Cik dažādas mēs, tik dažādas svētku svinēšanas tradīcijas, taču visas šajos svētkos vieno - mīlestība un gaišuma sajūta. Pastāstīsim jums, kā mēs - SievietesPasaule.lv laumiņas - svinam Ziemassvētkus.

Līga Ozoliņa, laumiņa-dāvanu gādātāja :
Ziemassvētki – tā ir priecīgu un nostaļģisku sajūtu buķete. Man tie vienmēr ir bijuši ļoti ģimeniski, mīļi un klusi svētki. Ziemassvētkos vienmēr dodamies pie vecākiem un svētku vakaru pavadām visa ģimene kopā. Jau vairākus gadus ar vīru pirms svētkiem izveidojam īpašo dziesmu izlasi, ko klausāmies, kad dodamies no Rīgas uz laukiem. Vienmēr šajā izlasē ir arī Krisa Rias (Chris Rea) izpildītā dziesma „Driving home for Christmas”  Varu teikt, jau pāris gadus šī ir manas Ziemassvētku sajūtas melodija.

Lai arī svētkus gaida visi, visi rosās, gatavojas, nebaidīšos teikt, ka mūsu mājas Ziemassvētku gariņš ir mūsu tētis. Viņam uz šo svētku laiku pielīp tā brīnišķīgā, bērnišķīgā brīnuma gaidīšanas sajūta, ko viņš gluži kā vīrusu pielipina visiem pārējiem. Viņš Ziemassvētku rītā ienes istabā eglīti, ko visi kopā pēc tam rotājam. Visu dienu notiek rosīšanās virtuvē – visi kopā cepam pīrāgus, piparkūkas, kanēļmaizītes. Mājā noteikti skan mūzika. Tuvojoties vakaram, visi, īpaši, jau mazākie kļūst nemierīgi – staigāts no viena loga pie cita un gaida, vai tikai kaut kur neparādīsies Ziemassvētku vecītis ar saviem briežiem, rūķiem un citiem palīgiem. Un jāsaka, viņš nemet mūsu mājai līkumu. Un tad mēs kā ierasts visi, liels vai mazs, dosimies pie eglītes dziedāsim, dejosim, skaitīsim pantiņus. Daži jau kuro gadu pēc kārtas atkārtos to pašu repertuāru, par ko pārējiem atliks tikai mīlīgi pazoboties. Mazie sākumā būs nedaudz sakautrējušies, tomēr vēlāk jau būs gatavi demonstrēt visas savas prasmes un zināšanas, lai tikai iepriecinātu Ziemassvētku vecīti.

Pēc Ziemassvētku vecīša aizvadīšanās atkal visi mīlīgi sasēdīsimies uz dīvāna un uzņemsim ģimenes foto. Šāds foto mums visiem kopā top jau vairākus gadus. Tajā mēs redzam, kā gada laikā maināmies vizuāli, kā mūsu skaits kļūst kuplāks. 

Vēl mēs cenšamies aizbraukt uz dienas, vakara vai Otro Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā. Tas ir sava veida attīrīšanās process – lai arī apkārt ir cilvēki, tu sēdi ar savām domām, domā par to, kādu dzīvi dzīvo, apzinies, cik daudz labu lietu ir noticis, cik daudz labu cilvēku ir apkārt un cik daudz iemeslu ir pašai labai būt. 

Līga Rozentāle, laumiņa-svētku organizētāja:
Ziemassvētki, protams, ir ģimenes svētki. Tādēļ katru gadu dodamies uz vecāku mājām, sapulcējamies visi - vecāki, mana ģimene, māsas ģimene un brālis. Uz svētkiem līdzi vedam arī savu kaķi - lai neskumst viens pats mājās Ziemassvētkos.
Jau kopš bērnības mūsmājās ir tradīcija doties pēc eglītes 24.decembrī. Dodamies ar tēti uz mežu, izvēlamies pašu kuplāko un skaistāko un nesam to mājās, vēlāk visi kopā izgreznojam. Atceros, kā pērn, kad sniega bija līdz viduklim un neviens pimo reizi pa ilgiem gadiem nebija ar mieru brist mežā pēc eglītes, mēs ar vīru drosmīgi pieteicāmies. Tas tik bija piedzīvojums! Jutāmies teju vai kā izdzīvotāji, kas ielaisti kādā Sibīrijas mežā. Bet kāds prieks par paveikto uzdevumu, kad mājās atgriezāmies ar tiešām glītu egli!
Diena visiem paiet lielā rosībā- virtuvē top svētku mielasts un piparkūkas, zem eglītes sāk uzrasties arvien vairāk dāvanu. Pašā vakarā ap lielo galdu sapulcējamies visi un ieturam svētku maltīti. Tad tiek iedegtas svecītes eglītē un pasniegtas dāvanas- protams, par prieku rūķiem tiek skaitīti arī pantiņi un dzejoļi.
Turpmākās Ziemassvētku dienas apciemojam un apsveicam tuviniekus un mīļos cilvēkus. Šie tiešām ir gada sirsnīgākie svētki- visapkārt valda tāds mierīgs prieks, sirdī ieplūst siltums un mīļums pret ikvienu un visiem.

Annija Goldberga, laumiņa-māksliniece:
Mani Ziemassvētki nav reliģiozi, ja runājam par tradīcijām, tad jau drīzāk gaidu budēļu laiku, lai piedalītos kaut ar klātbūtni tajās jautrajās jancīgajās nodarbēs :)
Ziemassvētki man ir bērnības atmiņas, kopā būšana, gaidīšanas prieks, satraukums, eglītes svecīšu īpašā gaisma, Ziemassvētku mūzika, kas nešaubīgi liecina, ka šis dāvināšanas un saņemšanas laiks ir pienācis. Jau sen šīs tradīcijas vairs netiek ieturētas kā tad, kad biju maza. Bet šogad atkal atsākšu, jo ir izaugusi “jaunā paaudze”, kam gribās sagādāt šo īpašo sajūtu, Svētkus ar lielo burtu.

Edīte Irbe, burtu un rakstu laumiņa:
Ziemassvētku vakarā mūsu ģimene dodas pie manas mammas māsas ģimenes, jeb maniem krustvecākiem. Lielajā mājā ir iespējams sapulcēties visai kuplajai radu saimei - mums, mammai, krustvecākiem, māsīcu ģimenēm, māsīcu vīru vecākiem un māsu / brāļu ģimenēm, kā arī krusttēva vecākiem un mūsu opim. Svētku galdu klājam kopā, iepriekš vienojoties ko katrs pagatavos, allaž ir kāds jaunums vai kulinārijas brīnums. Neatņemama mielasta sastāvdaļa ir pelēkie zirņi ar speķi. Bet remdējuši izsalkumu, lūkojam, ko zem eglītes salicis rūķis. Tā kā saime ar katru gadu kļūst kuplāka, esam atraduši veiksmīgu risinājumu dāvanu iegādei, lai nenāktos par tām atdot visus ietaupījumus. Pēdējos gados, kādu laiku pirms svētkiem, katrs velk lozi, kuram no ciemiņiem rūķa dāvanu jāsagādā. Kopumā vakars allaž ir sirsnīgs, interesantām sarunām pildīts. Pirmie un otrie Ziemassvētki paiet apciemojot pārējos radus un svinot šajā laikā dzimušo jubilejas. Pāris gadus neatņemama svētku sastāvdaļa ir arī Ziemassvētku balle kopā ar tautas deju kolektīvu, kurā arī uzstājamies.

Līga Āboma, burtu un rakstu laumiņa:
Jau no agras bērnĪbas, katri Ziemassvētki mūsu ģimenē ir līdzīgi. Atšķiras tikai nianses, bet lielos vilcienos, scenārijs paliek tas pats. Ap pusdienas laiku, es, tētis un vecākā māsa, dodamies uz tuvāko mežu eglītes meklējumos. Tas parasti aizņem kādas divas stundas. Un šo notikumu es vienmēr ar sajūsmu gaidu visu gadu, jo es nespēju izstāstīt tās sajūtas, kādas pārņem pavadot laiku mežā, kurā valda tāda brīvības sajūta, visapkārt ir dzīvnieku pēdiņas un dziļš, dziļš klusums. Nemaz nerunājot par gaisu, kas tik ļoti atšķiras no pilsētas gaisa.

Vēlāk, kad eglīti esam atraduši, dodamies mājās un to rotājam. Mamma gatavo vakariņas, bet es ievingrinu roku klavierspēlē. Vakarā, kad visa ģimene ir sanākusi pie vakariņu galda, priecājas un mielojas ar gardajām vakariņām, es dodos pie klavierēm, lai nospēlētu pāris labākās melodijas – ar mērķi pievilināt Ziemassvētku vecīti ar dāvanu maisu.

Kad tas ir izdarīts, es dodos laukā meklēt , kur tad vecītis to ir atstājis. Kad biju mazāka – parasti tas tika noslēpts kaut kur zem krūmiem dārzā. Tagad viņš rūpējās par to, lai es nesaaukstētos un noliek dāvanu maisu turpat aiz ārdurvīm.

Un tad seko vakara interesantākā daļa – dāvanu dalīšana. Es nosēžos pie eglītes un  iejūtos rūķa lomā, velkot no maisa laukā pa vienai dāvanai un izdomājot interesantu aprakstu par tās saņēmēju un visiem ir jāmin, kurš tas ir. Kad visas dāvanas ir izdalītas, visi atkal dodas kaut ko uzkost, noskatās kādu Ziemassvētku filmu un tad jau ar labām sajūtām dodas gulēt.
Tādi ir mani Ziemassvētki! Vismīļākie svētki gadā!

SievietesPasaule.lv kolektīvs novēl Jums gaišus, priecīgus un brīnumiem pilnus Ziemassvētkus!