ūsdienās mātes bieži tiek bombardētas ar priekšstatiem par “ideālo māti”. Ideālā māte, protams, baro bērnu ar krūti. Ideālas mātes bērni vienmēr ēd tikai veselīgu, mājās gatavotu ēdienu. Ideāla māte neļauj saviem mazajiem bērniem skatīties TV. Ideāla māte gādā, lai bērni apmeklētu dažādas attīstošas nodarbības. Ideāla māte cenšas apmierināt visas bērna vēlmes un kaprīzes, jo nevēlas atstāt viņā psiholoģiskas traumas uz visu mūžu. Ideāla māte mostas nakts vidū kaut desmit reižu, lai mierinātu raudošu bērnu. Ideālai mātei viss izdodas ideāli… pretējā gadījumā vainas apziņa ir klāt.
Nesasniedzamo ideālu nomocītajiem vecākiem (un ne tikai viņiem!) jaunā Zvaigznes ABC izdotā grāmata “Bērnu audzināšana franču gaumē” būs kā svaiga gaisa malks, jo grāmatas vēstījums ir tāds: bērnam nāk tikai par labu, ja vecākiem ir dzīve arī ārpus viņa. Kultūra, kurā dzīvojam, nemitīgi pieprasa vecāku pašuzupurēšanos – un līdz zināmai robežai tā, protams, ir nepieciešama. Taču Francijā mātes nav līdz nespēkam nodzītas kopējas un barotājas, kas atteikušās no savas dzīves. Franču mātes neuzskata, ka labiem vecākiem nemitīgi jābūt bērnu rīcībā un jājūtas vainīgiem, ja viņiem ir arī savas intereses un vajadzības. Franču vecāki ir nepiespiesti un mierīgi, taču vienlaikus tiem piemīt autoritāte, par kādu amerikāņu žurnāliste Pamela Drakermena, iejūtoties mātes lomā, var tikai sapņot.
Lai gan franču pieeja bērnu audzināšanai nav tik populāra kā, piemēram, franču mode vai franču siers (pat franču vecāki neuzskata, ka darītu kaut ko īpašu), Drakermena novēro ko interesantu. Viņas satiktie franču bērni lielākoties jau no trīs mēnešu vecuma guļ visu nakti bez pamošanās, savukārt viņas amerikāņu draugu bērniem nepieciešams gads vai pat ilgāks laiks, lai iedibinātu šādu miega ritmu. Franču bērni biežāk ēd pilnvērtīgas maltītes un ar prieku notiesā ne tikai panētu vistas fileju, bet arī tvaicētus dārzeņus, turklāt nekrīt histērijā, ieraugot saldumus. Drakermenas amerikāņu draugi lielāko daļu ciemošanās laiku nodarbojas ar bērnu strīdu izšķiršanu, savukārt franču draugi mierīgi dzer kafiju un nolūkojas uz bērniem, kuri turpat rotaļājas.
Arī Francijas bērnaudzināšanas iestāžu uzdevums ir nevis nemitīgi bērnu izklaidēt un nodarbināt, bet mācīt būt pašpietiekamam un veiksmīgi socializēties. Svarīgs bērnu sabiedriskās dzīves princips: vecākiem jāiesaistās tikai galējas nepieciešamības gadījumā, jo bērniem jāmācās pašiem veidot attiecības, risināt konfliktus un spēt sevi kontrolēt. Un franču bērni to prot.
Autore pēta, kā tas iespējams, un savus atklājumus, kas ietekmē arī viņas bērnu audzināšanas paņēmienus, ar humoru un francisku vieglumu apraksta šajā grāmatā. Bruņojusies ar autiņbiksīšu somā iebāztu piezīmju blociņu, Drakermena – bijusī izdevuma The Wall Street Journal reportiere – dodas izzināt franču bērnu audzināšanas noslēpumus. Viņa atklāj, ka franču vecāki noteiktos jautājumos ir ārkārtīgi stingri, taču citos – pavisam relaksēti. Un viņa saprot – lai kļūtu par citādiem vecākiem, nepietiek tikai ar citādu bērnu audzināšanas filozofiju. Ir nepieciešams pavisam jauns, citāds skatījums uz to, kas īsti ir bērns.
Par autori:
Pamela Drakermena ir izdevuma The Wall Street Journal bijusī reportiere, kas rakstījusi par ārlietu jautājumiem. Viņa ir veidojusi rakstus arī The New York Times, The Washington Post un Marie Claire. Autore ir ieguvusi maģistra grādu starptautiskajās attiecībās Kolumbijas Universitātē un dzīvo Parīzē.
