Vārda dienu svin: Jāzeps, Juzefa

Vērtējam grāmatu par slaveno zviedru režisoru Ingmaru Bergmanu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pēc ilgāka laika grāmatu klubiņā pievērsāmies kam biogrāfiskam – lasījām Tomasa Šēberga pētījumu “Ingmars Bergmans. Stāsts par mīlu, seksu un nodevību”, kas ļauj iepazīt slaveno ziedru režisoru Ingmaru Bergmanu. Lūk, mūsu vērtējums!

Inese: emocionāla, taču stilistiski neizstrādāta grāmata
Izlasot Tomasa Šēberga pētījumu “Ingmars Bergmans. Stāsts par mīlu, seksu un nodevību”, iepazīstam slaveno zviedru režisoru no ļoti personiskas šķautnes – viņa attiecībām ar vecākiem, sievām un bērniem. Kopumā Bergmanam bijušas 5 sievas un 9 bērni, un viņa attiecības ar visiem bijušas sarežģītas.
Iespaids, kāds rodas par Ingmaru Bergmanu, labi formulēts grāmatas epilogā: “Bergmans bija gan šāds, gan tāds – visvisāds, bet jo īpaši īsts pakaļa.” Sievas tika pieviltas ar mīļākajām, bērni netika mīlēti, arī pret aktieriem viņš bijis ļoti cietsirdīgs un despotisks. Un tomēr savā jomā – izrāžu un filmu režijā – Bergmans bija ģeniāls.
Grāmatu Šēbergs uzrakstījis emocionālu, taču stilistiski neizstrādātu. Pārāk daudz citētas Bergmana mātes vēstules, stāstījumā notiek lēkāšana no gada uz gadu un atpakaļ, pazaudējot hronoloģisko secīgumu, tāpēc grāmatu iesākumā grūti lasīt. Arī pievienoto fotogrāfiju atlase rada izbrīnu, jo tajās atklātas tikai dažas no aprakstītajām Bergmana sievietēm. Rodas jautājums – kāpēc tieši šīs? Tomēr kopumā grāmata ir ļoti vērtīgs materiāls, lai varētu labāk izprast slavenā zviedra personību.
 

Lienīte: vai cilvēkam, kas radošajā darbībā ir ģēnijs, noteikti jābūt patīkamam cilvēkam? 
Lasot Tomasa Šēberga biogrāfisko romānu „Ingmars Bergmans”,  pūlējos saprast slavenā zviedru režisora būtību, emocionālās un radošās problēmas. Pieņemot kā aksiomu, ka Bergmans savā radošajā darbībā bija ģēnijs, rodas jautājums, vai ģēnijam noteikti jābūt patīkamam cilvēkam? Protams, nē. Bet apveltītam ar morālām īpašībām? Piecas sievas un deviņi bērni, par kuriem zūd jebkura interese tūlīt pēc šķiršanās procesa beigām – tas liekas nežēlīgi. Autors citē aktrises Modas Hansones atmiņas: „Viņa sarakstītie scenāriji – it īpaši sieviešu lomas – bija dziļi un pārdomāti, bet privātajā dzīvē viņš nebija gudrs. Tolaik man likās, ka diži mākslinieki ir arī diži cilvēki. Ingmars Bergmans tāds nebija.”
Zināmu attaisnojumu viņa egoismam atrodam šajā romānā. Tā ir vecāku stingrā audzināšana, kas mijas ar biežiem pazemojumiem, mātes vēlme visu kontrolēt: „Veronika bija apveltīta ar tikpat stipru gribu, kāda bija Kārinai, mācītāja sievai – uzraudzei, kura režisēja visu, kas notika, un kurai patiesībā būtu bijis jābūt teātrī – varbūt tur viņa būtu bijusi laimīgāka.”
Autors savā grāmatā iekļāvis kolēģu, bijušo sievu, bērnu atmiņas par Ingmaru Bergmanu, rakstus un kritikas. Lielu vietu ieņem izraksti no viņa mātes dienasgrāmatas, manuprāt, krietni par daudz. Tas padara šo darbu vienmuļu, pat apnicīgu. Teksts bieži likās nesakarīgs, doma pazūd. Arī tulkojums nebija izdevies.
Ieguvums – par spīti tam, ka šis ir  „Stāsts par mīlu, seksu un nodevību”, radās vēlēšanās noskatīties kādu no Ingmara Bergmana agrīnajām filmām. Izvēlējos divas 50. gadu filmas: „Vasara ar Moniku” un „Ākstu vakars”. Tās bija lieliskas.

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu