Franču romāniste, dramaturģe un kinoscenāriju autore Fransuāza Sagāna savos darbos iecienījusi aprakstīt mīlestību, konfliktu starp sabiedrībā pieņemto piedienību un īstām jūtām, sava laika “zelta jaunatnes” dzīves vilinājumu un bailēm no vientulības. Dr. philol. Astra Skrābane grāmatas anotācijā raksta, ka romānā tā “lasītājs atradīs visu F. Sagānas arsenālu – hronoloģiski gadalaiku ritumam piesaistītu mīlestības anatomiju no pavasara aizgrābtības līdz ziemas skarbumam, smalko aprindu ironisku portretējumu (..), pāri visam – Sagānai tik raksturīgo vieglumu”.
Grāmatu klubiņā mēģinājām tvert šo vieglumu. Lūk, mūsu pārdomas!
Lienīte: rakstniece savā darbā mums atgādina dažas dzīves patiesības, kuras laika gaitā nemainās
Fransuāzas Sagānas darbu pamatā ir pārliecinošs romantiskās mīlestības un seksualitātes tēlojums un psiholoģiski precīzs dažāda vecuma ļaužu savstarpējo attiecību apraksts. Viņas darbu varones parasti ir drosmīgas, pašpārliecinātas sievietes, kuras labi zina, ko grib panākt.
Romāna „Smeldze” galvenā varone Lisila ir citāda sieviete – maiga, pakļāvīga, mainīga rakstura bezdarbīga sapņotāja. Bet reizē viņa ir ļoti sievišķīga, un tieši ar savu vājumu, neuzņēmību modina vīriešos vēlmi viņu mīlēt, pasargāt un arī pakļaut. Šarls, pieredzējis, gudrs vīrietis, mīl Lisilu tādu, kāda viņa ir. Antuāns ir jauns un egoistisks, mīl Lisilu tādu, kādai viņai jābūt viņa iztēlē. Šīs Lisilas nespējas atbilst viņa priekšstatiem dēļ viņš sievieti arī zaudē. Lisila izšķiras nevis par bagātību, bet gan par iespēju būt laimīgai, ko labi raksturo Šarla teiktais: „Es jūs mīlu jūsu dēļ. Antuāns jūs mīl par to, kas jūs esat kopā. Viņš vēlas būt laimīgs ar jums, jo jūs esat viņa vecumā. Es vēlos, lai jūs būtu laimīga neatkarīgi no manis. Man atliek tikai gaidīt.”
Romāns sarakstīts 1965. gadā. 50 gadu laikā Francijas sabiedrība ir mainījusies, arī problēmas ir citas. Tomēr rakstniece savā darbā mums atgādina dažas dzīves patiesības, kuras laika gaitā nemainās. To labi pateicis viņas dēls Denī Vesthofs: „Šodien mazā Sagānas pasaule ir gandrīz vai izzudusi, to aprijis, iesūcis mūsu tagadējais dzīvesveids un pagājušā gadsimta beigu revolūcijas. Līdz ar viņu prom aiznesti personāži ar dzīvēm, kuras uzskatīja par pārtikušām, bezrūpīgām un bieži vien nevērtīgām. Bet, pārlasot viņas grāmatas, katrā personāžā es atrodu vēlmi dzīvot un nepieciešamību mīlēt, un viņi gan vēl nav gatavi mūs pamest.’’ (No Denī Vesthofa „Esi sveicināta, Sagāna”.)
Inese: kodolīgs, niansēts un psiholoģiski dziļš viena mīlasstāsta atspoguļojums
Slavenās franču rakstnieces Fransuāzas Sagānas romāns “Smeldze” aizrāva jau ar pirmajām lapaspusēm. Tas ir kodolīgs, niansēts un psiholoģiski dziļš viena mīlasstāsta, kas ilgst apmēram gadu, atspoguļojums. Lisilas un Antuāna attiecības risinās Parīzē pagājušā gadsimta 60. gados, un autore tās piesaistījusi gadalaiku ritumam: no mīlas uzplaukuma pumpura pavasarī līdz kaisles zieda vītumam rudenī.
Lai gan romānā netiek lietota erotiska terminoloģija, tā rindkopas ir smalkas intimitātes cauraustas: “Galvu atgāzuši, viņi smēķēja un ieelpoja mīlestības, cīniņa un sviedru smaržu. Viņi jutās kā nogurdināti cīnītāji, kas uzvarējuši. Palagi mētājās pa grīdu.” Pirmā daļa “Pavasaris” ir visgarākā, jo tajā jauniešu mīlestība uzplaukst un attīstās un Parīzes smalkās aprindas vēro notiekošo gan sazvērnieciski, gan greizsirdīgi. Pārējās romāna daļas – “Vasara” un “Rudens” – ir daudz īsākas, un tajās jau dominē nosaukumā izceltais jēdziens ”smeldze”: “Un naktī viņi ļāvās drīzāk cīniņam, nevis mīlas aktam. Šīs zināšanas, kuras viņi tik ilgi bija lietojuši, lai paildzinātu otra baudu, nemanāmi kļuva par brutālu tehniku, lai to sasniegtu ātrāk.”
1968. gadā uzņemtā filma ar burvīgi skaisto un jauno Katrīnu Denēvu galvenajā lomā mēģina precīzi atainot romāna notikumus, taču, manuprāt, ir diezgan garlaicīga un nespēj atklāt grāmatu caurvijušo smeldzes motīvu.
Līga: par mīlestību un pieķeršanos un to, kāpēc pēdējā dažkārt ir drošāka un pareizāka izvēle
Ikvienas grāmatas lasīšanu ierasti sāku ar anotācijas un autora biogrāfijas izlasīšanu – tas ir kā zināms virziena rādītājs par to, ko gaidīt. Franču romānu autores un dramaturģes Fransuāzas Sagānas romāns “Smeldze” nebija izņēmums. Īpaši uzrunāja autores salīdzinājums ar “Šanela jaunkundzi literatūrā”. Tas lika gaidīt ko izsmalcinātu, niansētu un, reizē, spēcīgu. Uzrunāja arī solītais vieglums, lai gan grāmatas nosaukums “Smeldze” ar to it nemaz neasociējas.
Grāmata, kurā trīs nodaļās, kas sasaistītas ar gadalaiku ritējumu un atbilstoši tam atspoguļo divu jaunu cilvēku mīlestību, iesākumā mani nedaudz garlaikoja. Lai arī Pavasarim, kas simboliski iezīmēja divu jaunu cilvēku – Lisilas un Antuāna – ieskatīšanos vienam otrā un mīlestības uzplaukumu, vajadzētu būt aizgrābjošam un intensīvu jūtu pārpildītam, tāds man nelikās. Turpretim Vasara un Rudens, kas bija daudz koncentrētākas nodaļas, uzrunāja spēcīgāk, jo atklāja jūtu samezglojumus, izvēļu grūtumu, lēmumu pieņemšanas smagumu (“Viņai jāpieņem lēmums, un šis bija viens no franču valodas vārdiem, kas viņai iedvesa vislielāķās šausmas.”), skaudro atšķirību starp iekāres un kaislību apmierināšanu un reālās dzīves neizbēgamo mīšanu uz papēžiem (“Lai vīrietis un sieviete patiešām mīlētu viens otru, nepietiek, ka viņi radīti priekam, ka viņi radīti smiekliem, viņiem vajadzētu būt radītiem arī ciešanām.”), melošanu sev un savu motīvu apzināšanos (“Dažkārt alkohols ir gluži kā prožektors, un šobrīd tas viņai atklāja tūkstošiem sīku melu, ko viņa katru dienu sev stāstīja, lai sevi pārliecinātu, ka ir laimīga”.), par mīlestību un pieķeršanos un to, kāpēc pēdējā dažkārt ir drošāka un pareizāka izvēle.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
