Nesteidzīgi baudot brīvdienas svešā pilsētā, Kolins un Mērija meklē ceļu viens pie otra. Taču šajā ceļā viņi sastop kādu svešinieku, kas izstāsta viņiem savu dīvaino dzīvesstāstu un soli pa solim vilina sev līdzi…
Grāmatu klubiņā ļāvāmies šim vilinājumam un ziņkārei uzzināt, ar ko tad šis stāsts beigsies, tāpēc gadu iesākām, lasot britu rakstnieka Iana Makjuana romānu “Svešinieku mierinājums”.
Lūk, dažu klubiņa dalībnieču domas par lasīto!
Lienīte: Makjuana darbos mani galvenokārt piesaista varoņu precīzais psiholoģiskais tēlojums
Iepazīšanos ar britu rakstnieka Iana Makjuana darbiem sāku ar viņa Bukera balvas godalgoto romānu „Amsterdama”. Neilgā laikā izlasīju vēl vairākus viņa darbus: „Melnie suņi”, „Bezgalīgā mīlestība” un „Svešinieku mierinājums”.
Visos Makjuana darbos galvenā tēma ir ekstremāla pieredze, kāds pagrieziena moments, kas neatgriezeniski maina cilvēka dzīvi. Romānā „Amsterdama” tās ir Mollijas bēres, kurās sastopas četri viņas dzīvē svarīgi vīrieši. Romānā „Bezgalīgā mīlestība” tas ir nelaimes gadījums ar gaisa balonu.
Romāna „Svešinieku mierinājums” galvenie varoņi ir angļu pāris Mērija un Kolins, kuri kopā ir jau septiņus gadus un vairs nezina, vai viņus vēl vieno mīlestība, vai vairs nē. Pastaigā pa Venēciju viņi visu laiku aizmirst viesnīcā karti un tāpēc bieži apmaldās kā pilsētā, tā arī savās jūtās. Zinot, ka viņu attiecībām nav nākotnes, Mērija un Kolins vēl izmisīgi tiecas viens pie otra, baidīdamies no tuvojošās šķiršanās un vientulības.
Šajā darbā pagrieziena punkts ir viņu iepazīšanās ar dīvainu itāļu pāri: brutālo Robertu un viņa sievu Kerolainu. Roberts, vēloties apliecināt sevi kā īstu vīrieti, kurš ir cienīgs savu senču pēctecis, veic cietsirdīgu slepkavību, un viņa sieva ir gatava viņam palīdzēt.
Lasot šo darbu, pārņem sirreāla sajūta, ka atrodies kādā dīvainā pilsētā – muzejā, kur realitāte mijas ar mistiku, Venēcija ar baložiem, iemīlējušiem pārīšiem un tūristiem mijas ar ļaunumu, cietsirdību, neprātu.
Iana Makjuana darbos mani galvenokārt piesaista varoņu precīzais psiholoģiskais tēlojums, tāpēc noteikti izlasīšu arī pārējās tulkotās viņa grāmatas.
Inese: tas ir tēlains, kodolīgs, psiholoģiski niansēti uzrakstīts darbs
Man Iana Makjuana romāns “Svešinieku mierinājums” patika, jo tas bija tēlains, kodolīgs, psiholoģiski niansēti uzrakstīts darbs. Attēlojot galveno varoņu Kolina un Mērijas apjukumu, attiecību samezglošanos, autora valoda ir tēlaini detalizēta, tiek izvēlēti garāki teikumi. Līdzko viņu attiecībās iestājas negaidīts lūzums, satiekot dīvaino itāļu pāri, autors izvēlas īsākus teikumus, darbība tiek paātrināta.
Ļoti precīzi izjūtam to, ka, par spīti dažādām brīdinošām norādēm, angļu pāris kā hipnotizēts izvēlas upura lomu, atkārtoti apmeklējot dīvainos cilvēkus un viņu māju. Viņi iet turp ar savādu nolemtības izjūtu. Savukārt arī Roberta, vardarbīgā itāļa, uzvedības pamatojums labi atrodams – tā ir psiholoģiski traumējošā bērnība, kuras centrā valdonīgs tēvs. Tēva lomu nepārprotami uzsvēris režisors Pols Šrēders savā romāna ekranizācijā, kura, manuprāt, ir diezgan veiksmīga. Toreiz, 1990. gadā, galvenās lomas tēloja Nataša Ričardsone un Rūperts Everets (apburoši skaists pāris), Kristofers Volkens un Helēna Mirrena (itāļu pāris).
Pabeidzot lasīt grāmatu, kā arī noskatoties filmu, mani nepameta jautājums: “Vai tas ir mierinājums?” Es neticu, ka Roberts, uzdrošinoties noslepkavot, ir ieguvis beidzot sirdsmieru, tāpat arī viņa mazohistiskā sieva. Savukārt Mērija, kura nebija grasījusies apprecēties ar Kolinu, diez vai kādreiz jutīsies atbrīvota, piedzīvojot tik šokējošu mīļotā cilvēka zaudējumu.
Līga: tas, kam gan visa darba garumā neatradu īsti pamatojumu, ir darba nosaukums
Šī bija mana pirmā sastapšanās ar britu autora Iana Makjuana daiļradi. Rakstības stils ir ļoti uzrunājošs un ievelkošs. Sākot lasīt, grāmatu ir grūti to nolikt malā. Šajā darbā ļoti veiksmīgi savijas Venēcijas šauro ieliņu un kafejnīcu apraksti, kāda britu pāra savdabīgās attiecības, psiholoģisms, mistika un… vēl nedaudz no krimināla. Pēdējie divi no uzskaitījuma nav mani iecienītākie žanri literatūrā, tāpēc priecēja, ka šeit tas viss bija veselīgās proporcijās. Romāna noslēgums, protams, ir gaumes jautājums, taču man tas nedaudz pabojāja kopējo pēcgaršu. Varbūt tāpēc, ka autora izvēlētais notikumu pavērsiens šķiet tik neticams… Tas, kam gan visa darba garumā neatradu īsti pamatojumu, ir darba nosaukums.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
