Absurdi, dīvaini un ironiski – un ne tikai šādus vien vērtējumus var veltīt Jāņa Rozes apgādā klajā nākušā Etgara Kereta stāstu krājumam „Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs”.
Grāmatas anotācijā norādīts, ka stāstu krājumu caurvij groteska, ironija un satīra: „Īsie, spraigie un brīžiem šokējošie Kereta stāsti ir kā momentuzņēmumi, kas izgaismo būtiskus dzīves mirkļus. Situācijas un notikumi, kas atgadās stāstu personāžu dzīvēs, ir absurdi un dīvaini. Autobusa šoferis, kurš ir apsēsts ar grafika ievērošanu, stjuarte, kas iemīlas pasažierī, cilvēks, kas sadraudzējas ar viltus eņģeli, sieviete, kas strādā pārtikas veikalā līdzās elles vārtiem – šie ir tikai daži no Kereta stāstu varoņiem. Komiskais un traģiskais bieži vien iet rokrokā, piešķirot ikdienišķiem notikumiem, kas noris Teksasas pilsētā Ostinā vai nomaļā Uzbekistānas ciematā, gluži jaunu, pārikdienišķu nozīmi.”
Stāstu autors E.Kerets (dzimis Telavivā 1967.gadā) ir viens no vadošajiem mūsdienu izraēļu literātiem. Pēdējo desmit gadu laikā publicējis trīs īso stāstu krājumus, divas komiksu grāmatas, divus kinoscenārijus un vairākas televīzijas lugas. Kereta darbi ir bestselleri Izraēlā un publicēti jau astoņās valodās.
Arī SievietesPasaule.lv grāmatu klubiņš ķērās klāt slavenā autora stāstu krājuma lasīšanai. Lūk, mūsu viedokļi!
Inese Kušķe, Grāmatu klubiņa dalībniece:
Ko jūs padomātu par autoru, kura darbā izlasītu sentenci „Tas, kurš ēd kaktusu augļus ar visām adatām, pēc tam lai neņaud, ka pakaļā hemoroīdi”? Ko jūs padomātu, ja uzzinātu, ka autors ir ebrejs? Un viens no populārākajiem mūsdienu Izraēlā…
Daudzas melna humora un satīras caurvītas sentences atrodamas Etgara Kereta stāstu krājumā „Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs”. Lielākā daļa stāstu ir pavisam īsi – divas vai trīs lapaspuses. Ieskicējot pārsvarā jaunu cilvēku vai pusaudžu dzīves momentus, autors mazliet ļauj ieskatīties Izraēlas ikdienā un nebaidās ironizēt pat par Holokaustu. Reālās dzīves situācijas, piesātinātas ar žargonu un vardarbību, ātri pārtop mistiskās vai absurdās. Stāstā „Knellera vasaras nometne” jau otrajā rindkopā izlasām: „Divas dienas pēc tam, kad biju izdarījis pašnāvību, es atradu darbu vienā picērijā (..).” Jo, izrādās, stāsta darbība risinās savdabīgā pašnāvnieku viņsaulē, kura nekā īpaši no šīs saules neatšķiras, tikai ar to, ka visi tās iemītnieki ir izbijuši pašnāvnieki.
Manuprāt, par stāstu krājuma nosaukumu varēja kalpot jebkura stāsta nosaukums, ne tikai autora izvēlētais. Man vislabāk savas paradoksalitātes dēļ patika stāsts „Caurums sienā”. Kereta stāsti ir kā ironijas izgrauzti caurumi realitātes sienā, un caur tiem mēs ieraugām citādo: absurdo, ačgārno, mistisko. Mēs ļoti ilgojamies pēc labā, skaistā eņģeļa, kas būtu mums blakus un mūs sargātu, taču visbiežāk sastopam vien meļus ar spārniem…
Līga Rozentāle, Grāmatu klubiņa dalībniece:
Grāmatas nosaukums var mulsināt – tas, protams, ieintriģē, taču man tas radīja gluži citu priekšstatu par grāmatu. Lai gan varbūt tieši šis pārsteiguma moments- atverot grāmatu un gaidītā humora vietā ieraugot to melnāku un savdabīgāku, arī mudinās šo grāmatu paturēt atmiņā.
Jāatzīst, par autoru- izraēļu rakstnieku Etgaru Keretu, pirms šīs grāmatas neko nezināju. Un tādēļ vien vērts izlasīt šo stāstu krājumu – lai nedaudz iepazītu un ielūkotos mūsdienu Izraēlas kultūrā.
Protams, stāstos figurē tas, kas aktuāls un uzrunājošs viņiem, tostarp, Holokausts, Dievs, karadarbība u.c. Šķiet, priekš manis šajā grāmatā bija par daudz vardarbības, lai gan tā pasniegta tik ikdienišķi un melnā humora mērcē, ka nerada baisas sajūtas, drīzāk izbrīnu.
Ieroči, nāve – lasot šos stāstus, tās šķiet ikdienišķas lietas, pat Holokausta tēma skarta visai ironiski. Iesaku izlasīt vienu no stāstiem –„Kurpes”- arī tajā stāstīts par Holokaustu, bet maza bērna izpratnē. Izlasīsiet un sapratīsiet, kāda saistība Holokaustam, Vācijā ražotām kedām un vectēvam…
Visvairāk mani no šī krājuma uzrunāja stāsts „Sadauzīt cūciņu” – par to, kā tēvs nolēmis ieaudzināt puikā naudas vērtību un apziņu, ka tā cītīgi jānopelna, uzdāvinot krājkasīti un katru dienu dodot vienu naudas vienību par veselīga, bet mazajam netīkama ēdiena apēšanu. Nauda krājas un cūciņa top pilnāka, bet notiek vēl kas- bērns pieķeras krājkasītei, pat iedevis cūciņai vārdu. Un kādu dienu tēvs lepni uzsit dēlam pa plecu- cūciņa pilna ar naudu, malacis! – un rokās viņam ir āmurs…
Tas atgādināja, ka dažreiz īstā vērtība var būt pati cūciņa, ne nauda un ka jāatver ne vien acis, bet arī sirds, lai ieraudzītu, ko otrs patiesi vēlas.
