nenāks laukā pārāk ātri, es pirms pusdienām saģērbu Karolīnu un devos ar viņu pastaigāties. Biju jau paspējusi apskatīt skaistākās un ievērojamākās Hamburgas vietas, taču tuvākā apkārtne palikusi neizpētīta.

Pēc kādām 20 pastaigas minūtēm mazā jau bija nogurusi staigāt, bet tā kā viņa bija pietiekami smaga, lai viņu nēsātu uz rokām, nolēmu iegriezties tuvākajā parkā, kuru biju ievērojusi jau iepriekš, redzēju, ka tur ir arī bērnu atpūtas laukums. Izbaudījusi šūpoles un slīdkalniņu, Karolīna sagribēja uzspēlēt bumbu. Neviļus, manu skatienu piesaistīja divi puiši, kas sēdēja uz soliņa parka malā. Ātri pametusi skatienu apkārt, konstatēju, ka nekādi mazi bērni viņiem tuvumā negrozās… Kaut gan pēc jaunajiem tēviem viņi arī nemaz neizskatījās… Nevarēju nepamanīt, ka viens no puišiem gandrīz nepārtraukti skatās uz manu pusi. Patiesībā arī es pati visu laiku centos viņu pēc iespējas neuzkrītošāk nopētīt. Simpātisks. Izskatījās pietiekami garš, plecīgs un tumšmatains. Sirds iepukstējās straujāk un prātā jau iezīmējās pat atvaļinājuma romāns… Tā nu es ripināju bumbu Karolīnai, pēc iespējas neuzkrītoši šķielēju uz simpātisko puisi un centos izdomāt, kā ar viņu iepazīties…

Situāciju atrisināja Karolīna. Vienā brīdī, priecīgi iespiegdamās, viņa pameta bumbu tik spēcīgi, ka tā aizripoja. Un tieši uz abu puišu pusi! Nespēju novaldīt smaidu, kad pagriezos, lai dotos pakaļ bumbai… Man par pārsteigumu, tieši tas puisis, kurš man patika labāk, bija piecēlies no soliņa un satvēris pieripojušo bumbu, nesa mums to klāt. Paspēru soli viņam pretim un apstājos. Puisis pienāca mums klāt un sniedza bumbu Karolīnai, taču meitenīte paslēpās aiz manis. Iesmiedamies viņš kaut ko noteica vāciski un pievērsās man. Paņēmu viņa pasniegto bumbu un spēju tikai skatīties viņā un smaidīt. Visas manas niecīgās vācu valodas zināšanas piepeši bija izkūpējušas. Aizmirsu pat – kā bija „paldies” vāciski.

Piepeši pamanīju, ka Karolīnu nekur nemana. Paskatījos apkārt un ieraudzīju, ka mazā mierīgi spēlējas smilšu kastē tur pat blakus. Atviegloti nopūtos.

To redzot puisis ierunājās:

„Redzu, ka Karolīnai šodien ir cita aukle.”

Lai gan manas vācu valodas zināšanas bija niecīgas, to sapratu.

„Ja, Sie ist mein Schwestern[1],” ļoti pārliecinoši sāku runāt un aprāvos… Gribēju viņam paskaidrot, ka Karolīnas aukle ir mana māsa, pateikt, kas ir Karolīna, taču nevarēju. Konstatēju, ka saprotu vāciski labāk nekā pati spēju kaut ko pateikt. Bet ko var gribēt! – pēdējo reizi vāciski runāju skolā, vācu valodas stundās…

Redzot manu minstināšanos, puisis runāja tālāk:

„Redzu, ka neesi vietējā, vāciski arī laikam neko daudz nerunā. Bet nekas, padzīvosi te pāris dienas un tad jau runāsi daudz labāk. Karolīnas vecākus es zinu, un, tātad, viņas aukle ir tava māsa. No kurienes tad tu esi?”

Klausījos viņa balsī un skaudīgi domāju, vai tiešām es arī kādreiz tik labi runāšu vāciski? Pamazām apziņā atgriezās vēl daži vācu vārdi un es jau varēju viņam atbildēt:

„Ich bin aus Lettland, aus Riga[2].”

Rezultātā, gandrīz pusstundu nopļāpāju ar šo puisi, ja par pļāpāšanu var uzskatīt to, ka runāja galvenokārt viņš, bet es atbildēju ar vienkāršiem teikumiem un pāris vārdiem. Apzinājos, ka mans runāšanas līmenis izklausījās, kā pirmklasniekam, brīžiem paspruka pat kāds vārds latviski, bet pārsteidzošā kārtā viņš mani saprata.

Mūsu sarunu iztraucēja Karolīna, kurai jau bija apnikušas smiltis un kura prasīja ēst. Sāku atvadīties no puiša, bet viņš piepeši uzaicināja mani uz satikšanos, jau šovakar. Daudz nedomājot piekritu. Galu galā – es biju brīva, man bija atvaļinājums un man viņš patika!

Pēcpusdienā sīki un smalki atstāstīju māsai savu piedzīvojumu. Arī viņa bija viņus ievērojusi, taču neko sīkāk par viņiem nezināja.

Laiks līdz vakaram paskrēja nemanot. Es biju paspējusi trīsreiz pārģērbties un divreiz pārkārtot frizūru, kamēr beidzot māsa atzina manu izskatu par labu esam. Savukārt Karolīnai es patiku jebkādā izskatā, uz katru manu jautājumu viņa atbildēja īsi un kodolīgi: „Jā”, un jau bija paspējusi ar savām mazajām pēdiņām iekāpt manās augstpapēžu laiviņās, vienas no manām krellēm aplikt ap kaklu, otras ap galvu, tumšzilos Ibero klipšus viņa bija uzlikusi savu mazo „peļastīšu” galos, bet ar viskošāko sarkano lūpukrāsu ietonējusi sev vaigus, nedaudz pieri un degungalu, un turpināja cītīgi iepazīties ar mana kosmētiskā maciņa labumiem… Taču tobrīd mani interesēja tikai tas, kā savaldzināt skaisto vācu puisi…

***

Tā aizsākās mans atvaļinājuma romāns ar simpātisko vācieti, kura vārds bija Karls un kurš jau pirmajā vakarā pateica, ka es viņam esot iepatikusies, kopš viņš pirmo reizi mani ieraudzīja, un viņš vēlas draudzēties un satikties ar mani. Tā kā manas izjūtas tobrīd bija tādas pašas, piekritu un mēs sākām satikties. Tikāmies katru dienu, dažreiz pēcpusdienā, dažreiz vakaros. Puisis atklāti izrādīja savas simpātijas. Katrā tikšanās reizē es saņēmu puķes, katrreiz citas, viņš pasniedza man sīkas dāvaniņas, kuras nebija īpaši vērtīgas, bet vienmēr ar kādu rozīnīti, un tās bija vienkārši tāpat – kā Karls izteicās, vienkārši tāpēc, ka es esmu. Zinot, ka pēc nedēļas man jāatgriežas Rīgā, Karls centās man parādīt pēc iespējas vairākas interesantākas vietas, viņš man izrādīja vietējo mākslinieku mākslas galeriju, aizveda vakariņās uz vienu no dārgākajiem restorāniem, tāpat mēs vakariņojām pāris omulīgos krodziņos. Karls arī izrādīja man Hamburgas vecpilsētu, mēs izstaigājām nelielu daļu Elbas upes ostas teritorijas.

Ar Karlu bija ļoti interesanti pavadīt laiku, viņš bija ne tikai simpātisks, bet arī ļoti gudrs, viņam bija daudz un dažādu interešu un arī labas zināšanas par tām. Un viņš bija pietiekami uzmanīgs pret mani. Nekad neuzspieda neko tādu, kas interesētu tikai viņu, viņš uzmanīja, lai man būtu ērti un labi jebkurā situācijā. Bez tam, viņš pasakaini labi skūpstījās!…

***

Taču drīz vien nedēļa bija galā, vēl divas dienas un es jau biju ceļā uz mājām. Biju reizē gan priecīga, par labi pavadīto laiku, gan bēdīga par tik ātro šķiršanos no Karla. Tomēr mēs bijām apmainījušies ar telefona numuriem un e-pasta adresēm, bijām norunājuši regulāri sazināties, tāpēc tas bēdas mazināja. Zināju, ka es viņam nezvanīšu, jo vāciski joprojām vēl nerunāju pietiekami labi, bet e-vēstules noteikti rakstīšu.

Kad atgriezos darbā, pirmās dienas pagāja atstāstot draudzenēm sīki un smalki savus piedzīvojumus, izrādot jauno apģērbu un kurpes un protams, apspriežot manu ārzemju puisi.

***

Gāja dienas un nedēļas, bija aizritējuši jau trīs mēneši, kopš atgriezos no Vācijas. Joprojām sarakstījos ar Karlu. Savas vācu valodas zināšanas uzlaboju katru dienu, cītīgi skatījos filmas vācu valodā un lasīju grāmatas vāciski. Turklāt, vienu reizi mēs pat jau sazvanījāmies! Un šoreiz mana runāšana bija nesalīdzināmi labāka un tekošāka.

Pamazām mūsu abu sarakste bija kļuvusi romantiskāka un intīmāka, sāku aizvien vairāk ilgoties pēc viņa un ļoti gribēju satikt atkal. Biju dzirdējusi teicienu, ka laiks un attālums pastiprina jūtas, piekrītu tam, taču vairāk nosliecos ticēt tam, ka pārāk liels attālums un nošķirtība šīs jūtas arī dzēš. Tā kā arī no Karla vēstulēm nopratu, ka arī viņš ilgojas pēc manis un vēlas redzēt, sāku apdomāt, ka vajadzētu viņu uzaicināt ciemos. Šeit, uz Latviju, uz Rīgu… pie manis….

Doma par Karla uzaicināšanu bija tik ļoti mani pārņēmusi, ka vienā piektdienas vakarā, dodoties ciemos pie draudzenes, nolēmu nekavējoties nosūtīt viņam e-pastu ar uzaicinājumu. Tiklīdz tikšu pie interneta…

Pa ceļam iegriezos Bērnu pasaules Rimītī, lai nopirktu kaut ko garšīgu, kā arī kādu vīnu… Veikala siltais gaiss patīkami apņēma pēc decembra vakara vēsuma. Paņēmusi iepirkumu groziņu, devos alkoholisko dzērienu stendu virzienā. Ejot gar stipro dzērienu rindu, piepeši apstājos. Neticēju savām acīm! Veikala piedāvāto konjaka klāstu pētīja Karls! Pāris sekundes nespēju pat pakustēties, nespēju saprast savas izjūtas – prieku, pārsteigumu, saviļņojumu, uztraukumu! Viņš bija ieradies pats, negaidot manu uzaicinājumu. Vai viņš bija nolēmis sagādāt man pārsteigumu? Laikam manu neatlaidīgo skatienu sajutis, Karls pagriezās pret mani. Izskatījās, ka viņa pārsteigums mani ieraugot ir vēl lielāks nekā manējais, jo pudele, kuru viņš bija izvēlējies, gandrīz izkrita viņam no rokām. Un atkal, gluži kā pirmajā tikšanās dienā mēs stāvējām viens otram pretī un spējām tikai lūkoties viens otrā… Šajā brīdī nebija vajadzīgi pat vārdi…

Tomēr vēl lielāks kļuva mans pārsteigums, kad Karlam klāt pienāca vēl kāds viņa vecuma puisis, kurš stūma līdz malām piekrautus iepirkuma ratiņus, un skaidrā latviešu valodā iesaucās:

„Mums ir problēmas, Kārli, mani senči negaidot atgriezās! Tusiņš būs jāpārceļ uz tavu māju! Tava muterīte no savas maiņas tāpat tikai no rīta būs…”

Tad viņš pamanīja arī mani.

„Sveika! Jūs ko, esat pazīstami?”

Esmu dzirdējusi tautā runājam, ka dažkārt, no lieliem brīnumiem cilvēki paliek ar vaļā muti, acis ieplešas apaļas kā pogas… Nezinu vai ar manām notika tieši tā, bet pamanīju, ka Karla jeb Kārļa lūpas raustās aizturētos smieklos. Situācija manās acīs kļuva tik komiska, ka jutu, ka arī man smiekli laužas uz āru. Vēl divas sekundes un mēs abi jau smējāmies līdz asarām. Kārļa draugs nesaprašanā lūkojās uz mums abiem, taču – kā zināms – smiekli un žāvas ir lipīgi – drīz mēs visi smējāmies kā kutināti.

Visbeidzot, tikko dzirdami no Kārļa lūpām atskanēja:

„Piedod, ka tā sanāca… Laikam esmu tev paskaidrojumu un atvainošanos parādā.”

Bija tik dīvaini dzirdēt viņu runājam latviski. Tomēr tajā pašā mirklī arī sapratu, kāpēc viņš vienmēr bija mani sapratis, kad runāju ar viņu pa pusei vāciski, pa pusei latviski un krieviski, kāpēc mums sakrita tik daudzas intereses, kāpēc mums garšoja līdzīgi ēdieni, kāpēc mēs smējāmies par vieniem un tiem pašiem jokiem… Tāpēc, ka mēs bijām vienas tautības pārstāvji, abi bijām latvieši… Kārlis bija no Latvijas, studēja tepat Rīgā, Latvijas Universitātē svešvalodas, un Hamburgā bija ciemos pie viena no vācu draugiem, ar kuriem studiju laikā bija iepazinies studentu apmaiņas programmas ietvaros… 

„Es nebiju domājis, ka viss izvērsīsies tā. Sākumā biju iedomājies drusciņ patēlot ārzemnieku, pārbaudīt savas valodas prasmes un tu noticēji… Pēc tam es aizrāvos ar šo ideju un tad jau bija par vēlu… nezināju, kā ar godu izkļūt no šīs situācijas…”

Tajā vakarā Kārlis uzaicināja mani uz savu ballīti. Mēs palikām draugi un kādu pusotru gadu bijām arī īsts pāris. Šobrīd mums katram ir sava dzīve, taču allaž, ja nejauši kaut kur saskrienamies, tad ierastā „Sveiks!” vai „Čau” vietā sakām „Guten Tag[3]!” un „Auf Wiedersehen![4]


[1] Jā, viņa ir mana māsa.

[2] Es esmu no Latvijas, no Rīgas.

[3] Labdien!

[4] Uz redzēšanos!

Dalīties.

6 komentāru

  1. Šis arī ir jauks stāsts, tāpat kā iepriekšējais; viegli lasāms… Īpaši patika beigas 🙂 🙂 🙂

  2. Nu gan piečakarēja meiteni, un viņa pēc tā vēl spēja ar viņu pa labam komunicēt?? Ja attiecības balstītas uz meliem, protams, ka tur nekas nevar nesākt!

  3. es viņu pamatīgi iepļaukātu par tādu sevis čakarēšanu. man trūkst vārdu par tādu džeka nekaunību. kaut ko tādu jau var izdomāt tikai latvietis<br>bet stāsts tiešām interesants 🙂

Atstāt Ziņu