eptembrī mūsu grāmatu klubiņš lasīja Laimas Kotas jauno grāmatu „Mierielas vilkme”. Miera ielas kā caurviju tēla iesaistīšana romānā šķita visnotaļ cerīga, jo tas nes sevī filozofisku dziļumu – šajā ielā atrodas gan dzemdību nams, gan kapi – tāds savdabīgs mūža sākums un gals, kas veido nepārraujamu apli. Arī ielas un Lielo kapu vēsture dod neapšaubāmi daudz vielas romānam.
Diemžēl autorei nav izdevies uzburt dziļdomīgu vai vēsturisku ainu. Aizrāvusies ar jaunvārdu darinājumiem nodaļu virsrakstos, ar grēku plūdu tematiku, acīmredzot saistot to ar pašu latviešu, viņasprāt, sliktajām rakstura iezīmēm, Laima Kota radījusi grāmatu, par kuru Lienītes vērtējums ir visskarbākais: „(..) pabeidzu lasīt ar grūtībām. Man tā šķita pilna ar banalitātēm un klišejām, nodeldētām kultūras zīmēm un apšaubāmu humoru. Ja tā ir paskvila par Latviju, tad diezgan nežēlīga. Jautājums paliek – kādēļ centrā ir nokļuvusi Miera iela?”
Tomēr ne viss ir tik ļauni – romāns, pievēršot tik daudz uzmanības negatīvajam, liek pat neapzināti tiekties uz pozitīvo. Un it īpaši papētīt jauko Miera ielu, ko uzsver savā komentārā Daira: „Mani vairāk piesaistīja grāmatas reālistiskā daļa. Šobrīd, kad aktuāls kļuvis jautājums par tramvaja sliežu izveidošanu cauri Lielajiem kapiem, interesanti bija uzzināt vairāk par to vēsturi, par to, kā veidojusies Senču iela, kā arī to, kas noticis ar cilvēkiem, kuri iepriekš ir kaut kādā veidā mēģinājuši traucēt Lielo kapu mieru. Tāpat rakstniece interesanti aprakstījusi pašas Miera ielas pagātni – par mazajiem veikaliņiem, ielas iedzīvotājiem un gaisotni.”
Šķiroties no romāna samāksloto tēlu un samezgloto notikumu virpuļa, nolēmām pievērsties realitātei un saulainajā 1.oktobra sestdienā izstaigāt Miera ielu, īpašu uzmanību veltot Lielajiem kapiem. Ja jūs sākat ceļojumu no Brīvības ielas stūra, kur atrodas Dailes teātris, tad tiekat mākslinieka Voldemāra Irbes iegleznoti Rīgas ainavā kopā ar 11. tramvaju un kāda liela 1. stāva loga palodzi, kas visa notupināta ar kaķu figūriņām. Kotas romānā gan tramvajam, gan kaķiem ir svarīga loma, tāpat pieminēta kafejnīca „Taka”, kas nosaukta par „Miera taku”. Starp citu, senāk Miera iela saukta par Karlīnes ielu, par ko šobrīd liecina aizkaru salona, kuram jāiet garām, nosaukums.
Ielas posms līdz pat šokolādes fabrikai „Laima” vilina ar daudzajām kafejnīciņām un neparastām ēkām. Visskaistākā ir romānā pieminētā māja ar torni balkoniņu, kas sauktin sauc pēc restaurācijas, toties uz krustojuma ar Annas ielu var aplūkot bagātīgu kaktusu kolekciju pie mājas otrā stāva logiem. Tālāk jau mūs sagaida Dzemdību nams kreisajā pusē un Tabakas fabrika labajā. Uzraksti uz fabrikas vārtiem vēsta par rekonstrukciju, un mēs zinām, cik tā svarīga ir Jaunajam Rīgas teātrim.
Un tad jau klāt ir arī Lielie kapi, kurus pārdala padomju laikos izbūvētā Senču iela. Vienā pusē palikusi tā daļa, kas tiek dēvēta par Pokrova kapiem, kurus šobrīd cītīgi kopj un rekonstruē. Savukārt otrā pusē ir lielākā daļa jeb Lielie kapi, kas izskatās drīzāk pēc parka, jo smagi cietuši no vandālisma un dažādu iemeslu dēļ cieš joprojām. Lai kaut cik orientētos šo kapu vēsturē un atrastu latviešu kultūrai būtiskākās apbedījumu vietas, uzaicinājām par gidi Dainu Štokmani – izcilu bijušo Franču liceja, tagad Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāju. Starp citu, ekskursiju pa šiem kapiem varat sarunāt arī Rīgas Centrālās bibliotēkas Čiekurkalna filiālbibliotēkā.
Pirmais, kas satriec jūsu skatu un apziņu abās kapu daļās, ir vandālisma palieku pēdas: sagāzti kapu pieminekļi un krusti, nolauztas metāla daļas, akmens eņģeļi ar nocirstām galvām, izlaupītas, sagrautas un apķēzītas kapenes. Tur, kur agrāk rindojušās kapu kopiņas ar akmens apmalēm un grezniem metāla žogiem, aug zāle un suņusēnes, mētājas rudens vēja norautās koku lapas un sakaltuši zari. Pa kapiem, kuri pārvērsti par parku, iedzīvotāji staidzina savus suņus. Un pat mūsdienīgā instalācija „Zemes mātes birojs”, kuru pirms 12 gadiem bija izveidojis Aigars Bikše, godinot šeit apglabāto piemiņu, ir izdemolēta un apaugusi ar garu zāli.
Palēnām acis sāk meklēt to unikālo un vērtīgo, kas vēl palicis, kas vēl saglābts. Pokrova kapos pie vairākām kapu plāksnēm novietoti informatīvi uzraksti, ka šeit atdusas kāda ievērojama baronese vai sabiedriskais darbinieks. Atradām J. K. Broces, Oto fon Hūna un pirmā latviešu izcelsmes arhitekta J. F. Baumaņa atdusas vietas, arī slavenās tēlnieces Veras Muhinas dzimtas kapus. Senajos kapakmeņos iecirstas simboliskas zīmes: taurenis kā dvēselīte vai čūska, kas iekodusies savā astē un simbolizē dvēseles nemirstību.
Lielajos kapos sakoptākā ir Andreja Pumpura kapavieta un izcilo jaunlatviešu – Krišjāņa Valdemāra, Friča Brīvzemnieka un Krišjāņa Barona – atdusas stūrītis. Atrodamas ir Bergu dzimtas, Kristapa Morberga, Lāčplēša ordeņa kavalieres Elzas Žiglēvicas kapavietas, kuras tiek uzturētas kārtībā. Par vairākiem citiem apbedītajiem vēsta vien liels piemiņas akmens, kurā iekalti to vārdi, taču kapavietas vairs nav atrodamas.
Gandrīz vienīgie, kas šobrīd cītīgi rūpējas par vēl atrodamajām kapavietām un lapu novākšanu un dara to absolūti brīvprātīgi, ir mūsu satiktie „Lielo kapu draugi”, kuriem var pievienoties virtuāli „Facebook” un arī reāli – ierodoties uz kapu kopšanas talkām. Aprunājāmies klātienē ar „Lielo kapu draugu” pārstāvi Andri Gobiņu, kurš atklāja, ka viņi visi galvenokārt ir vietējo māju iedzīvotāji, kuriem rūp sava apkārtne un vēsture. Tieši viņš pievērsa mūsu uzmanību Rīgas domes idejai par tramvaja līnijas izbūvi Senču ielā, kas varētu nozīmēt tikai vienu – kārtējo šo kapu iemītnieku atdusas traucēšanu.
Zīmīgs ir uzraksts uz kāda kapu pieminekļa: „Tik trūdiem pieder atdusa, gars dzīvo mīļo piemiņā.” Tā vien šķiet, ka mūsu mīļo piemiņa ir tāda vārgulīga un trūdiem joprojām tiek liegta mierīgā atdusa. Vai tā mēs varētu uztvert Laimas Kotas romāna nosaukumā izmantoto vārdu „vilkme” – mistiska, neganta plūsma aizrauj no mūsu tautas atmiņas visu cēlo un paaudzēs mantoto?.. Bet kas tad paliek tā vietā?..
Citi mūsu kultūrpastaigu maršruti:
CIEMOS PIE ASPAZIJAS >>Pēc tam, kad bijām izlasījušas Saulcerītes Vieses apjomīgo Aspazijas biogrāfiju „Mūžīgie spārni”, devāmies uz māju, kurā dzejniece pavadīja savu mūža nogali – uz Aspazijas māju Dubultos. Vēl pirms atjaunošanas.
PASTAIGA MEŽA KAPOS: ESTĒTISKS BAUDĪJUMS UN ĪSS EKSKURSS VĒSTURĒ
Iepazinušas Latvijā pazīstamu rakstnieku likteņstāstus un mīlas peripetijas Līgas Blauas grāmatā „Dzīves stāsti” un Maijas Krekles grāmatā „Mīlestības skartie”, devāmies uz daudzu šajās grāmatās pieminēto varoņu atdusas vietu – Lielajiem kapiem.
Zini vēl kādu vietu, kuras apmeklējums varētu izvērsties par interesantu kultūrvēsturisku pastaigu, iesaki to komentāros!
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
