Pēc Māras Cielēnas grāmatas “Dažādās tumsas” un Haruki Murakami stāsta “Aituvīra Ziemassvētki” izlasīšanas grāmatu klubiņa dalībniece Inese Kušķe uzrakstīja pasaku, kurā abu stāstu tēli satiekas..
Ir tādi lifti, ar kuriem varam nokļūt paralēlajās pasaulēs. Viens no tiem atrodas viesnīcā „Delfīns” Saporo, Japānā.
Kādā ziemas dienā, kad Aituvīram apnika spēlēt aitklavieres, viņš atcerējās Aitzintnieka viedos vārdus: „Kuram nepatīk drusciņ vairāk spriedzes?” Viņš izgāja gaitenī, devās pie lifta, iegāja tajā un, acis aizmiedzis, uz labu laimi nospieda pogu.
Pēc īsa klusinātas dūkoņas brīža lifts apstājās, un Aituvīrs, atvēris acis, izkāpa nelielā, putekļainā telpā. Paspēris pāris soļu, viņš nokļuva pie mazām durtiņām un droši vēra tās vaļā. Aituvīrs nonāca kāda sešstāvu nama tornītī, kur mētājās veca baložu ligzda, bet pie šaurā lodziņa stāvēja Tumsa.
„Labdien!” viņa teica pagriezusies un neizskatījās pārsteigta. „Esmu Ziemsvētku Tumsa no Māras Cielēnas grāmatas „Dažādas tumsas”. Un kas esi tu?”
„Aituvīrs no Haruki Murakami pasakas „Aituvīra Ziemassvētki”. Prieks iepazīties!” teica Aituvīrs, un abi sarokojās.
„Vai tev ir līdzi kanēļa virtuļi?” jautāja Tumsa.
Aituvīrs samulsa: „Parasti vienmēr ir, taču šoreiz neiedomājos paņemt.”
Ziemsvētku Tumsa mazliet sabozās, jo viņai patika bozties – viņai bija ļoti smalka nervu sistēma.
„Es tev varētu nospēlēt paša sacerēto mūziku Ziemassvētkiem,” piedāvāja Aituvīrs, taču uzreiz saprata, ka izrunājies aplam, jo šai tornītī klavieru, protams, nebija.
„Iesim ciemos pie Pagraba Tumsas!” pēkšņi ierosināja Ziemsvētku Tumsa un, paņēmusi Aituvīru aiz rokas, slidinājās no tornīša lejup. Nepaspējis aptvert, kā tur nokļuvis, Aituvīrs attapās jau sēžam pagrabā un cienājamies ar Pagraba Tumsas labumiem: jāņogu želeju, upeņu sulu un zemeņu ievārījumu. Bez tumsām viņam blakus sēdēja arī divi mīlīga paskata velniņi, kas mazliet atgādināja dvīnes nr. 208 un nr. 209 – tik līdzīgi tie bija viens otram.
„Ir laiks skatīties uz zvaigznēm!” paziņoja Pagraba Tumsa. Un viņi visi izlīda pa speciāli izrakto eju no pagraba, apsēdās pie jasmīnkrūma un vēroja zvaigznes.
Vienu brīdi Aituvīram šķita, ka redz Jūrasvārnas ēnu pārslīdam pāri mēness vaigam. Viņš aizsapņojās, atceroties tos jaukos Ziemassvētkus, kad bija saticis Aitzintnieku, aizvēra acis un nemaz nemanīja, ka aizsnaudies.
„Nesapņo!” viņu atsauca realitātē skarbā nama saimnieces balss. Aituvīrs atvēra acis un konstatēja, ka stāv pie savas mājas ieejas. „Vai es vēl kādreiz satikšu tās jaukās tumsas?” viņš domāja.
Pastkastītē Aituvīrs atrada sūtījumu no Latvijas, ietītu melnā papīrā ar mirdzošām zvaigznītēm. Tas bija Imanta Ziedoņa dzejoļu krājums „Man labvēlīgā tumsā”.
