Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Esi sveiks, krietnais kareivi Šveik!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

epazīsimies! Viņš ir savā žanrā, šķiet, visu laiku labākā romāna tēls. Naivs vientiesis. Sirsnības un labestības iemiesojums. Kaitinošs un vienlaikus smieklīgs. Šveiks. Krietnais kareivis Šveiks.

Kas ir pirmais, kas tev ienāk prātā izdzirdot šī personāža pieminēšanu? Teātra izrādes ar Prāta vētras vai Labvēlīgā tipa jestrajām dziesmām? Prāga un kāds no izdaudzinātajiem Šveika krodizņiem? Tā tas varētu būt, bet vai tas atklāj būtiskāko par Šveiku, to kopā ar grāmatu klubiņa meitenēm centāmies noskaidrot novembrī pārlasot čehu rakstnieka Jaroslava Hašeka 20.gadsimta divdesmitajos gados sarakstīto satīrisko romānu “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”.

Inese Kušķe: romāns veido citādu priekšstatu par krietno kareivi Šveiku
Par Šveiku latviešiem ir savs priekšstats, kuru veidojušas daudzas labas teātra izrādes un mūzika, kas tām savulaik sacerēta. Tomēr ne katrs būs izlasījis čehu rakstnieka Jaroslava Hašeka romānu četrās daļās „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”. Tas, kurš izlasa, konstatē, ka romāns veido citādu un daudz pilnīgāku priekšstatu.
Hašeka mērķis, manuprāt, ir bijis parādīt kara bezjēdzīgumu un monarhijas kā valsts iekārtas necilvēcīgos vaibstus. Katra rindkopa ir skaudras ironijas un vienlaikus labsirdīga humora pilna. Tēli ir apzināti tipizēti, atklājot katrā raksturīgāko, piemēram, feldkurāts (armijas mācītājs) Kacs ir bezatbildīgs dzērājs, ārsts Grīnšteins ir sadistisks ciniķis, kurš katru uzskata par simulantu. Visatbaidošāk attēloti armijas virsnieki, izņemot pieklājīgo Lukašu, kuram ir tikai viena vājība – sievietes, bet visiecietīgāk autors izturējies pret čehu tautu, kurai pret savu gribu bija jākaro 1. pasaules karā Austroungārijas pusē.
Lādzīgā galvenā varoņa Jozefa Šveika vaibsti aizgūti no čehu tautas pasakām, un viņam piešķirta individualizēta runa – uz katru notikumu vai sarunbiedra frāzi viņš reaģē, gari un plaši atstāstot kādu pagātnē pieredzētu vai noklausītu atgadījumu. Ja virsleitnantu Lukašu tas sākumā kaitina, bet beigās pat liek ilgoties pēc labsirdīgā sarunbiedra, tad mani kā lasītāju tas sākotnēji izklaidēja, bet uz romāna beigām jau nogurdināja. Otra lieta, kas romāna beigās mani samulsināja, bija tas, ka pēc Hašeka nāves pusi ceturtās daļas ir pabeidzis cits rakstnieks, kas, manuprāt, stilā pat ļoti jūtams.
Visvairāk apbēdina fakts, ka romānā nav praktiski neviena nozīmīga sieviešu tēla. Toties romāna aktualitāte nezudīs tik ilgi, kamēr cilvēce turpinās bezjēdzīgo karošanu jebkāda iemesla dēļ. Vai tiešām mums visiem jākļūst par ekskrementiem, lai beidzot pasaulē valdītu miers? „Un karaspēka daļas, iedamas garām vai apmezdamās uz atpūtu, bija visur atstājušas internacionāla rakstura izkārnījumu kaudzes, – tās bija pametušas visas Austrijas, Vācijas un Krievijas tautības. To īpašnieki varēja piederēt jebkurai nācijai un jebkurai ticībai – tās mierīgi atradās līdzās vai cita uz citas, un tām nenāca prātā ķīvēties.”

Līga: tas, ko izrādes neiedeva, bet spēja iedot tikai romāns, ir konteksts
Ar ko man saistās Šveiks? Vispirms jau laikam ar amizantām lirikām bagātajām Prāta Vētras dziesmām. Atceros, ka skolas laikā izrādi ar vētras puišu piedalīšanos noskatījos trīs, ja ne pat četras, reizes un pēc izrādes iegādājos arī izrādes dziesmu kaseti, kuru magnetofonā spēlēju, tinu un pārtinu tik intensīvi, ka beigās jau ierakstu vairs nebija iespējams atskaņot. Lasot romānu gan nedaudz vīlos, jo izrādījās, ka neviena no izrādēs dzirdētajām melodijām nebija starp tām, kas skandētas romānā.  
Dīvaini un smieklīgi personāži, krogs un cietums, došanās kaujā. Tās ir ainas, kas palikušas prātā no redzētajām izrādēm. Tās ir arī ainas, kas atspoguļotas romānā. Taču tas, ko izrādes neiedeva, bet spēja iedot tikai romāns, ir konteksts. Stāsts par Austroungārijas impēriju, kurā bija iekļautas dažādas nācijas, starp kurām bija jūtama savstarpēja rīvēšanās. Stāsts par kara bezjēdzīgumu. Par to, ka dažkārt būt (vai izlikties) par pamuļķi un idiotu ir visvieglāk.
Iespējams, profesionālais kretīnisms, taču daudz domāju arī par komunikāciju un uztveri, un to, cik viegli ir rasties dažādiem pārpratumiem, ja runājam it kā par vienu un to pašu, bet domājam tomēr katrs par kaut ko savu.   

Lienīte: ir grūti smīdināt lasītāju ilgstoši, Hašekam tas izdodas!

Šī ir grāmata, kura man palīdz uzlabot garastāvokli, atšķirot to jebkurā vietā un izlasot pāris lappuses. Tas ir smieklīgs stāsts, groteska  par maza cilvēka piedzīvojumiem lielajā karā. Jūtot līdzi Šveikam, ne mirkli neaizmirstam, ka apkārt ir karš – cilvēces lielākā traģēdija. Tāpēc tie ir smiekli caur asarām. Lieliskas Jozefa Ladas ilustrācijas un Annas Baugas tulkojums.
Šveiks vienlaikus ir komiska un traģiska figūra. Šis 20.gs. ”mazais cilvēks” iemieso čehu tautas dvēseles labāko daļu: sirsnību, dzīvesprieku, lojalitāti pret biedriem, zemnieka viltību un izveicību. Galvenais varonis secina, ka pats labākais – dēvēt sevi par idiotu, lai izdzīvotu šajā pasaulē.
Humors literatūrā ir ļoti savdabīga lieta. Likt lasītājam smieties ir ļoti grūti, jo viss atkarīgs no mazajiem melnajiem burtiņiem un paša iztēles. Nekas nepalīdz lasītājam – te nav ne mūzikas, ne mīmikas, žestu, vai intonācijas, kā teātrī vai kino. Un vēl grūtāk ir smīdināt lasītāju ilgstoši. Hašekam tas izdodas.
Iespējams, ka šis romāns labāk patīk vīriešiem, jo kazarmu humors ir nedaudz par stipru sievietēm, lai gan nekad nekļūst piedauzīgs. Par to jāpateicas tulkotājai Annai Baugai, kura oriģinālā dotos „stipros izteicienus” stipri mīkstinājusi. Šveika atbildības sajūta, optimisms  un neizsmeļamie dzīves stāsti  to visu kompensē. 

Dalīties.

Atstāt Ziņu