Stāsts ‘Dzirnavu spoks’

„Tā riebīgā maita!” elsoja Nellija, skriedama prom no zaļumballes laukuma. „Riebekle! Viņa to vēl pieminēs!”

Nikni notraukdama asaras viņa pagriezās uz netālu esošo Rožkalnu dzirnavu pusi. Patiesībā tās jau sen vairs nebija dzirnavas, bet tikai drupas, mūra karkass. Kad viņas vecmāmiņa vēl bija maza meitene, tās bija darbojušās, taču tikušas pamestas un ar laiku sabrukušas. Nellija šo vietu bija atklājusi vēl skolas laikā, kad veidoja rakstu skolas avīzei par sava novada vēsturiskiem apskates objektiem.

Kopš tā laika viņa bieži bija devusies uz pamestajām drupām un no lielajiem, vientuļajiem akmeņiem smēlusies spēku un enerģiju, kā seniem draugiem uzticējusi tiem savus noslēpumus un sirdssāpes. Tikai šie dzirnavu akmeņi zināja, cik ļoti Nellija ir iemīlējusies Andrejā.

Viņš bija viņas bijušais skolasbiedrs, mācījās divas klases augstāk un bija skaistākais un populārākais zēns skolā. Tajā laikā viņš Nelliju pat neievēroja, bet viņa bija pārāk kautrīga, lai spētu šo puisi ieinteresēt. Tomēr Nellija par viņu zināja visu. Vismaz viņai tā likās.

Pagāja skolas gadi. Nu jau Nellija studēja Rīgā. Andreju viņa nebija redzējusi kopš pati pabeidza vidusskolu. Viņa bija dzirdējusi, ka viņš pēc savu studiju otrā kursa aizbraucis mācīties tālāk uz Ameriku. Nellija sāka satikties ar citiem puišiem, staigāt uz randiņiem, tomēr sirds dziļumos vēl bija saglabājušās nepiepildītas jūtas pret Andreju.

Šī zaļumballe bija pilsētas svētku noslēguma pasākums. Nellija bija ieradusies kopā ar draudzenēm un priecājās sastapdama daudzus, sen neredzētus skolasbiedrus, jo pēdējā laikā diezgan reti apmeklēja savu dzimto mazpilsētu.

Pilsētas svētku dienas programma bija jautra un interesanta, tomēr tieši zaļumballe Nellijai atnesa satraucošu pārsteigumu. Vienā brīdī viņa piepeši atradās aci pret aci ar skaistu un pievilcīgu, blondu vīrieti, kurš viņai žilbinoši uzsmaidīja.

„Andrej… ” Nellija izdvesa.

„Mēs esam pazīstami?” viņš izklausījās pārsteigts. „Tādu daiļumu es noteikti būtu atcerējies,” viņš pārlaida Nellijai atzinīgu skatienu.

Meitene juta, ka nosarkst. Piedevām viņa apjauta, ka Andrejs tikai tagad viņu tā pa īstam ir pamanījis. Vīrieša pētošais skatiens lika viņai mulst, kaut arī viņa apzinājās, ka viņai nav par ko kautrēties. Pa šiem gadiem viņa bija kļuvusi daudz skaistāka un pievilcīgāka, viņas augums bija izveidojies slaids un vingrs, viņai bija gari un biezi, mirdzoši tumši mati, dzīvespriecīgas zilas acis un smaids atklāja sniegbaltus zobus. No malas raugoties, vairāk gan izskatījās, ka no visa šī daiļuma Andrejs ievērtē tikai to, kas atradās aiz Nellijas blūzes dekoltē, tomēr arī šeit daba nebija viņu apdalījusi.

„Klau, nāc dejot ar mani, smukā, un tu man izstāstīti, kā mani zini!”

Tā nu viņi bija dejojuši, runājuši un smējušies labu laiku. Nellijas kvēlākais sapnis bija piepildījies. Savās ciešajās skavās viņu turēja viņas sapņu princis un izskatījās, ka viņš negrasās viņu laist vaļā.

Kādu brīdi vēlāk viņi nogāja no deju laukuma un vienkārši stāvēja malā sarunādamies. Vairāk gan runāja Andrejs, kurš stāstīja par sevi un savu dzīvi Amerikā. Bet Nellija to pat neievēroja. Viņa bija pārņemta ar Andreja klātbūtni vien. Jau tas vien, ka viņš turēja viņu apskautu, ik pa brīdi uzsmaidīja un dāvāja neskaitāmus komplimentus, lika viņai vai kust.

Pamazām viņiem pievienojās vairāki Andreja draugi un viņu abu paziņas no skolas laikiem. Viss bija labi līdz brīdim, kamēr parādījās Viņa. Līga no paralēlklases. Viena no Andreja bijušajām. Vārds pa vārdam, kaut kāds atgādinājums par agrākiem notikumiem un kāds divdomīgs teiciens no Līgas mutes, un Nellija attapās, ka Andrejs vairs nav viņu apskāvis, bet ir pilnībā pievērsies Līgai, kura aizrautīgi flirtēja un koķetēja. Vēl mirklis un Līga jau bija aizvilkusi Andreju tālāk no viņiem, tomēr Nellija nevarēja neredzēt, cik abi sāka aizrautīgi skūpstīties, līdz skatuves tumsā pavisam pazuda skatienam.

Nellija nespēja noticēt! Vēl pirms brīža viņa bija gozējusies uzvaras saulītē, bet pavisam nemanot tika noripināta kalna pakājē… Nellija nespēja to saprast. Viņa taču juta, ka patīk Andrejam. Nevarēja būt, ka viņu interesēja tikai sekss, uz ko acīmredzami viņu bija aizvilinājusi Līga. Nellija negribēja ticēt, ka viņš ir tik sekls. Viņa sadusmojās uz Līgu. Iedomājusies, ka pārējie tagad noteikti smīkņā ar viņu, Nellija nemanāmi atstāja šo bariņu.

„Riebekle!” viņa nomurmināja, domājot par Līgu. „Iekāpusi tik īsā kleitā… palaistuve…”

Tomēr dusmošanās nedeva vajadzīgo gandarījumu, bet tikai izsauca asaras.

Viņa apsēdās uz viena no dzirnakmeņiem, viņa aptvēra ar rokām ceļgalus un nolikusi uz tiem galvu, žēli šņukstēja. Viņai bija žēl sevis, ka nebija izrādījusies gana interesanta, lai Andrejs paliktu un nepakļautos Līgas valdzinājumam; tomēr vislielākās bēdas uzdzina fakts, ka viņas sapņu princis, kā izrādījās, nebija tik ideāls, cik viņai bija licies.

Spožais pilnmēness rāmi lēja savu gaismu pār Nelliju un dīvainā kārtā viņa sāka nomierināties. Šīs vietas maģiskā burvība bija atgriezusi viņai spēkus, tomēr no lielās raudāšanas nedaudz sāpēja galva un acis bija pietūkušas. Nellija atcerējās, ka tepat auga lielas ceļmallapas. To vēsās lapas patīkami atveldzētu sāpošās acis un pieri. Meitene lēni pavēra plakstiņus un pacēla galvu.

Un tur nu tas bija! Slavenais Dzirnavu Spoks. Apkārtnē daudzi par viņu runāja, bet redzējis nebija neviens. Jocīgi, bet Nellija neizjuta nekādas bailes. Bija savādi lūkoties uz pārdabisku būtni un nejust bailes. Lai gan acis vēl bija asaru pilnas, Nellija ievēroja, ka Spoks pārsteidzoši atgādina parastu cilvēku. „Nu, bet tas jau arī ir parasta cilvēka gars, tāpēc arī izskatās pēc cilvēka,” viņa vēl paspēja nodomāt.

Tā kā mēness Dzirnavu Spokam spīdēja tieši no aizmugures, tad ietina viņa augumu tādā kā gaismas aplī, pašu atstājot tumsā. Tomēr nevarēja neredzēt šīs parādības spožās acis. Piepeši Spoks pacēla roku un paspēra soli viņai tuvāk. Pašai negribot Nellija satrūkās un it kā sarāvās, acis izbailēs iepletās.

„Nebaidies. Un neraudi vairāk…”

Nellija sadzirdēja klusus čukstus, kurus pēkšņi uznākusī vēja brāzma aiznesa prom. Nodrebējusi no piepeši uznākušā vēsuma un neomulīgās sajūtas, viņa cieši aizmiedza acis un pakratīja galvu it kā gribēdama aizgaiņāt šīs neskaidrās sajūtas. Nočabēja zāle vai koku lapas un viņai likās, ka kāds viegli  noglāsta viņas matus, un tad viss palika kluss; Nellija dzirdēja tikai savus sirdspukstus. Baiļu trīsas bija pazudušas un viņa apjukusi skatījās apkārt. Neviena vairs nebija! Lēni viņa piecēlās kājās un devās uz māju pusi. Šādā noskaņojumā vairs negribējās atgriezties zaļumballes vietā.

♥♥♥♥♥  ♥♥♥♥♥  ♥♥♥♥♥  ♥♥♥♥♥  ♥♥♥♥♥

Līdz pat rītam Nellija nespēja kārtīgi aizmigt. Domas atkal un atkal atgriezās pie redzētā. Vairs nespēdama nogulēt, meitene cēlās augšā un jau astoņos bija ieradusies pilsētas bibliotēkā, kur joprojām nenogurstoši darbojās bibliotekāre Marta, kura skolas laikā Nelliju katru vasaru bija ņēmusi sev palīgā.

„Ak, Nellij, prieks tevi redzēt. Labi gan, ka neaizmirsti vecus paziņas,” vecā sieviete patiesi priecājās meiteni ieraugot.

„Martastant! Es viņu redzēju!” Nellija, knapi apsveicinājusies, iesaucās.

„Ko redzēji, mīļā?” Marta ieinteresēti paraudzījās.

„Dzirnavu Spoku! Vakar… pēc pusnakts… gluži kā tagad redzu jūs.”

Aizrautīgi meitene sāka stāstīt bibliotekārei vakarnakts piedzīvojumu, tomēr viņas aizrautīgais stāstījums kļuva aizvien lēnāks un klusāks, kad viņa beidzot ieraudzīja, ka Marta tomēr netic viņai.

„Jūs man neticat!” Nellija vīlusies aprāvās. „Bet jūs taču pati man stāstījāt… Un vēl rādījāt vecās avīzes, kurās bija aprakstīts par šīm dzirnavām un to, ka tajās spokojas dzirnavu īpašnieka dēls, kurš padarījis galu nelaimīgas mīlestības dēļ.”

„Nellij, tā jau ir tikai teika. Biju domājusi, ka tu jau esi izaugusi no šādām lietām.”

„Bet jūs pati teicāt, ka visas teikas rodas uz patiesu notikumu pamata.”

„Protams. Vecajos arhīva dokumentos ir atrodami raksti par šīm dzirnavām un par to, ka tās bija slavenas ar to, ka bija pirmās šajā apkārtnē. Bija arī rakstīts par dzirnavnieka dēlu, kurš esot iemīlējies vietēja barona meitā un šīs neiespējamās mīlestības dēļ pakāries. Tēvs aiz bēdām pametis dzirnavas un pārcēlies citur. To, ka dzirnavnieka dēls spokotos, manuprāt izdomāja vietējie iedzīvotāji, sākumā, lai pabiedētu savus bērnus, lai tie neklaiņo pa pamestajām dzirnavām un neiekuļas nepatikšanās; bet mūsdienās šis spoku stāsts lieliski pievilina tūristus. Es domāju, ka ar tevi vienkārši kāds pajokoja, Nellij.”

Nellija vīlusies aizgāja no bibliotēkas. No Martas viņa to nebija gaidījusi. Cik gan daudz nostāstu un interesantu lietu viņa kādreiz Nellijai bija stāstījusi. Meitene tam bija ticējusi no sirds. Bet tagad izrādās – tā bija tikai teika, parasts notikums, kuru cilvēki, gadiem ejot, izpušķojuši…

Ejot garām kafejnīcai, Nellija sajuta svaigu maizīšu un kafijas aromātu. Arī vēders ierūcās, gluži kā mudinādams meiteni tur ieiet. Kafejnīcā brokastoja jau vairāki cilvēki. Tas, ka Nellijai bija brīvlaiks, pārējos cilvēkus neatbrīvoja no darba pienākumiem. Pasūtījusi lielu krūzi smaržīgas kafijas un pāris kraukšķīgas smalkmaizītes, Nellija apsēdās pie galdiņa, kurš bija novietots pie loga, ar skatu uz ielu.

Noliekusies pār krūzi un iedzerdama kārtējo kafijas malku, Nellija sajuta, ka viņu kāds vēro. Pacēlusi galvu un pārlaidusi skatu kafejnīcas apmeklētājiem, meitene secināja, ka neviens uz viņu neskatās. Neomulīgā sajūta tomēr palika un viņa paskatījās pa logu. Un sirds salēcās un sāka strauji sisties! Uz ietves stāvēja vakardienas Spoks un nepakustēdamies skatījās uz viņu. Arī Nellija kādu brīdi raudzījās viņā, līdz meiteni sāka pārņemt panika, ka tas Spoks tomēr eksistē un ir sācis viņu vajāt! Lēnām viņa ierāvās dziļāk krēslā un ar acīm meklēja, kur atrodas kafejnīcas īpašnieks. Ar acs stūrīti viņa pamanīja kādu kustību uz ielas, strauji pagriezusi galvu viņa pamanīja, ka aiz loga vairs neviena nav! Fū… tātad viņai tikai bija izlicies. Nošķindēja kafejnīcas ārdurvju zvaniņš, durvis atvērās, bet… neviens neienāca! Nellija no sasprindzinājuma pat elpu aizturēja. Mirkli vēlāk uz ārdurvju pusi aizgāja oficiants, purpinādams pie sevis: „Tas draņķa caurvējš…” Nellija atvieglojumā aizvēra acis. Viņai tiešām bija bagāta iztēle!

Kad meitene atvēra acis un gribēja dziļi ievilkt elpu, gandrīz aizrijās. Dzirnavu Spoks sēdēja pie viņas galdiņa. Nellija iztaisnojās krēslā un it kā glābiņu meklēdama lūkojās uz citiem kafejnīcas apmeklētājiem un apkalpotājiem. Neviens uz viņas pusi pat neskatījās…

Meitenes jau tā bailēs trīcošo sirdi satricināja spoka gluži cilvēcīgā balss:

„Paklau, es labprāt ar tevi beidzot iepazītos, taču vispirms gribētu noskaidrot, kas manī ir tik briesmīgs, ka tu skaties tā, it kā spoku būtu ieraudzījusi.”

„Dzirnavu Spoks…” neko vairāk nespēdama izteikt, Nellija nočukstēja, un lūkojās viņa mirdzošajās acīs, kuras tik labi atcerējās.

Jaunais puisis smiedamies atmeta ar roku.

„Nevar būt, ka arī tu tici tām blēņām par Dzirnavu Spoku.”

„Bet… vakar naktī… man patiešām likās, ka tu esi spoks.”

„Tur droši vien bija vainīgs pilnmēness un tavas sakāpinātās emocijas. Sākumā gribēju tevi uzrunāt, nomierināt, bet tu tā paskatījies, ka nolēmu tev atļaut netraucēti izraudāties.”

Nellija piepeši iedomājās savu bibliotēkas apciemojumu un iesmējās:

„Nabaga Martastante! Ko viņa tagad par mani padomās!”

Dzirdot Nellijas smieklus, iesmējās arī jauneklis: „Tu tik garšīgi smejies, pastāsti man arī!”

Un Nellija izstāstīja. Viņa nenokautrējās pastāstīt arī par Andreju, kura dēļ tās asaras bija lējusi. Šim puisim bija neparasti viegli uzticēties. Viņa jutās tā, it kā pazītu viņu jau sen.

„Lūk tāda ir tā teika, visi vietējie to zina.”

„Jā… par spoku mani vēl neviens nebija noturējis.”

„Bet patiesībā tā ir tikai tava vaina,” Nellija pasmaidīja. Svešais jauneklis viņai bija iepaticies.  „Kāpēc tu klaiņoji tik vēlu tajā vietā?”

„Nu… Pirmkārt, man nenāca miegs, otrkārt es devos mājup no tās pašas zaļumballes un, treškārt, gribēju uzmest aci savam senču īpašumam, jo tas vienkārši bija pa ceļam.”

„Senču īpašumam?”

„Atļaujiet stādīties priekšā, jaunkundz, – esmu Nikolass Rozenbergs, vecā dzirnavnieka Nikolaja Rožkalna maz- maz- maz- mazdēls. Es šeit ierados pavisam nesen. Esmu nolēmis te apmesties uz dzīvi un restaurēt senča atstātās dzirnavas. Nezinu vēl pagaidām, vai tās strādās kā agrāk, bet par kārtīgu apskates objektu noteikti kļūs. Un, starp citu, dzirnavu apkārtnē drīz vairs nevarēs tik brīvi klaiņot… tās ir privātīpašums. Pavisam drīz es uzlikšu vajadzīgās zīmes un arī nožogojumu.”

Dzirdētais Nelliju apbēdināja. Tagad viņa vairs nevarēs tikt savā iemīļotajā atpūtas vietā…

„Bet mēs varētu izdarīt vienu izņēmumu,” Nikolass satvēra viņas plaukstu un Nellijas sirds nodrebēja. Viņai negribējās, lai Nikolass laistu viņu vaļā.

„Tu beidzot varētu man pateikt, kā tevi sauc un apsolītos kļūt par manu draudzeni…”

♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥ Pēc daudziem gadiem ♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥

 „Vecmāmiņ, pastāsti man vēlreiz to gadījumu ar Dzirnavu Spoku”, Nellijas mazmeita kārtējo reizi lūdza.

„Ai, mīlulīt, es šobrīd esmu aizņemta. Varbūt palūdz, lai šoreiz vectēvs izstāsta…” Nellija palūkojās vīram acīs, kuras par spīti daudzajiem gadiem bija palikušas spožas un dzirkstošas.

„Nāc, mazā,” viņš paņēma mazmeitu klēpī. „Es tev labāk pastāstīšu par Dzirnavu Spoka līgavu…”

To pateicis, Nikolass uzmeta draisku skatienu Nellijai, kura tēlotā sašutumā, bet, laimīgi smaidot, nogrozīja galvu.

BEIGAS.