Vai var mīlēt divus vīriešus vienlaikus? Ko darīt, ja sirds teju dalās uz pusēm- velk pie viena, bet arī otru nespēj palaist vaļā? Madara (32) ir precējusies divus gadus ar, viņasprāt, brīnišķīgu vīrieti Ivaru, taču viņu laulībai kā ēna uzgulst kāds noslēpums. Madara jau pusgadu slepus tiekas ar savu bijušo. Jā, viņa krāpj savu vīru un nespēj to pārtraukt.
Iesaistīto personu vārdi pēc sievietes lūguma mainīti.

„Tas sākās iepriekšējā vasarā. Kādā vakarā man uz e-pastu bija atnākusi vēstule. No Kārļa, mana bijušā, ar kuru man agrāk bija bijušas visnopietnākās attiecības manā mūžā, protams, līdz Ivaram. Sākām sarakstīties, kā kuram iet, līdz nonācām līdz tam, ka Kārlis mani pilnīgi spontāni uzaicināja aizbraukt līdz jūrai. Es nezinu, kas ar mani notika, bet es sajutu spēju adrenalīna pieplūdumu asinīs un piekritu.
Nākamajā dienā vīram pateicu, ka dodos uz jūru kopā ar draudzenēm un būšu vēlu, bet patiesībā visu dienu pavadīju ar Kārli. Mēs runājām neapstājoties, smējāmies, staigājāmies gar jūras krastu un, lai kā man to negribētos sev atzīt, es jutos labi. Mēs nebijām redzējušies vairākus gadus un stāstīt bija tik daudz, ka likās- stāstāmais neaptrūksies pat pēc divpadsmitiem naktī. Un vispatīkamākais bija tas, ka viņš klausījās. Brīžos, kad viņš stāstīja, kā viņam iet, es klausījos un man neviļus atmiņā uzpeldēja brīži, kad mēs bijām kopā. Šķita, ka esmu ierauta tādā kā laika ritenī, un esmu atpakaļ laikā, kad mums bija attiecības. Bet es centos šīs domas aizgaiņāt. Arī tad, kad pēc pāris stundām viņš aplika roku man ap pleciem, es centos neko nejust un nelaist viņu sev klāt. Taču ar katru brīdi es jutu, ka viņš lēni ārda to mūri, ko es biju uzcēlusi. Viņš to vienmēr bija pratis un visvairāk mani kaitināja tas, ka viņš iedvesa sevī uzticēšanos, ka gribējās visu aizmirst un vienkārši ļauties.
Kad iestājās tumsa un jūra bija norimusi, mēs staigājām klusējot. Kaut kur tālumā no piekrastes kafejnīcas skanēja mūzika un viņš neko nesakot, pievilka mani sev klāt. Es iesmējos un jautāju, ko viņš dara, bet Kārlis sev raksturīgajā ironiskajā manierē pasmaidīja un apskāva mani. Es aizvēru acis un izjutu viņa klātbūtni. Vēlāk jau glāstus un lūpu pieskārienus uz kakla un sejas. Es gribēju apstāties, bet sajūtas bija tik brīnišķīgas, ka tanī brīdī likās – par to taču neviens neuzzinās, un ļāvos... kad viņš mani noskūpstīja, man šķita, ka tādu kaisli es nebiju izjutusi ļoti ilgu laiku. Likās, ka mēs visus šos gadus, kad esam bijuši šķirti, esam alkuši viens pēc otra un tagad varam to veldzēt.
Es nezinu, cik minūtes bija pagājušas, droši vien daudz, kad mūs iztraucēja tālumā skanošas balsis. Ieskatoties pulkstenī, es sapratu, ka ir vēls un teicu, ka laiks atvadīties. Tā nu mēs šķīrāmies, bet es jau nojautu, ka tā nebūs pēdējā mūsu tikšanās reize.
Un tā arī bija.
Nākamajā dienā es saņēmu īsziņu no viņa un viņš jautāja, vai nevaram satikties pēc darba. Es mazliet vilcinājos, bet piekritu. Taču sarunājām, ka satiksimies pie viņa, jo negribēju, lai kāds mūs redz kopā, ko viņš saprata. Un ar šo vakaru arī sākās mans slepenais romāns ar manu bijušo vīrieti.

Citāts: "Pārbraucot mājās, es biju aplikusi lakatiņu ap kaklu, lai neredz viegli violeto plankumiņu uz kakla un, lai cik tas nebūtu briesmīgi, es spēju skatīties vīram acīs. Pagatavoju vakariņas un uzvedos kā parasti."

Vakars, ko es pavadīju kopā ar viņu neilga vairāk par divām stundām, jo es nedrīkstēju sēt aizdomas savā vīrā, bet tas bija viens no neaizmirstamākajiem vakariem, ko es esmu piedzīvojusi kopā ar Kārli.
Viss, protams, sākās ļoti nevainīgi, ar pasēdēšanu dīvānā un vīna baudīšanu, sarunām, smiekliem... taču mazliet vēlāk, kad viņš pieliecās mani noskūpstīt, mēs sapratām, ka mums robežu vairs nav. Es zaudēju prātu. Es atdevos viņam un viņš atdevās man ar tādu kaisli, kādu es reti kad esmu izjutusi. Es baudīju katru viņa pieskārienu, katru viņa skūpstu un man bija sajūta, ka ne ar vienu man nekad nav bijis tik labi, cik ar viņu.
Pārbraucot mājās, es biju aplikusi lakatiņu ap kaklu, lai neredz viegli violeto plankumiņu uz kakla un, lai cik tas nebūtu briesmīgi, es spēju skatīties savam vīram acīs. Pagatavoju vakariņas, uzvedos kā parasti un nenodevu sevi.
Tikai mūsu attiecības gan iegāja citā līmenī – es sāku melot. Vai varbūt noklusēt patiesību – nezinu, kā to labāk nosaukt. Taču līdz pat šim brīdim, es vienmēr atrodu laiku, lai satiktu Kārli, kad viņš ir Latvijā (jo viņš strādā ārzemēs un katru otro mēnesi brauc atpakaļ) un viss notiek tik slepeni un iegulst laikā, lai nevienam nerastos aizdomas par to, ko es daru.
Mēs esam tikušies gan pie viņa, gan pavadījuši laiku viņa mašīnā pie jūras...
Par mums zina ļoti maz cilvēku, praktiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, jo mani moka paranoja, ka par mums var uzzināt mans vīrs. Telefonā Kārļa vārdu esmu nomainījusi pret draudzenes vārdu, līdz ar to nodrošinos, ka šīs īsziņas vīrs pēkšņi nevar izlasīt. Vispār jau viņš manas īsziņas nemēdz lasīt, bet, ja tu esi vainīga, tad rodas sajūta, ka visu laiku tevi novēro. Tā jau saka – kas vainīgs, tas bailīgs. Dažreiz, kad Ivars man zvana un viņa balss izklausās jocīgi, es sāku uztraukties, jo man ir bail, ka viņš kaut ko ir uzzinājis, bet lēnām esmu pieradusi, pie šī stresa un esmu sapratusi, ka visu tik rūpīgi slēpju, ka tikai muļķīgas sagadīšanās rezultātā viņš kaut ko varētu uzzināt... vismaz tā es sev skaidroju.
Ar Kārli mēs esam runājuši par mūsu pašreizējo statusu. Viņš man ir atzinies, ka viņam pret mani jūtas šo gadu laikā nav zudušas un viņš ar mani tiekas vienkārša iemesla dēļ – viņam ar mani ir labi.
Arī es esmu sapratusi, ka man pret viņu jūtas nav zudušas, bet tajā pašā laikā man ir jūtas pret manu vīru – vispār es jūtos sapinusies... Es nezinu, cik tas ilgi vilksies. Šobrīd jūtu, ka pati nespēšu to pārtraukt. Ja nu vienīgi Kārlim apniks tā visa slēpšanās, greizsirdība uz manu vīru un viņš visu pārtrauks.

Citāts: "Kā tas beigsies, es nezinu. Zinu tikai to, ka šiem abiem vīriešiem ir kaut kas kopīgs. Un tā laikam esmu es."

Pati arī sev esmu uzdevusi jautājumu, kāpēc ar viņu satiekos. Un esmu secinājusi, ka mani pievelk Kārļa maigums, vieglums. Ivars ir vairāk skarbais vīrietis. Sliktais puisis. Kārlis ir maigais, romantiskais tips. Laikam šo gadu laikā man pietrūka tā maiguma, tā viegluma. Es jūtu, ka ar Kārli man ir vieglāk runāt, viņš neapvainojas tik ātri, kā Ivars. Ja mēs ar Kārli sastrīdamies, tad mēs kā īsta itāļu ģimenīte izstrīdamies, izbļaujamies un tad salabstam, visu izrunājam un atkal viss ir labi. Ar Ivaru atkal viss ir sarežģītāk - ja es mēģinu risināt kādu problēmu, kas mani nomāc, viņš bieži to uztver personiski, apvainojas, pagriež muguru un bieži es jūtos vainīga pie tā, ka es vispār esmu atvērusi muti.
Viņi abi manā dzīvē ir pietiekami ilgu laiku un man ir ļoti bail no tā brīža, kad es sapratīšu, ka man ir jāizvēlas. Tas brīdis pienāks agrāk vai vēlāk, bet šobrīd cenšos par to nedomāt.
Viņi abi ir divi pretstati, kas jauc manu prātu. Kā tas beigsies, es nezinu. Zinu tikai to, ka šiem abiem vīriešiem ir kaut kas kopīgs. Un tā laikam esmu es.”