Dina Bašķe dzīvo skaistā vēsturiskā pilsētā - Lielvārdē. Viņas ikdiena aizrit podologa privātpraksē, kā arī rūpēs par ģimeni - vīru un trim bērniem. Un reizi pa reizei Dina izbrīvē laiku savam vaļaspriekam. Tas prasa lielu pacietību un izturību, tomēr sniedz arī vienreizēju iespēju izbaudīt skaistus dabas skatus, vienlaikus sagādājot gardas maltītes ģimenei. Dina ir kaislīga makšķerniece.

Kādēļ makšķerēšana? Tomēr diezgan netipisks vaļasprieks sievietei.
Pirms iepazinos ar savu vīru, man pat prātā neienāca, ka es varētu stundām ilgi pacietīgi sēdēt laivā, spraust uz āķa sliekas un baltos tārpiņus - mušu kāpurus- un gaidīt to zivi, kas uz tā uzķersies. Tā kā zivis man ļoti garšo, nolēmu reiz pievienoties vīram un braucu līdzi uz copi. Man iepatikās, iespējams, nostrādāja arī dabiskais medību instinkts, starp citu, nav tiesa, ka tas piemīt tikai vīriešiem. Tā tas kļuva arī par manu vaļasprieku.

Cik ilgi jau esi kaislīga makšķerniece?
Deviņus gadus.

Vai dodies uz copi arī ziemā vai tikai vasarā?
Vislabprātāk makšķerēju vasarā no laivas ar ziemas mazmakšķerīti. Visinteresantākā cope izdodas ar smalku sistēmu - kad nevis vienkārši izvelc zivi kā sivēnu no krūmiem, bet nākas būt ļoti uzmanīgai, lai zivs nenorautos. 
Tā kā pēc dabas esmu pūce, vislielāko prieku gūstu no pēcpusdienas un vakara copes. Saulrieti laivā, pašā Daugavas viducī ir fantastiski skaisti. 
Šoziem esmu cieši apņēmusies izmēģināt spēkus zemledus makšķerēšanā. Viss vajadzīgais jau sagādāts.

Esi kādreiz izmēģinājusi spēkus makšķerēšanas sacensībās?
Sacensībās esmu piedalījusies vienu reizi - mediķu sporta spēļu ietvaros. Rezultāts 2. vieta (1. vieta tika manam vīram). Todien cope bija izcili slikta - lielākajai daļai konkurentu nebija nevienas zivs lomā, tādēļ vērtēšana notika apvienojot sieviešu un vīriešu makšķerēšanas rezultātus. Neiztika arī bez humora - atceros, kādas kolēģes "lomu" -  marinētu siļķu tīteni. Uzvarējām tādēļ, ka vakarā, kamēr citi ballējās, iebraucām upē, lai ar to iepazītos, izpētījām grunti, noskatījām potenciālās zivju vietas. Pieredze nepievīla - zivis nebija lielas, bet daudz gan.

Vai kādreiz tev gadījušies arī kādi kuriozi saistībā ar makšķerēšanu?
Atceros pirmo reizi, kad braucu līdzi vīram (toreiz vēl tikai draudzējāmies) uz nakts copi Lielupē. Togad bija diezgan auksts maijs. No rītiem ledus kārtiņa uz peļķēm, viss apsarmojis. Piekrāvu pilnu mašīnu ar segām un spilveniem, lai varētu ērti iekārtoties naktsmieram (vīrs vēlāk stāstīja, ka tādu "makšķernieku" redzējis pirmo reizi). Gaismai austot, no saldā miega iztrūkos no klauvējiena pie mašīnas loga. Ieraudzīju sajūsminātu Aināru ar apsarmojušām ūsām un prāvu breksi rokā. Toreiz pirmo reizi apjautu, ka laikam taču tajā procesā ir kaut kas īpašs. Laikam ejot pārliecinājos, ka makšķerēšana patiešām ir lieliska nodarbe. Pat rītausmā un aukstumā. 

Kādu zivi pašai visvairāk patīk nocopēt?
Breksis. Uzmanīga zivs. Ar viņu jāpaspēlējas, jāpiemāna. Tas ir interesanti.

Kāda ir ģimenes attieksme pret tavu vaļasprieku?
Kopā esam seši un mums visiem garšo zivis. Ceptas, kūpinātas, griletas folijā, marinētas un mazsālītas.. Mūsmājās nemēdz būt tā, ka loms paliek neapēsts.
Bērni ir sajūsmā gan par makšķerēšanas procesu, gan gardo rezultātu. Kad dodamies makšķerēt no krasta, kāds no bērniem parasti dodas līdzi.

Kā izdodas savienot ikdienu ar vaļasprieku, jo tev tomēr ir sava podologa privātprakse, ģimenes rūpes, tas viss aizņem daudz laika.
Brīvā laika patiešām nav pārāk daudz, līdz ar to katra copes reize savlaicīgi tiek īpaši saplānota un saskaņota ar citiem ģimenes locekļiem, lai neviens nebūtu kaut kādā veidā apbižots.

Novēlu Dinai šogad noteikti izmēģināt zemledus makšķerēšanu un NE ASAKAS !