Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Tik dažādie Ķīpsalas putni… Vērtējam Daces Rukšānes stāstus

Pinterest LinkedIn Tumblr +

iedoklis par rakstnieci un publicisti Daci Rukšāni ir teju ikvienam. Tiesa, lielākoties dzeltenās preses veidots, vai vēl no laikiem, kad laikrakstā „Sestdiena” viņa rakstīja pikantas un atklātas slejas par seksu un attiecībām. Sapratām, ka arī mēs salīdzinoši maz zinām par galveno – Daces Rukšānes literāro daiļradi. Tāpēc nolēmām atvaļinājumu sezonā veltīt laiku viņas darbu iepazīšanai. Kāda lasīja visus izdotos darbus pēc kārtas, kāda lasīja tos, kas bija paskrējuši garām nepamanīti, savukārt, tās, kas ar autores daiļradi līdz šim nebija pazīstamas, lasīja stāstu krājumu „Ķīpsalas putni”.

Kā šīs grāmatas anotācijā rakstījusi pati rakstniece: „Ikviena mūsu zemes vieta ir īpaša. Visa Latvija ir kā savērta no dažādām pērlēm — katrai sava nokrāsa, forma, katra ar savu stāstu un dzīvi. Man palaimējās veselu gadu mitināties Ķīpsalā un atklāt, cik ļoti daudzslāņaina, noslēpumaina un raiba ir šī teritorija. Es nezinu, vai tā bija sala, kas atvērās man, vai arī es atvēros salai, taču stāsti par putniem un cilvēkiem nāca pie manis cits pēc cita un negrasījās atstāties, kamēr nebiju tos pierakstījusi.”

Lūk, kādas domas raisījās mums:

Inese: simpatizēja, ka pat dramatiskām epizodēm piešķirta vieglas ironijas vai humora nokrāsa
Jau pagājuši vairāk nekā 10 gadi kopš Daces Rukšānes sensacionālo darbu „Romāniņš” un „Beatrises gultas stāsti” izlasīšanas. Viņas rakstītās slejas laikrakstā „Sestdiena” nelasīju, jo laikam taču šī seksuālo attiecību tēma nesaistīja. Beidzot radās iespēja izlasīt stāstu krājumu „Ķīpsalas putni”, un tā ir citādas stilistikas, kas man patika daudz labāk.
Krājumā iekļauti 18 stāsti, kuru darbības vide ir Ķīpsala, un šīs vietas atmosfēra atklāta patiesi, aizkustinoši un ieintriģējoši. Katrā stāstā attēlots kāda cilvēka liktenis vai būtiska dzīves epizode, kuras nianses vai simboliku mēģināts izcelt ar konkrēta putna tēlu: pīli, gaili, gulbjiem u. tml. Simpatizēja tas, ka diezgan dramatiskas epizodes ieskicētas ar vieglas ironijas vai humora nokrāsu – to labi raksturo stāsts „Flamingo zosis”, kura beigās galvenā varone atriebjas vīramātei, nokrāsojot tās zosis ar rozā nitrokrāsu.
Vislabāk man patika stāsts „Gulbji”, kurā vilktas elegantas paralēles starp gulbjiem un divām večiņām, kas prot cienījami ģērbties un ar mēru iedzert krogā konjaciņu. Un, manuprāt, stāstā „Sarkanās dzērves matemātika” ir atrodams rakstnieces paštēls – tā ir dāma, kas malko hoteļa bārā sarkanvīnu un rūpīgi novēro publiku, lai pēc tam šos novērojumus varētu izmantot kādā no saviem tekstiem.

Lienīte: ja autores pirmie darbi garlaikoja, „Ķīpsalas putnus” izlasīju ar interesi
Līdz šim nebiju  pazīstama ar  Daces Rukšānes daiļradi, tāpēc  šoreiz izlasīju  viņas četrus romānus to sarakstīšanas kārtībā. Darbos „Romāniņš”, „ Beatrises gultas stāsti ” un „Kāpēc tu raudāji?” centrālā tēma ir sievietes seksualitāte, kas Rukšānes darbos izpaužas galvenokārt kā vīrieša un sievietes attiecību apskats, arī kā fizioloģisks process. Šie romāni sarakstīti gadsimta sākumā, kad šāda veida literatūra nebija tik plaši pārstāvēta grāmatu tirgū kā pašlaik. Atceros, ka toreiz viņas darbi izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Varbūt šī laika distance – 15 gadi – ir pie vainas, ka mani viņas pirmie darbi garlaikoja, likās bērnišķīgi izaicinoši. Taču ar interesi izlasīju „Ķīpsalas putnus”. Atmiņā palikuši tādi stāsti kā „Zvirbulēns” un „Gailis”, kuri īpaši akcentē cilvēku un putnu paralēlo pasauli. Ar interesi gaidu rakstnieces nākamo grāmatu.

Līga: pēc grāmatas izlasīšanas gribas doties iepazīt Ķīpsalu
No grāmatas „Ķīpsalas putni” man visspilgtāk palikuši prātā stāsti „Pīle 2”, „Flamingo zosis”, „Piekūns” un „Gulbji”. Tajos, šķiet, visspēcīgāk sajutu simbolisko cilvēku un putnu raksturu un likteņu līdzību. Tik ļoti patika trāpīgais salīdzinājums, ko savā recenzijā izcēlusi arī žurnāla „Pastaiga” galvenā redaktore Inita Saulīte-Zandere. Proti, mēs esam viens no otra tik tālu kā Ķīpsala no Rīgas — var gadu nodzīvot, Rīgā nepabijis, un neliksies, ka esi ko zaudējis”. Jā, reizē tik tuvi un tāli. Tādi mēs dažkārt esam. Tāpat lika aizdomāties stāstā „Kaija” izlasītais citāts: „Es zinu, ko nozīmē mīlestība! Es zinu! (..) Saproti, mīlestība ir brīvība. Bet es nekad nenonākšu pie brīvības, dzīvojot sieviešu uzspiestās sadzīves cietumā! (..) Pie sadzīves nonākam tikai tad, kad mīlestība vairs nav stipra vai arī tās nav vispār.” Patika, ka stāstos laiku pa laikam atsvišķi personāži parādījās atkārtoti kā labi otrā plāna „aktieri”. Patika ne tikai daudzveidīgi un interesanti aprakstītā salenieku dzīve un putnu dzīves peripetijas, bet arī pašas salas apraksti dažādos gadalaikos un laika apstākļos. Jāteica, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas tā vien gribas apatu gumijas zābakus un doties iepazīt mazāk apdzīvoto salas daļu un salas piekrasti!

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

! Augustā klubiņa izvēlētā lasāmviela ir Anjas Snellmanes “Balkonu dievi”.

Dalīties.

Atstāt Ziņu