Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Svētlaimes medniece. Stāsts par savas seksualitātes izzināšanu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Jau apmēram pusgadu Latvijā tiek lauzti šķēpi par kādu pašmāju erotikas žanrā uzrakstītu romānu, kas neviļus kļuvis par nacionālo dižpārdokli. Viedokļi ir ļoti dažādi, un atsauksmes nav viennozīmīgas, bet viens ir skaidrs – Latvijas lasītājs ir izsalcis pēc literatūras, kas tendēta uz sajūtām zem jostasvietas. Kāds to atzīs, kāds – noliegs.

Seksualitāte un erotika visos laikos bijusi mazliet neērta tēma. Par tādu to savulaik (ļoti, ļoti daudzus gadsimtus atpakaļ) padarījusi pati sabiedrība. Tomēr gan skarbajos viduslaikos, gan vēlāk pie lasītājiem visdažādākos veidos ir ceļojusi erotiska satura literatūra, ko ar lielu interesi lasījušas kā godājamas dāmas, tā eleganti kungi. Parasti gan tās bijušas nelielas burtnīciņas, kas par nopietnu literatūru nav tikušas uzskatītas, un neviens atklāti neatzinās, ka lasa šāda veida lasāmvielu. Ja nu tomēr uzradās kāds autors, kas izdeva vērā ņemamāku grāmatu par šo tēmu, viņš tika aizliegts un tika sasaistīts ar visdažādākajiem skandāliem. Mūsdienās erotika un seksualitāte nav tabu tēma, taču diskusijas, kas vērojamas tīmeklī, liecina par to, ka, ja šīs tēmas apraksta kāds ārzemju autors, mēs no tām tā kā distancējamies, taču tiklīdz ko līdzīgu ar savu spalvu radījis kāds pašmāju autors, ažiotāža ir visai liela. Jāsaka gan, ka mūsu rakstnieki līdz šim šajā žanrā arī īpaši daudz nav izpaudušies. Tāpēc nav brīnums, ka katra jauna vēsma tiek uztverta ar lielām ovācijām, neskatoties uz to, ka darbam var piesieties gan tekstuālā, gan stilistiskā, kā arī sižetiskā ziņā.

Es erotiskajai literatūrai pieķēros diezgan agrā jaunībā. Tik agrā, ka manai mammai, to uzzinot, mati uz galvas stāvus sacēlās. Arī vēlāk nekaunējos lasīt līdzīgu literatūru un to analizēt. Tāpēc zinu, ko no šāda žanra daiļdarba sagaidu, zinu, kas mani tracina un garlaiko, un kas darbu padara interesantu. Tādēļ bez lielas tielēšanās piekritu izlasīt apgāda “Kontinets” izdoto Ievas Sīmanes romānu “Svētlaimes medniece”.

Ievas Sīmanes “Svētlaimes mednieci” es nosauktu par latviešu Emanuēlu. Grāmatas galvenā varone Eva, gluži tāpat kā Arsānas darba varone, atklāti un bez kautrēšanās stāsta par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem, fantāzijām un atklāsmēm. Viņa neminstinās, nesarkst un nestostās, viņa zina, ko grib un kā to sasniegt. Lai gan viss nemaz nav tik vienkārši, kā izskatās. Un šeit man neviļus jādomā par vienu no izcilākajiem un vispretrunīgāk vērtētajiem angļu rakstniekiem – D. H. Lorensu un viņa romānu “Lēdijas Čaterlijas mīļākais”. Sīmanes darbā jaušams kaut kas no abiem šiem savā laikā provokatīvajiem daiļdarbiem. Eva principā ir vidusmēra latviešu sieviete manā vecumā, kura piedzīvojusi laikus, kad par seksu skaļi nerunāja un tika radīts iespaids, ka tāda vispār nav. Erotika un seksualitāte tika saistīta ar sapuvušo kapitālismu. Šajā laikā visvairāk tika kritizētas tieši sievietes un ja nu kāda atļāvās būt brīva savā seksualitātē, tika dēvēta ne visai glītā vārdā un aprunāta pēc pilnas programmas. Jau no bērnības meitenēm tika noteikts, ko drīkst un ko nedrīkst, tika apspiestas jebkuras tendences izcelties vai klaji demonstrēt savu seksualitāti. Daudzu pašapziņa un pašpārliecinātība tika sadragāta jau agrīnos pusaudžu gados. Viņu priekšā tika vicināts etalons, kuram katrai sievietei vajadzēja līdzināties, aizmirstot savu individualitāti un vajadzības. Un, ja nu tu esi piedzimusi ar tikpat spēcīgu libido kā vidusmēra vecis…, savācies! Sievietēm neklājas tā uzvesties!

Ievas Sīmanes “Svētlaimes medniece” principā ir stāsts par savas seksualitātes atklāšanu, iepazīšanu un pieņemšanu. Eva principā dara to, ko mēs daudzas, dažādu stereotipu vadītas, neatļaujamies. Viņa ļauj vaļu savam libido, paņemot un iegūstot to, kas viņai nepieciešams. Tai pašā laikā, tā nav tikai plika dzīšanās pēc fiziska akta un orgasma, Eva meklē emocionālo piesaisti un savu Lielisko vīrieti. Gluži kā ikviena sieviete. Tikai viņa neiespringst un katrā kaut cik pieņemamā vīrietī nesaskata savu Liktenīgo. Viņa neieciklējas un nebūvē nereālas sapņu pilis, pazaudējot sevi, cenšoties izdabāt viņas dzīvē ienākušajam vīrietim. Eva bauda to, ko dzīve sniedz, lai reizēs, kad nepaveicas, līksmi smaidīdama dotos tālāk, paliekot atbrīvota un atvērta jaunām attiecībām, jaunam erotiskam piedzīvojumam. Katrs vīrietis, katrs jauns mīļākais ļauj atklāt jaunu Evu un ved viņu tuvāk viņas Lieliskajam, padarot viņus ideāli saderīgus.

Šis Ievas Sīmanes romāns tiešām ir lasīšanas vērts, lai gan reizēm, man personīgi, traucēja pārāk tēlaini epiteti un slavas dziesma galvenās varones vagīnai. Domāju, ka moralizētājiem noteikti būs, ko teikt par šo visai pikanto un aizraujošo darbu, taču, būsim godīgi, noliedzot grāmatā aprakstīto, mēs noliegtu ļoti būtisku savas esības daļu, kas patiesībā ir tik pat dabiska vajadzība, kā barības uzņemšana un elpošana. “Svētlaimes medniece” noteikti nav saldā sīrupā mērcēta rozīga biskvītkūka ar milzīgām sviesta rozēm. Es to drīzāk salīdzinātu ar pikantu un sātīgu čilī, kas pēc tā baudīšanas ikvienam liek ieslīgt laiskā apmierinātībā.

 

Lasi arī citas recenzijas grāmatu blogā sienakaudze.lv:

Noras Ikstenas “Mātes piens”
http://www.sievietespasaule.lv/literatura/jaunumi_recenzijas/noras_ikstenas_romanu_mates_piens/

Elizabetes Eglītes “Tikšanās laikā”
http://sienakaudze.lv/2015/07/elizabete-eglite-tiksanas-laika/

Elizabetes Gilbertes “Visu lietu nozīme”
http://sienakaudze.lv/2015/05/elizabete-gilberte-visu-lietu-nozime/

Dalīties.

Atstāt Ziņu