Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Jābauda kā kruasāni pie kafijas tases

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Februārī – Valentīndienas mēnesī- grāmatu klubiņā pievērsāmies sievišķīgākai literatūrai. Izvēlējāmies populārās franču rakstnieces Annas Gavaldas romānu „Es viņu mīlēju”, kas tulkots 36 valodās un arī ekranizēts. Un par šo izvēli visas no tiesas priecājāmies. A.Gavaldas darbi nav tipiski dāmu romāni, viņa neraksta aplinkus, bet ļauj katram lasītājam kļūt par aprakstīto situāciju emocionālu līdzdalībnieku.

Turpinājumā grāmatu klubiņa dalībnieču atsauksmes par A.Gavaldas romānu „Es viņu mīlēju”.

Inese Kušķe: Jābauda kā kruasāni pie kafijas tases
„Gandrīz visus franču autores Annas Gavaldas darbus varam izlasīt latviski – tik liela ir šīs rakstnieces popularitāte. Es ieteiktu izlasīt romānu „Būt kopā, un viss” un noskatīties tāda paša nosaukuma filmu, kas jau tikusi rādīta LTV1.

Grāmatu klubiņa ietvaros lasījām citu Gavaldas romānu – „Es viņu mīlēju”. Viss darbs faktiski ir reducējams uz garu dialogu, kura gaitā mēs soli pa solītim pavisam necerētā gaismā atklājam it kā galvenās varones Kloē vīratēvu Pjēru. Patiesībā tieši viņš un viņa atklāsme par pazaudēto mīlestību ir šī emocionālā vēstījuma centrā.

Katra no mums šajā darbā varēja saskatīt kaut ko atpazīstamu savā vai savu tuvinieku dzīvē – tas laikam arī ir Gavaldas fenomens – ar smalkām niansēm izcelt kaut ko būtisku katram cilvēkam. Man personiski patika viņas paņēmiens iemest lasītāju jau no paša sākuma konflikta vidē, liekot piedalīties sarunā kā vērotājam no malas, pamazām kļūstot par emocionālu līdzdalībnieku. Manuprāt, visaizkustinošākā epizode bija grāmatas beigās – Pjēra un viņa mazās meitas konflikts, nākot mājās no maiznīcas. Lielisks nobeigums lieliskai grāmatai.

Ja ir vēlēšanās izbaudīt Annas Gavaldas smalki niansēto un mazliet ironisko stilu pa gabaliņam kā kruasānus pie kafijas tases, tad jālasa viņas stāstu krājums „Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida”. Mazas impresijas par dažādiem notikumiem vai pavērsieniem cilvēku likteņos.”

 

Līga Ozoliņa: Mēs visi esam iesaistīti līdzīgās situācijās
„Gavalda uzrunā. Viņa neraksta aplinkus, necenšas lietas „izcakināt”, gluži pretēji – runā ļoti tieši. Taču tas nenozīmē, ka no grāmatas pirmajām rindiņām top skaidrs, kā tā beigsies. Tā noteikti nav. Lasītājs tiek „iemests” notikumu (dialogu un pārdomu) virpulī, kur tikai, lasot lapu pa lapai (to ir tikai 118), atklājas situācija un apstiprinās, vai sākotnējās nojautas bija pareizas vai nē.

„Es viņu mīlēju” ir aktuāls stāsts par notiekošo mums līdzās. Gribam vai nē, bet mēs visi vai nu paši esam iesaistīti līdzīgās situācijās vai arī esam to liecinieki. Kāds kādu mīlam, kāds kādu krāpj, kāds izvēlas šķirties, kāds ir pārāk gļēvs, lai spertu šādu soli…

Mums katram par to ir savs viedoklis.

Iespējams, tieši tas „ka mums par to ir savs viedoklis” ir mūsu lielākais mīnuss, jo automātiski pieņemam, ka zinām, kā bija, ka zinām, kurš ir labais, bet kurš sliktais, kurš kuram nodarīja pāri. Par apbēdinājumu – šis romāns neseko stereotipiskajiem pieņēmumiem un nepaijā pa spalvai mūsu pieņēmumiem. Te nav viena „ļaunā”, kas tiek atdots „saplosīšanai”. Katrs, izejot no savas pieredzes, vērtībām un sajūtām, šo romānu tulko savādāk, taču tas noteikti liek uz šķiršanos palūkoties daudz savādāk.
Tūlīt pēc šķiršanās „Es viņu mīlēju” gan neieteiktu lasīt. To ir jābūt gatavai uzklausīt!”

Iveta Blaune: Banāla situācija, neparasts pasniegšanas veids
„Februārī lasījām franču rakstnieces Annas Gavaldas romānu „Es viņu mīlēju”. Jāsaka, ka romāns tomēr īsti neiederas ”sieviešu romāna” kategorijā, tam ir nelieli ”dzelonīši”, un arī stāsts patiesībā ir par vīrieti un viņa izjūtām.

Banāla situācija, neparasts pasniegšanas veids. Vīrietis pamet sievieti, viņa sāpēs meklē atbalstu vīratēvā, cerēdama saņemt atbildes un mierinājumu. Tā vietā viņa saņem vīratēva uzticēšanos un viņa paša samudžināto mīlestības stāstu. Situācijas ir tik atšķirīgas un līdzīgas vienlaicīgi. 

Dažkārt ir grūti saprast un pieņemt, ka tiem, kuri mīl no visas sirds un akli, mīlestība tiek atņemta, bet tiem, kuri to pat negaida, tā atnāk pēkšņa un nepārvarama. Autore sliecas atbalstīt tos, kuri aiziet un visu pamet, sekodami mīlestībai. Stāstot par savu gļēvumu un nodevību pret mīļāko, vīratēvs savā ziņā mēģina attaisnot dēla aiziešanu kā vienīgo iespējamo ceļu uz brīvību un laimi nākotnē.

Nu, lai tā būtu. Es domāju, ka par visu dzīvē ir jāmaksā un tādos brīžos ir ļoti jāpiedomā, vai tu spēsi par šādu soli kaut kad vēlāk maksāt dubultu cenu. Un, vai pašreizējais ieguvums tiešām ir to vērts. Un arī par to, ka mums katram ir tik laika, cik lemts, un tas ir tikai mūsu ziņā, kā to izmantot. Mēs varam ciest, mēs varam būt laimīgi, ja tikai saņemamies drosmi pieņemt lēmumu – spert soli uz priekšu vai palikt uz vietas. Ir tik noderīgi dažkārt paskatīties uz pazīstamām lietām no cita skatu punkta!”

 Līga Rozentāle: Šoreiz spēks ir vienkāršībā
„Šī bija viena no grāmatām, kas izraisīja klubiņa tikšanās reizē vispersoniskākās un sievišķīgākās diskusijas- gan par attiecībām, gan laulībām, gan bērniem un, protams, – sievietes emocijām.

 „Es viņu mīlēju” pārsteidz ar savu vienkāršību, bet vienlaikus arī savdabību. Sākumā galvenās varones aprakstītās sajūtas, emocijas un domas man atgādināja stilu, kādā mūsdienās tik daudzi raksta interneta dienasgrāmatas (blogus). Vienkāršs, neiedziļinoties, taču tai pat laikā ar to pietiek, lai iejustos un saprastu. Romānam (to pat grūti tā nosaukt, jo tas noteikti nav romāns tā klasiskajā izpratnē) virzoties uz priekšu nemanot galvenā varone nokļūst fonā un priekšplānā izvirzās cits tēls- viņas vīratēvs un viņa stāsts.

Par ko ir šī grāmata? Es teiktu – par sāpēm, kas jācieš, ja nav drosmes klausīt savai sirdsbalsij, par tiesībām kļūdīties, par to, ka patiesībā aiziet ir drosmīgāk, nekā palikt, un cik lielu drosmi vajag saņemt, lai to izdarītu. Diemžēl ne visiem tās pietiek…

Es tiešām ļoti priecājos par iepazīšanos ar A.Gavaldu kā autori. Izlasīju arī viņas nelielo grāmatiņu „35 kilogrami cerības”, ko ieteiktu izlasīt visiem esošajiem vai topošajiem vecākiem. Un šobrīd uz mana naktsskapīša jau iekārtojies nākošais Gavaldas darbs – „Būt kopā, un viss”.

 

—————————————
Par dāmu grāmatu klubiņu “Ar grāmatu azotē”
Mēs esam tik dažādas, taču mūs vieno mīlestība uz grāmatām. Reizi mēnesī mēs satiekamies un pavadām vakaru pie tējas tases, daloties iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja vēlies pievienoties klubiņam, raksti uz sp@sievietespasaule.lv!

Dalīties.

Atstāt Ziņu