ākt 2014.gadu Grāmatu klubiņā nolēmām ar klasiskām vērtībam- ar Gēti. Mūsu izvēle krita par labu klasiķa romānam ‘Jaunā Vertera ciešanas’. Vai 21.gadsimta lasītājs kaut ko var gūt no 18.gadsimtā tapuša darba? Vai spējam just līdzi tā laika varoņu dzīvēm? Kādas pārdomas un pēcgaršu mums atstāja Vertera mīlas pārdzīvojumu apraksti, lasi tālāk:
Inese Kušķe: Patika darba emocionalitāte
Lai iepazītos ar 18. gadsimta slavenā vācu autora J. V. Gētes daiļradi, romāns „Jaunā Vertera ciešanas” ir labs sākums. Latviski atrodams 1979. gada izdevums ar tekstu lieliski papildinošām mākslinieka Viestura Granta ilustrācijām.
Romāns ir daļēji autobiogrāfisks, rakstīts vēstuļu formā un aizkustinājis gan sava laikmeta, gan vēlāko gadsimtu cilvēku sirdis, piemēram, 19. gs. franču komponists Žils Masnē sacerējis operu „Verters”. Man patika darba emocionalitāte, filozofiskās pārdomas, veids, kādā attēlotas jaunā cilvēka mīlestības ciešanas – paralēlismā ar dabas pasauli.
Manuprāt, Gēte kā spēcīga personība spēja vienmēr atrast tādu pašpietiekamu kodolu, kas cauri jebkurām dzīves un pārdzīvojumu vētrām ļāva iziet kā uzvarētājam. Savukārt Verters – viens no daudzajiem Gētes „es” – izkausēja sevi uz nepiepildītās mīlas nokaitētā altāra un zuda gan pats sev, gan pasaulei: „Ja mēs paši sevi zaudējam, tad mums zūd viss.”
Krista Anna: Grāmata kā vērtīga 18.gs. dzīves liecība
Tas pats par sevi jau ir visai skaļš vārds. Un “Jaunā Vertera ciešanas” – viņa romāns, ko nereti piesauc raksturojot jēdzienu- “sentimentālisms” (kuru gan daudz biežāk tomēr lieto kā ironiska rakstura lamuvārdu nevis, lai apzīmētu pašu laikmetu).
Kas mūsdienās liek cilvēkiem ņemt šo grāmatu rokās un lasīt? Pienākums iegūt izpratni par lietām, par kurām katram kulturālam cilvēkam jābūt viedoklim? Varbūt, lai iemācītos kādu citātu, ar ko paspīdēt pie sestdienas vakara vīna glāzes? Vai tomēr eksistē arī tādi, kas (pat parasti mirstīgie būdami) vienkārši atzīst šādu lasāmvielu par labu un interesantu esam?
Tas, lai paliek katra paša ziņā. Galvenais aicinu atturēties izteikt vērtējumu, vēl pirms izlasīta pirmā lappuse. Jo tajā atrodamas gan liecības par tā laika sadzīvi, izturēšanos, uzskatiem, gan, protams, domāšanas veidu, kad viena gadsimta ietvaros pasauli dalīja divu pilnīgi atšķirīgu uzskatu piekritēji un aizstāvji. Proti- racionālisti, kas centās pierādīt, ka veselais saprāts ir spējīgs kontrolēt jūtas un ved uz sakārtotību un progresu, un sentimentālisti- apgalvojot, ka jebkuri prātojumi emociju priekšā ir bezspēcīgi.
Tas, kurš pasaules redzējums atbilst katra atsevišķa lasītāja iekšējai būtībai, jau ir personīgas dabas jautājums. Varbūt patiesība (kā tas nereti gadās) ir kaut kur pa vidu. Lai nu kā, bet šis darbs ir par tiem otrajiem,- dvēseles patriotiem un visa skaistā aizstāvjiem, kas mēdz arī iemīlēties līdz kaulam un mirt ar vērienu.
Liene Štoka: Romāna sentimentālisms man patika
Johana Volfganga Gētes romāna „Jaunā Vertera ciešanas” galvenais varonis ir Verters, kura iekšējās pasaules pārdzīvojumiem var sekot līdzi lasītājs. Verters ir nelaimīgi iemīlējies Šarlotē un savas izjūtas apraksta vēstuļu veidā savam draugam Vilhelmam. Galvenais varonis ir laipns un labsirdīgs. Verters nespēj samierināties ar neatbildētajām jūtām un izdara pašnāvību. Romāna sentimentālisms man patika, bet iespējams, ka daļai lasītāju var nepatikt autora izteiksmes veids. Grāmatas sākumu lasīt bija vieglāk, jo spilti tiek aprakstīta gan daba, gan apkārtējie cilvēki, bet nobeigumā, kur izpaužas Vertera dzīves apnikums, man gribējās likt grāmatu malā.
Līga Ozoliņa: Aizdomājos par 18.gs. sabiedrības normām
Ar Gētes darbu fragmentiem biju sastapusies skolas gados, taču nevienu no viņa literārajiem darbiem nebiju lasījusi no sākuma līdz beigām. Tāpēc man nav, ar ko salīdzināt. Neraugoties uz to romāns „Jaunā Vertera ciešanas” man šķita ļoti interesants. Pirmkārt tas lika aizdomāties par 18.gadsimta cilvēku ikdienu, „labajiem” un „nepieņemamajiem” sociālās dzīves kanoniem. Jā, Verters no mūsdienu sievietes pozīcijām raugoties varbūt var šķist pārāk „mīksts” un jūtelīgs, tomēr tam laikam tik atklāti runāt par savām jūtām, savām pārdomām par dzīvi, kā to romānā dara Verters, manuprāt, tam laikam bija īsta revolūcija. Turklāt daudzas no romānā izskanējušajām domām šķiet trāpīgas un aktuālas vēl šodien.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
