ajā pavasarī daudzus literatūras mīļotājus visā pasaulē apbēdināja ziņa par izcilā kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa nāvi. Viņš bija viens no populārākajiem spāņu valodā rakstošajiem autoriem un bieži tika salīdzināts ar Marku Tvenu vai Čārlzu Dikensu. Lielā mērā savu popularitāti iemantoja ar savu maģiskā reālisma darbu „Simts vientulības gadu”.
To vasaras izskaņā nolēmām (pār)lasīt arī mūsu grāmatu klubiņā, lai pārrunātu un dalītos savos iespaidos un pārdomās:
Inese Kušķe: stāsts vienaldzīgu neatstās nevienu lasītāju
Kolumbieša Gabriela Garsijas Markesa romānu „Simts vientulības gadu” uzskata par spilgtu maģiskā reālisma paraugu. Kā pierādījumu gribu citēt pašu autoru: „Tas bija tik juceklīgs realitātes un rēgainības sajaukums, ka zem kastaņkoka nepacietībā uzjundītais Hosē Arkādio Buendijas gars bija spiests gaišā dienas laikā sākt klaiņot pa māju.”
Tā risināts arī paša romāna sižets – realitātei mijoties ar rēgainību, sapņiem un mistiskiem notikumiem. Un viss notiek Buendiju dzimtas mājā izfantazētā Makondo mazpilsētā gadsimta garumā. Jau apmēram grāmatas vidū lasītājam sāk sajukt varoņi, jo visi dzimtas vīrieši tiek saukti vai nu par Hosē Arkādio, vai par Aureljāno. Taču tas nav svarīgi, jo galvenais šai darbā ir tā radītā noskaņa – mazliet vientulīga un smeldzīga ar ironiskiem un erotiskiem uzplaiksnījumiem. Mani tā apbūra, lasot romānu gan pirms divdesmit gadiem, gan tagad.
Romāns ieskicē ne tikai kolumbiešu tautas dzīves uztveri un dzīvesstilu 19. gs. otrajā pusē, bet arī svarīgus Kolumbijas vēstures notikumus: liberālās un konservatīvās partijas mūžīgos ķīviņus, feodālisma skarbo pāreju uz kapitālismu. Un tas viss atspoguļots Buendiju savdabīgās dzimtas likteņstāstā, kurš var absolūti savaldzināt vai arī radīt pat pretīgumu, taču vienaldzīgu neatstās nevienu lasītāju.
Liene Štoka: īstenība mijas ar fantāziju
Romānā “Simts vientulības gadu” aprakstīta Buendiju dzimtas dzīve septiņās paaudzēs. Visiem Buendiju dzimtas vīriešiem tiek likti vārdi Arkādio vai Aureljāno un tas dažreiz nojauc lasītāja uzmanību, jo jāizprot, par kuru no romāna varoņiem tiek stāstīts.
Notikumi norisinās Kolumbijā, Makondo ciematā, kur laiku pa laikam ieklīst čigāni un no ārpasaules atnes dažādus brīnumus – vistu, kura dēj zelta olas, kā arī mācītu mērkaķīti, kurš atminēja cilvēku domas.
Romāns ir ironisks, kur īstenība mijas ar fantāziju. Romāna nosaukums atbilst notikumu gaitai, jo vientulība vijas cauri visām paaudzēm.
Lienīte Kroja: paliek viegla skumju un rūgtuma pēcgarša
Gabriela Garsijas Markesa darbs “Simts vientulības gadu“ – izcils 20.gadsimta romāns. Tas ir dīvains poētisks stāsts par Makondo pilsētiņu, kas noslēpusies kaut kur džungļos, uz kuru ceļu zin tikai čigāni. Tas ir stāsts par Buendiju dzimtu, kurā brīnumi ir tik parasta parādība, ka tiem pat nepievērš uzmanību. Šajā dzimtā vīri karo, sievietes pie loga izšuj un dzemdē bērnus. Buendiju klans rada gan svētos, gan grēciniekus, gan revolucionārus, gan varoņus un nodevējus. Sievietes ir tik skaistas, ka, liekas, viņas nav piemērotas šīs zemes dzīvei.
Stāstu caurvij vientulības tēma. Visi Buendiju ģimenes locekļi cieš no dzimtas lāsta – patoloģiskas vientulības, gan uzturoties trokšņainajā ģimenes mājā, kas pilna ar radiniekiem, gan mīļāko apskāvienos, gan iereibušā svētku pūlī. Vientulība ir kā sivēna aste, no kuras baidās Ursula, kad apprecas ar brālēnu Hosē Arkādio Buendiju. Tik vientuļam klanam incesta tēma ir ļoti svarīga.
Pēc grāmatas izlasīšanas paliek viegla skumju un rūgtuma pēcgarša, kā arī nolemtības sajūta. Dzīve rit kā pa noteiktu ciklu. Un, lai kas arī nenotiktu šajā dzīves ceļā, kādas kaislības neuzvirmotu, kādi brīnumi un zīmes neparādītos, no šī cikla nav iespējams izrauties.
Līga Ozoliņa: apbrīnoju Markesa spēju nepazust tulkojumā
Markesa Simts vientulības gadu ir stāsts par kādas dzimtas dzīvi septiņu (!) paaudžu garumā. Lasot pārņem sajūta, ka esi iekļuvis zirnekļa tīklos, jo paaudžu piedzīvotie notikumi ir savīti kopā tik meistarīgi un neparedzami, ka brīžam nesaproti, kur ir sākums un kur – beigas! Un vēl tie daudzie Hosē Arkādio un Aureljāno… Ja sākumā tas var radīt apjukumu, tad beigās jau izraisa tikai vieglu smaidu un apbrīnu par paša Markesa meistarību nepazust tulkojumā.
Tomēr, notraucot ironiju un vietumis uzsvērto erotikas klātbūtni, mēs varam saprast to, kā vienā pasaules malā pirms daudziem, daudziem gadiem ir radies jauns ciems, kā tā dzīvi ietekmējuši dažādi pasaules vēstures notikumi un zinātniskie atklājumi, kā cauri gadiem, nmainoties paaudzēm, mainās sociālās normas un politiskās iekārtas, kā galu galā mainās cilvēki. Tas ir stāsts par cilvēku savstarpējām attiecībām un dzīves jēgu. Un vientulību, kuru tik ļoti negribam ieraudzīt paši un rādīt citiem.
