Manī izraisīja pārdomas šībrīža populārākais youtube video  http://www.youtube.com/watch?v=kl1ujzRidmU&feature=player_embedded,
par to, kā tēvs sašāvis meitas portatīvo datoru. Ne tik daudz par šaušanu, kas ir agresīvs un baiss veids, kā pārmācīt, lasi, iebiedēt savu bērnu.

Vairāk par šo mūžīgo paaudžu nesaprašanos, nesadzirdēšanu. Par to, cik grūti ir tīneidžerim šajā attīstības posmā, kad ir sajūta, ka vecāki tevi nesaprot, kad garastāvoklis iet pa gaisu un tu jūties apjucis.

Par to, ka vecāki, ierobežojot tīni, cenšās palīdzēt, atbalstīt pa savam, bet nesaņem to, ko jūtas pelnījuši.

Par to, cik tālu ir gatavs iet cilvēks dusmās - pazemojot savus vecākus publiski vai pazemojot savu bērnu publiski, risinot savas ģimeniskās problēmas interneta vidē. Kur radusies šī bezrobežu vienaldzība pret otra jūtām.

Un par to, kas īsti ir vecāku uzdevumi.
Manuprāt, vecāku primārais uzdevums / pienākums / īpašība ir nevis nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas vai apgādāt ar labām drēbēm, bet gan kontakts. Pieskārieni, sarunas, maiguma izpausmes, ieklausīšanās. Es domāju, ka tieši kontakta trūkums ir visu problēmu sākums - ar bērnu nevis pavada laiku, bet noliek pie multenēm, nopērk jaunu mantu, iedod saldumu.

Ir, protams, saprotams, ka esam noguruši, pa dienu strādājot, izpumpējušies, zinu pati no savas pieredzes, ka manam bērnam ir trīs reiz vairāk enerģijas nekā man. Es atnāku mājās, atkrītu dīvānā un man neko vairs negribās. Turklāt, ir grūti darīt citādāk, ja esi pats audzināts tā.
______________________________________

Tad kāds ir risinājums? Lai mēs spētu noturēt šo kontaktu, lai viens otru cienītu, lai nepagurtu vakarā pēc darba un rastu enerģiju un vēlmi pavadīt kvalitatīvu laiku ar saviem bērniem? Kā izslēgt autopilotu? Lai bērns izaugtu pašpārliecināts un nesaubītos, ka ir mīlēts.