Man uz galda ir grāmata, ko sarakstījuši klīniskie psihologi Sindija Mestone (Cindy Meston) un Deivids Buss (David Buss), –“Why women have sex”, ko es labprātāk tulkotu kā “Kāpēc sievietes mīlējas”, nevis “Kāpēc sievietes nodarbojas ar seksu” vai tamlīdzīgi. Autori nav pārrakstījuši citu pētnieku disertācijas vai pasmēlušies no bulvārpreses pašpasludināto seksa guru apgalvojumiem. Tas ir nopietns klīnisks pētījums, abi autori turpina savu iepriekšējo darbu, kurā Mestone un Buss secinājuši, ka viņuprāt pastāv 237 motīvi, kāpēc cilvēkiem ir seksuālas attiecības.

Ja jau ir tik daudzi un dažādi motīvi, kāpēc sievietes un vīrieši mīlējas, tad mēs varam iedomāties, ka ir arī daudzi un dažādi iemesli, kāpēc viņi to nespēj vai nevēlas. Nespēj anatomiski fizioloģisku iemeslu dēļ, nevēlas psiholoģisku iemeslu dēļ. Tātad, vai ir psiholoģiskās “gribamzāles” un kur tās dabūt?

Jā, “gribamzāles” pastāv un tās ir “gribēt”. Gribēt saprast un izprast savu sievišķību un savu seksualitāti. Tik vispirms par “negribēšanas” iespējamiem psiholoģiskajiem motīviem. Tie ir pamatīgi iesēdušies smadzeņu jūtu un atmiņu centros, apklājušies ar aizmirstības plīvuru un katrā izdevīgā reizē nedzirdami čukst ausīs: “Negribi!”

Kāpēc “negribi”? Tāpēc, ka ilgstoši noturīgas palikušas jūtas, ko ikdienām mēs saucam par “sliktām” vai “negatīvām”, bet psihes dziedināšanā tās ir tikai vienas no jūtām, kas pastāv, kuras jāizzina, ar kurām jāsamierinās vai no kurām jāatvadās. Bailes, skumjas, dusmas, riebums, kauns, vilšanās un citas – tāds ir saraksts.

Sieviete varētu baidīties palikt stāvoklī, baidīties saslimt ar “sliktajām” slimībām. Viņa varētu skumt par pirmo, bet nepiepildīto mīlestību. Viņai varētu būt kauns un riebums, ka jāļaujas šai “pretīgai nodarbībai”, ar ko uzmācas “dzīvnieki vīrieši”, jo tā kaut kad sen purpināja vecāmāte. Sieviete varētu būt dusmas un kauns, jo bērnībā vai jaunībā cietusi no priekšlaicīgas seksuālās uzmākšanās vai pat izvarošanas. Viņai varētu būt vilšanās par pirmajām, bet neveiksmīgajām mīlēšanās reizēm. Vēl varētu būt kauns un vainas apziņa, ka sievietes “pienākums” ģimenei ir izpildīts, bet romantiskās un kaisles jūtas pret vīru izplēnējušas.

Ullas pirmie izpazīstināšanās vārdi “esmu vecmāmiņa” liek aizdomāties, ka varbūt šoreiz runa ir par savas seksualitātes un sievišķības neapzināšanos vai pat neapzinātu noliegšanu. Abiem dzimumiem dzīves laikā jāpiemērojas dažādām attiecību lomām. Sievietei būt bērnam, meitai, māsai, jaunietei un sievietei, draudzenei, sievai vai mīļākajai, mātei un vecaimātei, kolēģei un priekšniecei. Sievietes seksualitātes izpausme ir arī mīlēšanās ar vīrieti, bet “vecmāmiņai” tā nepiedien un nepastāv, tāpēc vajadzīgas “zāles”, lai kaut kā situāciju labotu un apārstētu.

Dr. Andris Jansons (29237199, andris@consultus.lv)