Diāna, neko nesakot, paņēma abus dēlus aiz rokas un iegāja bērnistabā, no plaukta izņēma Margaritas Stārastes grāmatu „Laimes sēkliņa”. Robertu turot klēpī un līdzās nosēdinot Sandi, viņa sāka lasīt:
– Reiz ziedu zemē notika brīnums …
Puikas ar interesi raudzījās lieliskās mākslinieces zīmējumus un klausījās mammas komentāros par tiem. Pērkona niknie rūcieni viņus vairs neuztrauca. Diāna, saņemdama visus spēkus, centās būt mierīga, lai bērni nejustu to, cik viņa patiesībā slikti jutās.
Pamazām satumsa, bērni devās gulēt, Diāna klusām sakārtoja viņu istabu un iegāja pie Oļega. Viņš gulēja gultā, rokas aizlicis aiz galvas, un raudzījās griestos.
– Oļeg?
– Nu?
– Vajag parunāties, par mums.
– Kas ir ar mums?
– Mēs jau sen neesam pāris, dzīvojam kā divi svešinieki vienā dzīvoklī.
– Kas pie tā vainīgs?
Oļegs, vienaldzīgi turpinot raudzīties griestos, iejautājās, bet balsī bija dzirdams uztraukums. Viņš nojauta, ko Diāna teiks tālāk.
– Nav nozīmes, kurš vainīgs, kurš ne. Mēs esam divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki ar dažādām dzīves uztverēm. Es gribu šķirties.
– Roberts, tad dzīvos pie manis!
Oļegs ķērās pie pēdējās iespējas, kas atlika – šantažēt Diānu ar bērnu. Viņš zināja, ka viņa nekad tam nepiekritīs, tad drīzāk samierināsies un dzīvos tālāk ar viņu, dodot viņam iespēju visu labot. „Nedrīkstu ļaut viņai tā aiziet! Es viņu mīlu, esmu visu salaidis grīstē, es zinu, ka esmu vainīgs,” Oļegs, sapratis ko viņam patiesi nozīmē šī sieviete, domāja. Prātā viena pēc otras atausa vattiecību epizodes, kurās viņš bija rīkojies nepareizi un sāpinājis Diānu.
– Nē, Oļeg, viņš paliks ar mani! Tas nav diskutējams jautājums. Es negribu dzīvot vairs ar tevi kopā!
– Tad tu man atņem manu bērnu!
– Par to šobrīd nav jautājums. Es vēlos, lai rīt pat tu izvāktos no šī dzīvokļa!
– Un kā tu domā viena ar diviem bērniem nomaksāt īri?
Oļegs, izsmejot Diānu, iejautājās un, piecēlies no gultas, paņēma telefonu.
– Zini, lai tā būtu, dzīvo ar’ viena! Uz alimentiem vari necerēt, vari iet mierīgi tiesāties, rīt pārvākšos pie mammas. Es negribu par jums vairs neko dzirdēt!
„Viņa pati to nožēlos un lūgs piedošanu, pazīstu Diānu pietiekoši labi. Vēlme, lai bērnam būtu tēvs un māte, viņai ir svarīga, un viņa nepieļaus, ka Roberts ar mani netiekas.”
– Oļeg, kāpēc uzreiz tā? Tas, ka mēs nespējam dzīvot kopā, nenozīmē, ka bērniem no tā ir jācieš!
– Tu kļūdies, nevis MĒS nespējam dzīvot kopā, bet tu nespēj ar mums dzīvot. Tagad liec man mieru!
Diāna gribēja turpināt sarunu, bet Oļegs jau zvanīja pa telefonu mammai, lai brīdinātu, ka rīt pēc darba būs pie viņas.
„Labi, lai pāris dienas šī saruna pagaida, saprotu viņa reakciju, iespējams, ka rīkotos līdzīgi, galvenais, lai dažas dienas paiet, tad varēsim normāli parunāt, kad viņš būs nomierinājies.”
***
Nākamās dienas vakarā Diāna pārgurusi atnāca no darba. Sandis nepārtraukti stāstīja par to, ko ar Robertu darījuši pie auklītes. Taču viņa no tā maz ko dzirdēja, jo mieru nelika jautājums par to, vai Oļegs patiešām ir izvācies. Rokas nedaudz trīcēja, slēdzot vaļā durvis. Ielaidusi zēnus iekšā, viņi abi skrēja sasveicināties ar tēti, bet viņu neatrada.
– Mammu, kur tētis?
Sandis apjucis jautāja. Diāna lēni iegāja istabā. Uz Oļega darbagalda nebija datora. Pārlaižot skatienu pāri dzīvoklim, viņa secināja, ka trūkst vēl vairākas viņa lietas.
„Te nu tu esi, Diāna, viena ar diviem bērniem, ar algu, kas ir tikai 250 Ls mēnesī, jau tagad skaidrs, ka ar to nepietiek auklei, ēšanai un dzīvokļa apmaksai. Kā es dzīvošu tālāk? Nāksies mainīt dzīvokli, citas iespējas nav,” viņa domāja, izstaigājot dzīvokli un mēģinot rast risinājumu situācijai, kuru pati bija radījusi. Bija mazliet skumji, tomēr reiz bija mīlestība starp viņu un Oļegu.
„Tā tam nevajadzēja beigties, vajadzēja būt kāzām un „laimīgi kopā līdz nāve mūs šķirtu”. Kaut gan laikam tomēr nebija lemts tam piepildīties.”
Atmiņā atausa viņu abu iepazīšanās mirkļi, kopīgi pavadītais laiks, Roberta pieteikšanās, puikas gaidīšanas laiks un tad kaut kas notika, viņi sāka kļūt svešāki un svešāki.
„Sakritība laikam, bet mūsu attiecības sāka pasliktināties ar to brīdi, kā parakstījām līgumu par šo dzīvokli ar Aleksandru. Ak, Aleksandr! Kādēļ man vajadzēja tevi vispār satikt?”
– Mamm, kad atbrauks tētis?
Sandis atkārtoti uzdeva jautājumu.
– Dēliņ, paēdīsim vakariņas un parunāsim pēc tam.
– Jūs izšķīrāties, viņš aizbrauca prom no mums?
Diāna apjuka no dēla pēkšņā jautājumu un meklēja vārdus, kā tik mazam bērnam apskaidrot radušos situāciju.
– Sandi, redzi, dažreiz cilvēki, kuri viens otru mīl, nespēj sadzīvot kopā un nodara viens otram tikai sāpes, tādēļ viņiem labāk dzīvot šķirti un meklēt citu mīlestību, lai visi būtu laimīgi, tai skaitā arī bērni. Tieši tā notika starp mani un tēti, mēs daudz strīdējāmies un sāpinājām tādā veidā viens otru, tādēļ izlēmām, ka dzīvosim atsevišķi. Bet mūsu mīlestība pret tevi un Robertu nemainās, mēs turpināsim rūpēties, uztraukties, mīlēt kopā, tikai vairs nedzīvosim vienā dzīvoklī.
– Tad mēs tagad dzīvosim trijatā?
– Jā.
– Forši, mums tā būs jautrāk, tētim jau nekas nekad nepatika un viņš dusmojās, kad mēs trijatā dauzījāmies.
Sandis aizskrēja uz savu istabu, atstājot Diānu virtuvē ar Robertu. Diāna bija pārsteigta par Sanda reakciju.
– Mamm, drīkst ieslēgt televizoru?
Zēns sauca no savas istabas.
– Jā, var. Tikai, kad sāksies ziņas, pasauc mani!
– Labi.
“Jāpagatavo ēst un jāsataisa priekš Leo Ķeguma Krusta kalna fotobildes, sen jau viņš gaida. Vismaz darbojoties nebūs jādomā par to, kā dzīvot tālāk un arī par Aleksandru, savādāk visu dienu viņš pa manu prātu jaucas. Viens gan skaidrs, īres līgums ir jāpārtrauc. Pat ja es varētu atmaksāt visu, es te nepaliktu, negribu no viņa īrēt dzīvokli, vispār negribu ar viņu nekādas saistības.”
– Nesaprotu, kāpēc tāda dīvaina sajūta iekšā, it kā kaut kas būtu atgadījies vai grasītos notikt, tāda ļauna priekšnojauta.
Diāna, jau sēžot pie datora un apstrādājot Leo domātās fotobildes, sev klusu teica.
-21-
Aleksandrs, atbraucis no darba, nolika virtuvē uz galda brendija pudeli, bija paredzēts, ka ciemos atnāks bijušais kolēģis, bet viņš bija pēdējā brīdī piezvanījis un, atrunājoties ar problēmām mājās, atcēla tikšanos.
“Varbūt aizbraukt pie Lindas, visu izrunāt, vakar pēc tā brauciena nesanāca. Beidzot viss savā dzīvē jāsakārto, un tad varēšu būt kopā ar Diānu. Interesanti, kādi ir viņas dēli? Izskatās normāli puikas, nevajadzētu būt problēmām ar viņiem sadraudzēties.”
Ieslēdzot datoru uz ekrāna parādījās Diānas attēls, viņš to bija paslepus nofotografējis Tērvertē, kad viņa lasīja informāciju pie “Pasaku meža”.
“Lieliski viņa ir skype! Jāuzraksta viņai.”
[2009.07.06. 18:45:12] Саша: Sveika! Ko dari? Kā jūties?
Ekrānā bija redzams, ka Diāna kaut ko raksta, tad apstājas, radās iespaids, ka viņa vai nu raksta garu atbildi, vai arī nezin ko rakstīt, regulāri izdzēšot uzrakstīto.
[2009.07.06. 18:49:54] Саша: Ko tur tik garu raksti? 🙂
Viņu sāka mākt nepatīkamas nojautas par Diānas atbildi.
“Mēs tā arī neparunājām par to, kas notika vakarnakt pie tā dīķa, varbūt viņa ir apvainojusies, kaut gan kāds tam varētu būt iemesls, varēja just, ka viņa vēlas to pašu ko es. O, beidzot atbildēja.”
Aleksandrs, ieraugot Diānas atbildi, pielēca kājās no krēsla.
– Tas nevar būt!
Viņš ar spēku pagrūda datorkrēslu un aizgāja uz virtuvi. Paņēmis brendija pudeli un ielējis dzērienu kafijas krūzē, viņš vienā rāvienā to izdzēra.
– Labi, ja tā, tad tā! Vispār, kādēļ es uz viņu biju sacerējies, kam man vajadzīga divu bērnu māte?!
Aleksandra balss kļuva skaļāka, dvēselē plosījās aizvainojums un neizskaidrojama sāpe, ko nekad iepriekš viņš nebija jutis, pat tad kad izšķīrās no Svetas. No jauna ielējis sev brendiju, viņš to strauji izdzēra, pa virsu uzkožot turpat uz galda stāvošo sāļo sieru.
– Braukšu pie Lindas.
Pats sev apņēmīgi noteicis, viņš jau trešo reizi pildīja sev krūzi.
– Tikai nevis lai izšķirtos, kā biju nolēmis, bet lai bildinātu!
Nejūtot, ka strauji izdzērtā puspudele brendija viņu ir stipri apreibinājusi, viņš, nedaudz grīļojoties, paķēra mašīnas atslēgas un devās prom, atstājot ieslēgtu datoru, kur uz ekrāna stāvēja atvērta skype sarakste ar Diānu un viņas atbilde, kura tik ļoti bija satraukusi Aleksandru:
[2009.07.06. 18:53:03] Diāna: Mēs ar Oļegu tagad pavadām romantiskā gaisotnē vakaru :). Lai arī Tev skaists šis vakars! Atā!
***
Diāna aizvēra skype un iedzēra malku kafijas, un centās koncentrēties darāmajam darbam ar fotobildēm.
“Tā būs pareizāk, ja viņš domās, ka esmu aizņemta, tā es nebūšu šķērslis Lindas laimei un vispār, kam gan viņam vajadzīga sieviete ar diviem bērniem, ja ir iespēja dabūt brīvu, glītu sievieti bez bērniem. Viņa viņam dāvās savus mazuļus. Nē, man nav tiesības jaukties viņa dzīvē! Labi vēl tik būtu, ja pašai šis lēmums tik ļoti nesāpētu.”
Neviļus uzmetusi skatu vietai, kur parasti sēdēja Oļegs, viņa noskurinājās. Tā bija tukša, tik pierasti bija, kad viņš tur sēdēja pie datora un kaut ko spēlēja.
“Būs vajadzīgs laiciņš, lai pierastu, ka tagad esmu viena. Jāizdomā arī, kā dzīvot tālāk, lai finasiāli visu varētu pavilkt.”
– Mamm, ziņas!
Diānu no darāmā darba iztraucēja Sanda sauciens.
– Paldies, tulīt nākšu!
Diāna sajuta, ka caur ķermeni izšaujas aukstas trīsas un sirdī iedūra nepatīkamas sāpes.
“Brrr, kas tad tas bija, jāpiezvana māsām, jānoskaidro, vai viņām viss ir kārtībā, šādas izjūtas bija, kad mamma nomira. Fu, kas tās par domām, viss ir kārtībā, noteikti kaut kur dziļi vienkārši pārdzīvoju par šķiršanos ar Oļegu.”
“Traģiska autoavārija tikko notikusi Pārdaugavā uz Daugavgrīvas ielas. Sīkāk par avārijas iemesliem un cietušajiem no notikumu vietas pastāstīs raidījumā “Degpunkts””
Diktore monotoni nolasīja tikko saņemto ziņu un pārgāja uz sižetu par politiskajām kaislībām ārvalstīs.
– Atkal kāds dzērājs pie stūres pielīdis.
Diāna dusmīgi nošņāca, viņa ciest nevarēja šos bezatbildīgos autobraucējus, kuru dēļ nereti cieta nevainīgi cilvēki.
Noklausījusies laika ziņas, kur atkal solīja nemainīgo karstumu un sausumu viņa devās pie datora, bet nelika miera dzirdētā ziņa par autoavāriju, kaut kas iekšā mudināja noskatīties raidījuma “Degpunkts” sagatavoto sižetu par to. Pasaukusi zēnus un uzlikusi uz datora multfilmu “Leduslaikmets”, viņa pati devās skatīties televizoru.
“Riebīgs darbs, visas šīs negācijas stāstīt cilvēkiem, es tā nevarētu, pārdzīvotu par katru nelaimi un mierīgi gulēt nespētu.”
Diāna pie sevis prātoja, klausoties par kārtējo zādzību. Tad ciešāk pievērsās televizora ekrānam, kad tika rādīts videomateriāls par vakarā notikušo avāriju. Ak, mans Dievs, tā tak’ ir Leo mašīna!
Ekrānā bija redzamas divas vieglās automašīnas, kurā BMW bija ar priekšgalu ietriekusies Opel sānā, šofera pusē. Diāna atpazina Leo pelēko Opel mašīnu, žurnāliste stāstīja par notikušo, bet viņa vairs neko nespēja saklausīt, skatiens sekoja videosižetam – uz ceļa sasistajiem izbirušajiem stikliem, asinīm notraipīto mašīnu un ceļu.
– Nē, nē, tas nevar būt! Es kļūdos, tā ir kāda cita mašīna, tas noteikti, nav Leo.
Drudžaini tverot pēc telefona, lai zvanītu draugam, kad izdzirdēja žurnālistes vārdus:
“cietušais Opel vadītājs Leonīds Kalnāns ar smagām traumām nogādāts slimnīcā …”
– Ak, nē!
Diāna iesaucās, pār vaigiem ritēja asaras, telefons izkrita no rokām, kur bija dzirdams LMT operatora balss, kurš ziņoja, ka abonents nav sasniedzams. Nedaudz nomierinājusies, viņa saņēma spēkus un zvanīja uz Stradiņu slimnīcu, lai noskaidrotu par Leo veselības stāvokli.
– Slimnīcas uzņemšana, lūdzu runājiet!
Dzirdot balsi telefona klausule, Diāna sāka raudāt, tik grūti bija saņemties uzdot jautājumu, jo baidījās dzirdēt atbildi.
– Te jums zvana autoavārijā cietušā Leonīda Kalnāna māsa, gribēju uzzināt, kāds ir viņa stāvoklis.
Diāna samelojās, jo likās, ka radiniecei vairāk pastāstīs, nekā, ja vienkārši stādītos priekšā kā draudzene.
– Viņš ir aizvests uz operāciju, piezvaniet vēlāk, tad savienošu ar ārstu, tagad neviens neko vairāk nevarēs pateikt.
– Paldies.
Klusu pateikusies, viņa nolika klausuli. Sandis pie datora skatījās multfilmu, bet Roberts līdzās spēlējās ar klucīšiem, mēģinot vienu uz otra salikt augstā tornī.
“Man jāsaņemas bērnu dēļ, rīt tad, kad dēlus aizvedīšu pie auklītes jāaizbrauc uz slimnīcu, tikai jāpalūdz, lai Inese mani aizvieto”.
– Hallo, Ines, te Diāna.
– Kaut kas noticis, ka tik vēlu zvani?
– Mans draugs Leonīds cietis avārijā, gribu rīt pie viņa uz slimnīcu aizbraukt, noskaidrot kas ar viņu ir.
– Tas nav tas pats Leonīds, par kuru tiko Degpunktā stāstīja?
– Jā.
– Tavs draugs – mācītājs?
– Jā.
– Es sen tev teicu, ka Dieva nav, viņš būdams mācītājs smagā stāvoklī nokļuva slimnīcā, bet tas piedzēries kretīns pie stūres tikai pāris zilumus dabūja un atrodas atskurbtuvē.
– Par to kretīnu es nezināju. Kā izdzirdēju Leo vārdu, tā viss pārējais kļuva mazsvarīgs.
– Dinčik, nesatraucies, gan ar viņu viss būs labi, rīt, protams, tevi aizvietošu, tagad iedzer ko nomierinošu un ej gulēt, vismaz pamēģini aizmigt, tāpat tagad nekā palīdzēt Leo nevari.
– Paldies.
– Nav par ko! Rīt piezvani, pastāstīsi kā viņam ir.
Diāna, klausot Ineses ieteikumam, uztaisīja sev nomierinošu tēju un centās nedomāt ļaunāko. Sēžot virtuvē uz grīdas, viņa, rokās turot tējas krūzi, klusi skaitīja lūgšanu.
– Mamm, multene beidzās! Palasīsi pasaku, lai varu iet gulēt?
Virtuvē ieskrēja abi zēni un Sandis, turot rokā iemīļoto grāmatu, jautāja mammai.
– Jā, protams.
Paraudzījusies uz grāmatu, kas bija Sandim rokās, viņa smagi nopūtās – “atkal ” Laimes sēkliņa, varētu domāt, ka mums citas grāmatas nav mājās.
Sandis palīda zem segas, Diāna viņam sēdēja līdzās uz gultas malas un, klēpī turot Robertu, sāka lasīt:
– Reiz ziedu zemē notika brīnums …
