Ar Sarmu Freibergu tiekamies mirklī, kad pilnā sparā rit darbs pie “Nāc līdzās Ziemassvētkos” CD ierakstīšanas. Šajā diskā sadziedāsies bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām, kas kļuvuši par festivāla “Nāc līdzās!” laureātiem, un Latvijā populāri mūziķi - Gunārs Kalniņš, Jānis Stībelis, Kaža, Evita Zālīte, Nikolajs Puzikovs, Ieva Akuratere, Ilona Bagele, grupa “Instrumenti” u.c. Šogad festivāls svin savu piecpadsmito jubileju, līdz noslēguma koncertam Operā vēl daudz darāmā, bet mēs ar Sarmu kādā no Dailes teātra gaiteņiem runājam par dzīvi, labdarību, ideāliem un sievietes nepieciešamību būt pragmatiskai un stiprai.

 VIZĪTKARTE

Vārds: Sarma Freiberga
Nodarbošanās: Fonda "Nāc līdzās!" valdes priekšsēdētāja, partijas ZRP biedre
Bērni: meita 23 g.v.
Atzinība: Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere
Aizraušanās: mūzika, kino, argentīnas tango
Darba pieredze: Stenogrāfiste/lietvede/sekretāre, tautas deju kolektīvu vadītāja (“Sprīdītis”, “Latve” u.c.), ilgus gadus ieņēmusi atbildīgu amatu vienā no vadošajām dzīvības apdrošināšanas kompānijām Latvijā.
Īpašas pazīmes: Allaž kustībā, vienmēr ir rezerves variants.

Kā Tu izvēlējies savu profesiju?
Deja un mūzika man ir gājusi līdzi jau no skolas. Esmu apguvusi kultūras darbinieka profesiju. Bet darba gaitas sāku tajā mājā, kur tagad Saeima. Biju stenogrāfiste/lietvede/sekretāre. Iepazinu tur tādu pasauli.

Kādēļ tur?
Gribēju studēt svešvalodu, bet tajā laikā, ja tev nebija vajadzīgie sakari, tad varēji nonākt skolā par angļu valodas skolotāju, bet zināju, ka to noteikti negribu. Darba izvēle bija tīri pragmatisks lēmums, lai būtu kāda naudiņa, kamēr es turpinu studēt to, ko gribu – kultūru.

Citāts: "Kad cilvēks ir saguris no tā, kur dabūt šo elementāro iztikas minimumu, viņam nav vairs spēka iet un radoši izpausties, viņš nav brīvs, bet kā vergs savai dzīvei."

Pragmatiskā puse visu laiku iet paralēli.
Jā, tā tas ir. Kad strādāju tikai kultūras sfērā, man bija trīs darbi. Tad tādā kultūrā un mākslā tu vari savilkt galus kopā. Un tāpēc tā pragmatiskā puse ir. Tu vari arī padomāt, kur gribi aiziet, ko redzēt. Kad cilvēks ir saguris no tā, kur dabūt šo elementāro iztikas minimumu, viņam nav vairs spēka iet un radoši izpausties, viņš nav brīvs, bet kā vergs savai dzīvei. Tā ir tāda sievietes apziņa, ka tev nav neviena, kas var palikt spilvenu apakšā. Un tāpēc es teiktu, ka manī ir ļoti attīstīts šis pašsaglabāšanās instinkts, tu visu laiku turi to rezerves variantu.

Un kā nonāci līdz "Nāc līdzās!"?
Pateikt, kur tas klikšķis pirmais notika ir ļoti grūti. Man vienmēr bijusi tāda taisnības mīlestība. Kāpēc vienam dots vairāk, otram mazāk, kāpēc suņiem, kaķiem dara pāri? Ja kādam dara pāri tad to gribas aizsargāt, kompensēt un izdarīt ko citu labu. Un domāju, ka pamatbūtība ir tajā, jo, ja manās smadzenēs nedzīvotu šī te filozofija, tad es nebūtu to aizsākusi.

Kurš bija pirmais, kam palīdzēji?
Draudzenei piedzima bērniņš ar dzirdes problēmām. Toreiz es vadīju savu deju ansambli “Sprīdītis”, un mēs nolēmām, ka viņas dēliņš arī var pamēģināt. Nekas, ka viņš nedzird melodiju, bet viņš ritmu dzird. Viņam bija apmēram 5-6 gadi. Faktiski savādāko ievedām pie tiem, kas ir vienādi. Sanāca. Un tā pamazām tas aizgāja, kā sniega pika. Un tad jau, kad tas aiziet, saproti, ka nevar apstāties, jo cilvēkiem ir vajadzība pēc tā.

Vai bērni novērtē tavu darbu?
Tas ko šeit tu dabū emocionāli pretim, ļoti reti kur vari tādu pozitīvo lādiņu dabūt. Tas varētu teikt ir tāds labā nozīmē patvērums, kad apkārt ir tāda politiskā šļura kā tagad. (saruna notiek laikā kad  prezidents ir aicinājis V. Dombrovski sastādīt valdību, bet tas vēl nav izdarīts.) Viss, kas te tagad vārās un kašķējas, nu viss nevis valsts labā, bet savu interešu labā. Es domāju, cik labi, ka man šobrīd ir šis projekts. Te ir tik daudz emociju, līdz asarām kad redzi - visi ir laimīgi no tā, ko dara, ko viens otram iedod. Šajā brīdī tu vari iedot tam cilvēkam tādu sēkliņu, kas visu mūžu paliks. Tas man atver kaut ko vaļā, tādu ticību sev. Un to nevar noformulēt. Liekas te ir kāda stunda, divas, bet tu nezini ko tas iedod visai dzīvei – sapratni, drosmi, uzdrīkstēšanos.

Smaguma sajūta nav, saprotot, cik šādi bērni ir daudz?
Smagi ir par statistikas daļu, bet tas neskar viņu personības. Aptverot statistiku, domāju ka nevienā attīstītajā Eiropas valstī nav tāda situācija. Gan bērnu namu situācija, gan šo aprūpes namu notikumi. Tas ir attieksmes jautājums. Droši vien tā veidojas atkal no divām pusēm, kā valsts attiecas pret darbiniekiem, kas tur strādā un otrādi. Bet mans personīgs viedoklis ir tāds, ja tu esi labs ārsts, tad tu operēsi, vai tev pēc tam atnes pateicību, vai nē. Tas ir morāles jautājums. Tāpat ir, ja tu strādā ar veciem cilvēkiem vai bērniem, tad tev ir jākalpo. Tu iepriekš zini vai tev būs 200 vai 500 Ls alga. Ja tu gribi pelnīt lielu naudu, nu neej tur. Tur ir jāiet cilvēkiem kas grib darīt viņiem vieglākas dienas, rūpēties.

Citāts: "Žēlošana neko nedod. Drīzāk otrādi. Tu viņu iegrūd vēl vairāk zemē. Viņš sāk justies - es tiešām esmu tik nevarīgs. Tā žēlošana ir sliktākais ko var izdarīt."

Ko Tu pret šiem bērniem jūti? Līdzjūtību, žēlumu?
Viņus uztveru kā jebkuru cilvēku. Ja es skaidri zinu, ka viņa problēmu nevar atrisināt, tad nevar.   Drīzāk domāju - kāpēc? Kāpēc tā vajag būt dzīvē? Bet tam jautājumam nav atbildes. Es vienmēr esmu domājusi cik daudz es varu iedot, kādu talantu palīdzēt attīstīt. Žēlošana neko nedod. Drīzāk otrādi. Tu viņu iegrūd vēl vairāk zemē. Viņš sāk justies - es tiešām esmu tik nevarīgs. Tā žēlošana ir sliktākais ko var izdarīt. Šie cilvēki tāpat saprot, ka viņiem nav dots tas, kas citiem. Un ko tad lieku reizi aiziet un apliecināt, ai cik žēl, ka tu neredzi vai nevari iet.

Kāda tavuprāt  šobrīd ir sabiedrības reakcija pret cilvēkiem ar invaliditāti?
Šos cilvēkus sabiedrība ļoti maz redz. Un tad, kad ierauga, viņi nezin kā rīkoties. Un ja tu kaut ko nezini, tad labāk nē. Tu vari izgāzties.

Kā to iemācīties saprast?
Iemācīties to var tikai praksē. Ir jārada cilvēkiem vide, lai viņi var iet sabiedrībā, pārvietoties, kustēties.

Šī labdarība tev ir sava veida sociālā nodeva kam augstākam?
Zini, tā laikam ir tāda kā mana misija, es tā gribētu teikt. Nodevas tu izpildi, ievelc ķeksi un ej. Šis turpinās un turpinās.

Kā ir vienmēr būt lūdzējam, turklāt šo lūdzēju mūsu valstī ir diezgan daudz.
Cilvēki, kas negrib dot naudu, nedod nekam. Salīdzinoši ar sākuma periodu ir daudz vieglāk. Cilvēki zina mūsu Ziemassvētku koncertu, redzējuši televīzijā. Bet par NVO runājot vispār, manuprāt valstij būtu zināmas sociālās funkcijas jānodod tām organizācijām, kas sevi šai jomā pierādījušas un tam jādod līdzi arī valsts nauda. Šeit es domāju, lai varētu nodrošināt, piemēram, projektu vadītāja atalgojumu. Parasti projektu fondi vai sponsori negrib projektu vadītāju apmaksāt. Bet kur tad tam dabūt naudu, cilvēkam, kas reāli strādā?

Citāts: "Cilvēki arī nesaprot atšķirību starp ziedošanu un sponsorēšanu. Kaut arī likums paredz, ka tad, ja tu ziedo, nedrīksti gūt nekādu labumu (reklāmu), bet praksē ir savādāk."

Kas ir šī fonda finansētāji?
Neliels bāzes finansējums ir no Rīgas domes. Daži uzņēmumi kā Latvenergo, Lattelekom, arī privātpersonas - ārvalstu vēstnieki, ārsti. Tādu lielu mecenātu nav. Domāju, ka Latvijā šī lieta nav vēl attīstīta. Cilvēki arī nesaprot atšķirību starp ziedošanu un sponsorēšanu. Kaut arī likums paredz, ka tad, ja tu ziedo, nedrīksti gūt nekādu labumu (reklāmu), bet praksē ir savādāk.

Un tad, darot tādu cēlu dabu, Tu pievērsies politikai. Kāpēc?
Arī ar to pašu cēlo mērķi. Pirms es izšķīros iet, vai neiet es ļoti domāju. Zinot Latvijas politikas zemo kultūru. Man visu laiku bijusi doma, ka vajadzētu darīt ko vairāk par šo projektu. Šī ir praktiska  lieta, ko izdari, bet tu nevari vairāk veicināt, lai šie cilvēki būtu ielās, sakārtot likumdošanu. Šī, pārmaiņu ideja, mani uzrunāja un domāju, ka varbūt šoreiz beidzot izkustēsies.

Un sajūtas tagad, kad Saeimā neesi ievēlēta?
Šajā brīdī saku, labi ka tā, redzot kas tur notiek. Sapratu, ka mūsu vēlētājs ir tik vienkārši nopērkams. Kad tikos ar vēlētājiem teicu, nu paskatieties ko potenciālais politiķis ir izdarījis, teiksim, pēdējos piecus gadus, nevis pirms divdesmit. Ja viņš neko nav darījis, tad arī tagad neko nedarīs. Atsēdēs.

Politiskā situācija tagad nav vilšanās? Tu būtībā esi daļa no šī bardaka.
Jā, tur tā lieta, ka esmu daļa no tā. Es saku sev, ka ir jāizdara lietas, jāpaprasa sev, vai iesim uz to mērķi ar ko sākām. Sākām mēs ar ļoti skaistiem ideāliem. Šobrīd izskatās, ka ar tiem vairs neejam un ir jāsaprot, kuri ir tie cilvēki, kuri grib aiz tiem iet, jo ir cilvēki, kas to negrib. Tad ar tiem nav pa ceļam.

Ja šie ideāli tiek mainīti, tad tu sāksi apsvērt domu, vai izstāties no šīs partijas?
Tad es noteikti negribu tur būt, to es noteikti zinu. Es savā ziņā esmu ideāliste. Varbūt pragmatiska vai kā, bet ideāliste. Nedrīkst runāt vienu, darīt otru. Jābūt komandas darbībai, attīstībai. Tā kā esmu daļa no komandas, es gribu, lai ar manām domām rēķinās, nevis tikai paklausās.

Citāts: "Katrai sievietei ir ļoti svarīgi, lai viņa visu laiku būtu mazliet iemīlējusies"

Kāds ir tavs ikdienas prieka kokteilis?
Izgulēties, tā ir kokteiļa bāze. Koncerti, tādi labi, laba mūzika gan labs roks, gan džezs, gan klasiskā mūzika. Sarunas ar inteliģentiem, man svarīgiem cilvēkiem, arī labs kino. Ja man būtu vairāk laika, tad teniss. Āā, un mans kaķis. Man patīk braukt ar mašīnu, jāt ar zirgu, tango. Man vēl gribētos vairāk lasīt, bet nesanāk laika.

Ko tu būtu gribējusi, lai Tev pajautāju?
(Mirkli domā, tad nopietni saka) Es domāju, ka katrai sievietei ir ļoti svarīgi, lai viņa visu laiku būtu mazliet iemīlējusies. Lai būtu kāds cilvēks pēc kā ilgoties. Jā, un ir svarīgi arī, ka kāds uz viņu tā skatās.

Tev tāds cilvēks ir?
Jā.