Kādu dienu, kad Ance atkal bija sataisījusies braucienam uz galvaspilsētu, stundu starpbrīdī visi klases  skolēni pikojās. Sniegs sīkām pārslām krita uz skolas logu palodzēm arī starpbrīžos. Sniegs taču, no palodzes tas tikai pietiekami labi bija jāpaņem.  Pika nemaz nebija jātaisa, vienkārši sniegs jāpaņem rokā. 

   Galvaspilsētu Ance bieži  apmeklēja  ne tikai tāpēc, ka  tur bija vairāk cilvēku. Garāmejot varēja ievērot, ka tie  ģērbušies kā jau pilsētā - vienmēr moderni, ne tā kā  laukos - kas pie rokas un vieglāk pieskaņojams ikdienas nepieciešamībai.  Cilvēku pilsētā  uz ielām bija arī vairāk, katrs ar savām domām, likteni. Liktenis ir tāds smags vārds, ar dažādām nozīmēm, bet vienalga katram ir savs liktenis. Lai to uzlabotu, jāsatiek vajadzīgais cilvēks un jāizdabū no viņa tas, kas tajā brīdī  nepieciešams. Vai ar vienu brīdi pietiek? Par izdevīgumu uz mūžu aizdomājas retais.  Galvaspilsētā arī  labāk varēja uzzināt to, kas notiek citur - nākotne  jāizvēlas viņai, ne kādam citam.  Ance, atšķirībā no saviem klasesbiedriem uzskatīja, ka lai izvēlētos, jāzina. Sēžot skolā un vaļasbrīžos lasot gudras grāmatas, gudrāks var palikt, bet izvēlēties? Ancei šķita, ka visu,  kas iespējams,  jāredz pašam, tāpēc daudz  jābraukā.  Jātiekas ar cilvēkiem. Viņa to darīja. Protams, skolotājiem jāzina, kur meitene paliek tajā laikā, kad nav stundās. Meitenei galva uz pleciem bija īstajā vietā, paši skolotāji mācījuši loģiski domāt un rīkoties. Tad jau nav nekādu problēmu, vajag tikai mācēt pateikt. Ance to bija iemācījusies jau agrā bērnībā  un dažkārt pat apmānīja pedagogus. Sava veida melošana arī iekļaujas loģikā.

    Sataisījusies braucienam nozīmēja to, ka izmaiņas vērojamas meitenes ģērbšanās stilā. Ikdienas skolas formas vietā Ance  bija uzvilkusi jauno pelēko džemperi un kādas garās bikses, kas nemaz neietilpa skolas formas sarakstā. Ance par formu daudz neuztraucās, jo mācību gada sākumā parasti tika sagādāta jauna kārta, ar ko jāiztiek visu gadu. Izņēmums dažkārt bija baltās blūzes, kuras varēja uzvilkt skolas svētkos un dažādos izbraucienos. Vēl jau velkams bija  tas, ko Ance pati uzskatīja par nepieciešamu maiņai. Citi gan jau domāja, ka Ance  pēc ārienes ir normāla - ne resna, ne tieva, ne īsa, ne gara. Slaida. Gariem matiem, bez ne kādām nogrieztām šķipsnām. Mati vienmēr  kārtīgi saņemti, lai nekristu acīs Ja kristu acīs, mati traucētu, bieži būtu jāmētā galva, lai labāk varētu redzēt. Acis Ancei bija brūnas. Lielas un tumši brūnas. Nezin kāpēc tieši acu krāsu ievēroja daudzi, daži pat no tās baidījās. Ne jau tas, ka citi baidījās no brūnās krāsas, izbrīnīja Anci. Viņā vairāk pārdomu radīja tas, kā vispār citi ievēro acu krāsu, bet par pašu acu īpašnieku nemaz  neinteresējas. Iztiek no tā, ko citi runā par acu īpašnieku un ar to samierinās. Ance vispār bija dīvaina meitene jau kopš dzimšanas, viņas mazo galviņu nodarbināja lietas, kuras citi neievēroja. Par savu izskatu Ance arī domāja. Vispār ar to viņa bija neapmierināta, kaut citi uzskatīja, ka Ance pievienojas viņu viedoklim. Meiteni šodien  uztrauca pārāk mazās krūtis, bet gan jau tās vēl izaugs. Skaļi viņa nevienam ne par ko negaudās. Tas, ko viņa domāja savā prātā, apkārtējiem nav  jāzina un viņiem tas nemaz nebija nozīmīgi. Viņu savā izskatā uztrauca arī  tas, ka kāju augšstilbi, stāvot miera stājā, nesaiet kopā. Īpaši labi klases meiteņu ārskatu varēja apskatīt fizkultūras stundu sākumā, kad visām, tērptām īsās treniņbiksēs, vajadzēja nostāties līnijā.- citām pa augšstilbu starpu pat pirkstu nevarētu izbāzt cauri. Ancei tobrīd prātā nenāca uzskatīt,  ka citas ir resnas vai vienkārši ļumīgas. Katram ir savas problēmas arī bērnībā, gan jau pēc gadiem tās, kurām tagad augšstilbi ir tik taisni, ka neveidojas nekādas spraugas, mocīsies ar celulītu.  

    Parasti Ance uz galvaspilsētu brauca ne no paša rīta, bet ap pusdienas laiku. Daudzas stundas skolā nemaz nebija jākavē, jo nodarbības galvaspilsētā sākās pēcpusdienā - ne Ance viena mācījās skolā, citi nodarbību dalībnieki arī mācījās. Ance apmeklēja tādas nodarbības, kas bija noteikti saistītas ar viņas nākošo profesiju - literatūru, vēsturi, muzejiem.  Brauca Ance  diezgan bieži, reizi nedēļā noteikti. Iznāca pat tā, ka visa mācību ceturkšņa laikā viņa  apmeklēja tikai dažas attiecīgā mācību priekšmeta stundas, kuras pēc saraksta iegadījās tieši tajā laikā, kad Ance devās savā izbraucienā. Tad gan ar atzīmju dabūšanu, kas bija nepieciešamas kārtējam vērtējumam, bija jānopūlas.

    Galvaspilsētā Ance  ne tikai apmeklēja nodarbības, bet arī satika  ievērojamus cilvēkus, kuri dažkārt it kā viesojās pie skolēniem, kurus vienoja kopējas intereses. Ievērojamie regulāri uz skolu nemaz nebrauktu, viņiem jāstrādā arī, ne tikai jābraukā apkārt.  Intereses  skolā arī katram savas, bet vienotā grupā var atrast  kopējas.  Tāds jau bija arī oficiālais nodarbību nosaukums - zināšanu papildināšana par literatūras vēsturi.

   Interesanti, ka skolotāji nemaz neiedomājās, ka tā, braukādama apkārt, Ance arvien vairāk aizgāja prom no lauksaimniecības un pedagoģijas. Ancei pašai tas arī  vēl neienāca prātā.

   Visi klasesbiedri pikojās ar to sniegu, kas bija sameklējams uz palodzēm. Cītīgi pikojoties viņi pat neiedomājās,  ka tajā pašā  stāvā ir arī  skolas direktora kabinets. Direktors, ja ir kabinetā, var dzirdēt visu skolēnu skaļos bļāvienus. Pikojoties jau ne par ko citu kā sniegu un pikām nav laika domāt. Un skaļi kliegt. Ka tik dabūtu tādu sniegu, no kura uztaisīt tik labu piku, ar kuru varētu iebliezt klasesbiedram. Sniegs gan bija tikai uz palodzes, lai paņemtu saujā baltāku un vairāk  sniega, jāiet ārā. Pagalms no šīs klases atradās  tālu un iešana prasītu daudz laika. Jāiztiek ar to pašu, kas sameklējams tuvumā. Tas viss pie tam tādā tempā, un  bļāvieni  tikai palielina pikošanās ātrumu. Lai bļāvējus saklausītu citi, nevajadzēja bļaut  kādā no skolas gaiteņiem - klasē viss notika pietiekami skaļi. Pikošanos varēja saklausīt arī ārpus klases, kur troksnis nevienam nepalīdzēja. Klasē savā vietā neviens pats nesēdēja un negatavojās stundai, sniegs bija pārņēmis savā varā  visus. Bailīgākie  ar sniegu tikai  mētājās. Tas rokās bija gandrīz visiem. Sniegs kā viela nebija iekļauts nevienā mācību priekšmetā,  bet praktiski ar savām rokām to aptaustīt arī nebija aizliegts.  Šajā laikā gan  varēja ienākt kāds skolotājs un ieraudzīt, ka nevienam  klases skolēnam  mācību grāmatas nav novietotas priekšā. Grāmatas jau uz soliem bija, tikai pašu bērnu tur ne. Drošākie sniegu  mēģināja aizbāzt citiem aiz drēbēm - tā ilgāk bija auksti. Kas tad tur tiek no viena sniega pikas pieskāriena ātrumā? Tas sviediena spēks?  Tikai temps un troksnis valda visapkārt klasē pirms kārtējās stundas.  Sniega bāzējiem vajadzēja atriebties, nevar taču tā palikt, ka viņi tiek cauri sveikā.  Tāds juceklis valdīja klasē un skolēnu galvās, bet tieši tad, kad Ancei aiz jaunā džempera kāds bija aizbāzis sniega piku, vērās klases durvis un visi klasesbiedri automātiski apstājās, kur nu kurais, sniegu arī neviens vairs nemētāja. Ienācējs bija nevis stundas skolotājs un kabineta saimnieks, bet gan  pats skolas  direktors, kura lielais vēders godīgi slēpās aiz aizpogātās žaketes. Direktors vienmēr valkāja kādu no daudzajiem uzvalkiem. Nevarētu gadīties, ka uz skolu viņš būtu atnācis uzvilcis vienkāršu džemperi. Džemperī lielo vēderu varētu visi labi apskatīt. Pats viņš par to nemaz neuztraucās, jo skolas direktoram viss ir ideāli -  viņš tā uzskatīja. Nevar tā būt, ka kāds domā savādāk.  Ja nu gadījumā kāds par to nav pārliecināts, tad ir ļoti vienkārši - visam jābūt tā, kā  ir direktoram. Kāda savas domas visās šajās lietās ir izlēcieni. Tā gadiem uzskatīja pats skolas direktors. Ne jau velti viņš tik ilgi bija turējies amatā - visu savu mūžu. Skatoties no skolēnu viedokļa, viņš jau bija vecs.

   Ienācis dauzoņu klasē, direktors dusmīgi prasīja:

-       Kas te notiek? Zvanu uz stundu  nedzirdējāt?

   Direktora jautājuma toni maigāku nedarīja pat daudzie rakstnieki un literatūras vēsturnieki, kuru lielie portreti izvietoti pie tās sienas, kuru logi netraucēja.  Portreti  jau arī nekādi nevarēja ietekmēt direktora balss toni, lai kā  tie varbūt  gribētu tieši to darīt. Uz bērniem neviens nekad nebļaustās, tā ir rakstīts dažādās teoriju grāmatās.. Ja bļaustīties iedomātos skolas direktors, tad jau tas būtu notikums, par kuru runātu visi un ilgi. Bļaustīšanos nepieciešamības gadījumā skolas direktors aizstāja tikai ar  balss toņa izmaiņām, kura īpatnības zināja ne tikai skolotāji, bet arī bērni. Skolotājiem ar balss toņa izmaiņām nācās saskarties biežāk, bet viņi arī bija vairāk  pie tām  pieraduši. Paši skolēni ne vienmēr ievēroja balss toņa nianses, ja arī tajās kaut kas mainījās, bērni vienalga uzskatīja, ka direktors kliedz.

   Ance,  stāvēdama savā vietā, kur kaut kā pa kopējo drūzmu bija gadījusies, visu laiku kustējās, jo tas sniegs ārā no drēbju  mugurpuses  bija jādabū. Pikojoties sniegu meta ne tikai pa gaisu, bet burzmā  mēģināja dabūt arī aiz drēbēm - pikotāji taču bija nolēmuši savās galvās, ka tā sniegs iedarbojas labāk. Ances gadījumā tas bija  labi izdevies. Nezin kurš tas bāzējs bijis?  Process norisinājās tik veikli, ka sniega ievietošanas brīdī Ance pat neiedomājās fiksēt vainīgo.  Sniega bāzējs bija vainīgais, kaut Ance pati sniegu ļāvusi aiz apkakles iebāzt. Bāzējs vainīgs, ne jau tas, kurš ļauj aizbāzt. No izkusušas pikas visas drēbes, kas Ancei mugurā, ne tikai  pelēkais džemperis,  paliks slapjas. Slapjām drēbēm  mugurā  galvaspilsētā nebūs ko darīt.  Uz māju aiziet pārģērbties viņa tik un tā vairs nevar paspēt.  Braukt ar slapjām drēbēm nav nekādas jēgas. Ance nevarēja iedomāties,  ka viņas kustēšanos  šajā mirklī pavisam savādāk uztver skolas direktors, kurš visu laiku uzmanīgi  skatījās uz  dauzoņām, kas tikai pirms mirkļa uz īsu brīdi par tādiem bija kļuvuši, bet nu norimuši. Ances pārdomas par to, kā rīkoties ar braukšanu, pārtrauca direktors, kuram arī šajā brīdī viss bija skaidrs:

-       Visvairāk grozās Ance, viņa būs atbildīgā par to, lai pēc stundām visas puķes  skolas gaiteņos būtu nomazgātas.

   Tā. Šoreiz viņu klasei. To puķu ir daudz un tās ir ļoti lielas,  kā jau ilgi augušas podos. Skolas  apkopējai puķes  nekad nav jāmazgā, jo vienmēr tiek atrasti kādi grēcinieki  no skolēnu vidus šim darbam.  Darbs ir sods par kaut nepareizu? Puķēm vienmēr jābūt tīrām, būtu nogrēkojušies skolēni vai ne.  Grēcinieki  puķes tīra arī tad, kad tās iepriekšējā dienā kāds cits grēcinieks  notīrījis. Šoreiz tīrītāju godā iecelta Ances klase. Galvaspilsētas brauciena  atlikšanai punktu pielika skolas direktora lēmums.  Skolā drēbes tāpat izžūs, kuras izmirkušas ne tikai tās vienas pikas dēļ, sniegs ticis arī kur citur.  Ne jau kaut kāds sods Anci spētu atturēt no pieņemtā lēmuma braukt,  bet šoreiz sagadījies, ka slapjas drēbes un sods klasei ir kopā.  No brauciena jāatsakās, lai kā negribētos un tur būtu interesantāk nekā skolā puķes mazgājot. Punktu Ances  lēmumam  pielika direktors. Kā jau vienmēr visās lietās, kas notika skolā.

     Brīnums, kā direktors neievēroja,  ka Ancei  šodien kājās ir garās bikses, kas viņam īpaši nepatika. Ance vienkārši atradās pārāk tālu un direktora skatu aizsedza tukšie soli.  Bikses  meitenēm  neietilpst skolas formā. Jāvalkā svārki.  Par svārku garumu norādījumos nekas nav rakstīts un  mini svārciņi  ir pavisam cita lieta, jo direktoraprāt vismaz kājas  var kārtīgi apskatīt, ja uzvilkti minisvārciņi.  Vienalga, vai tās kājas tievas un garas vai resnas un strupas, kājas ir un paliek kājas.  Tās direktoram jāredz bez garajām biksēm. Lai visos jautājumos  varētu saprasties ar direktoru, meitenes bikses uz skolu nedrīkstēja vilkt.  Skolas direktora uzskatus  formas lietās zināja visi skolēni. Jautājums par kājām neietilpa nekādās norādēs par skolas formu. Direktora domas šajā jautājumā  nebija nekādi noslēpjamas. Vai arī viņš tās neslēpa, tikai vēlējās, lai viņa uzskats kāju lietā būtu skaidrs visiem. Viņš ir direktors.  Skolēni, ne tikai pašas meitenes, zināja, ka direktoram patīk meiteņu kājas. Līdz ar to skolēniem likās, ka viņi zina visu par direktoru. Bet vai tas ir viss? Vai tad direktoram kā jebkuram citam cilvēkam nevar būt nekāda personiskā dzīve un noslēpumi? Neviens tā arī neiedomājās, vai direktors kaut ko slēpj slēpšanas pēc vai pats nemaz neapzinās to, kas citiem nebūtu jāzina. Varbūt  viņam vienkārši tā iznāk? Skolā direktora vadībā  strādāja arī viņa kundze. Skaitījās, ka strādā direktora vadībā. Kas faktiski vadīja skolu? Kundze vai pats direktors? Kuram tas ir svarīgi, galvenais, lai darbs virzās labi.  Vadīšanas lietās nekas slikts nebija novērots, to atzina pat daudzās komisijas, kas dažādos laikos un dažādos jautājumos, par kuriem zināja tikai skolotāji, ieradās pārbaudīt skolu.  Skola bija izpelnījusies slavenību jau no seniem laikiem, slavenība ne tikai jāsaglabā un jāuztur, bet arī jāmēģina izcīnīt arvien jauni panākumi.  To skolas direktors apzinājās un visiem līdzekļiem centās gūt arvien jaunus panākumus. Protams, izmantojot skolotājus  un īpaši skolas audzēkņus. Vai tas bijis slikti, to laiks rādīs.

    Pieminot direktoru un viņa kundzi, jāatceras, ka tāds  teiciens, kurā  aprunāts vīrieša kakls un galva, taču ir. No malas nemaz nav jāzina, kurš direktora gadījumā bija kakls un kura galva, varbūt - abi labi.

   Direktors, pateicis to, kas tajā brīdī viņam šķita nozīmīgi,  valdonīgi izgāja no klases. Viņaprāt, direktoram vienmēr ir taisnība, tas, kā uzskata citi, viņam nav svarīgi. Ar citiem skolotājiem varēja aprunāties par šo un to, bet direktors vienmēr bija direktors. Viņš runāja tikai ar savu kundzi par vispārējām lietām? Arī šajā reizē  viņš nezināja, par ko visvairāk uztraucas Ance, mēģinādama tikt vaļā no sniega, bet savu viņš bija panācis. Vairāk jau neko viņš nebija teicis, viņam neko nevajadzēja un ienācis klasē bija, ejot kur citur. Lai jau bērni tā uzskata, kaut patiesībā nelielo gabalu no kabineta līdz klasei bija mērojis trokšņa dēļ. Pikošanās troksnis bija iztraucējis pašu skolas direktoru svarīgos papīru darbos.  Citreiz pikoties tik tuvu direktora kabinetam vienkārši nedrīkst. Vai kāds skolēns  to atcerēsies, kad nākamreiz uznāks pikošanās kāre?  Direktors pa skolu jau var arī pastaigāties, nevienam neko nepaskaidrojot, kur un kāpēc iet. Ir tikai divas pikošanās iespējas skolā  - nepikoties nemaz, jo var uznākt direktors,  vai pikoties, nebaidoties, ka gadās  sastapties atkal ar skolas direktoru.                                                                                                                                         

   Visi  klasē palikušie skolēni drudžaini sāka gatavoties kārtējai  stundai, it kā pēkšņi reizē atcerējušies, ka tā nav atcelta. Ance arī  sāka meklēt  klades un grāmatas. Tā  kā  viss nepieciešamais jāizņem no portfeļa, viņa  secināja, ka portfeļa nekur nav.  Kam tad  tagad ievajadzējies svešu portfeli? Portfelis no savas vietas jau bija pagaisis sen, vispārējās pikošanās laikā. Meitene to nebija pamanījusi, citādi tagad tik ilgi apkārt grozoties portfeli  nemeklētu. Ancei jāiztiek bez grāmatas un klades? Kas tās par muļķībām, viņa taču tās nav atstājusi mājās. Jāatrod tepat, kaut kur tam portfelim jābūt, direktors to līdzi nepaņēma.  

   Pa to brīdi bija ienācis stundas skolotājs. Noliekot uz skolotāju galda grāmatas un sasveicinoties ar skolēniem, viņš  nemaz necentās  novaldīt smaidu, jo jau ienākot  klasē  bija pamanījis, ka pašā klases priekšā uz televizora ir kaut kas brūns un liels. Tajā vietā parasti nebija nekas, ko tad uz televizora vispār vajadzētu likt? Ja nu kādu sedziņu vienīgi. Mājās katrs lai dara, kā grib, skola nevienam nav mājas.  Ance tikmēr grozījās apkārt,  nemaz neskatoties  uz klases priekšā esošo galdiņu, uz kura  novietots televizors un uz tā viņas portfelis. Skolotājs turpināja smaidīt.

   Puikas Ancei  aizmugurē ķiķināja - viņi bija tie vainīgie portfeļa nozušanā, kurš nebūt nebija pazudis.  Puikas zināja, kur tas ir. Ne vienreiz vien viņi tā līdzīgi rīkojušies - skolā jāuzjautrinās  vienmēr.  Pie tam  Ancei  ir tāds portfelis kā nevienam, brūns  ar noņemamu aizdari. Laikam jau atkal tā  aizdare kādu ieinteresējusi, kā tad, kad portfelis bija pavisam jauns. Kaut tagad vairāk kā gadu katru dienu nēsāts uz skolu un atpakaļ, portfelis tāpat bija liels.  Ja piekrautu pilnu ar grāmatām, tad to nemaz nevarētu panest. Gribi negribi, Ancei būtu jāsauc kāds puika palīgos. Viņa negribēja, iztika pati - pilns portfelis ar grāmatām  ikdienā uz skolu nebija nekad jānes. Tikai dažas nepieciešamas stundās. Citiem, kas joprojām turpināja interesēties par Ances portfeli, ne jau aizdare bija tā interesantā, bet gan meitenes pašas  reakcija.  Reizēm aizdare vienkārši tika ielikta  portfelī iekšā, pie tā Ance   bija pieradusi - ne pirmo gadu meitenei šis portfelis, gandrīz viņai jānožēlo, ka tas neplīst tik ātri, kā citu somas. Aizdares pazušanas  gadījumos  Ance vairs  nekādu skandālu netaisīja un aizdari nemeklēja. Nodarbība ar portfeli citiem   tāpat pietiekami interesanta, lai ar to darbotos vēl un vēl. Nezin tikai, kā būtu tad, ja kādam no klasesbiedriem gadītos tieši tāds pats portfelis. Gan jau tad izdomātu kādus citus nodarbošanās veidus, piemēram, portfeļu apmaiņu.

    Beidzot, kad  neapmierinātā skolniece ieraudzīja portfeli klases priekšā, kaut arī uz televizora,  tā nomierinājās un apsēdās savā vietā tāpat kā citi klasesbiedri. Tagad tikai viņai vajadzēja tikt pēc portfeļa, kaut kas jāizdomā, bet skolotājs, kā jau ieradis, aizsteidzās priekšā:

-       Kam tas portfelis? - viņš prasīja, skatīdamies tieši uz Anci,  zinādams, kam tas ir.

-       Mans, - Ance nopurpināja. Neviens cits  šoreiz  nepieteicās - sveša manta ir un paliek sveša.

-       Tad paņem to, ko tas te stāv, izskatās, ka tas tev nav vajadzīgs. Sāksim stundu, turpināšu stāstīt jauno vielu, kas nemaz mācību grāmatā nav. Klausieties uzmanīgi.

   Ancei  nekas cits neatlika, kā piecelties no savas vietas un iet pēc portfeļa pašā klases priekšā.  It kā neapmierināta, ka portfelis tik  ātri atradies, viņa to paņēma. Izlikusi vajadzīgās lietas uz sola, Ance, tāpat kā visi pārējie sāka klausīties jauno vielu. Dažs pat kaut ko pierakstīja. Labi, Ance nodomāja,  būs no kā vēlāk norakstīt, ja vajadzēs. Bez nepieciešamības sev  Ance nekādu čaklīti netēloja, viņa taču vienīgā īsti zināja, kas pašai vajadzīgs. Jāapskatās, kas īsti raksta.  Gandrīz visas meitenes, galvas noliekušas, burtnīcās ko rakstīja. Cītīgi, kā jau skolā. Vai vēlāk tas noderēs, kas to lai tagad zina. Ancei  gan labi - būs no kā norakstīt. Būs. Viņa pati neko nepierakstīja. Tikai izlikās, ka klausās, jo Ances  domas jau bija aizlidojušas pie puķu tīrīšanas. Ko par to  iepriekš uztraukties? Viņa jau neuztraucās, bet bija ar ko aizpildīt laiku stundā, kaut būtu jādomā par attiecīgo mācību priekšmetu, kura jauno vielu pašlaik stāsta. Mācību priekšmets Ancesprāt nebija īpaši interesants - viņas dzīvē taču bija interesantākas lietas. Un gan jau mācību priekšmetam arī laiks atradīsies, ja būs nepieciešams. Tāpat kā labi zināms - kas jādara, to arī izdarīs. Tās puķes būs notīrītas. Ance kā atbildīgā izdomāja, kā  starp visiem klasesbiedriem sadalīt daudzos darba pienākumus, jo tās puķes jau nav noliktas cita citai blakus. Noskanēja zvans, tātad stunda beigusies. Nevienu tā arī šoreiz neizsauca, kaut uz izsaukšanu bija sagatavojušies daudzi, pat paspējuši baidīties, kā vienmēr. Labi, ka  neizsauca, būtu vēl jāsaka priekšā, nodomāja Ance. Viņa pati no izsaukšanas nebaidījās, it kā visu zinātu. Nekad jau visu nevar zināt. Ance  tikai priecājās, ka citi nav izsaukti. Kāds viņai no tā labums? Vai tas, ka izsauktajiem nav jāmēģina teikt priekšā, ir kāds labums? Atzīmes arī Ancei neskauž - katrs saņem to, ko pelnījis.

-       Šodien esam beiguši. Turpināsim nākamreiz, - skolotājs, kā jau viņam pieklājas, pabeidza savu sakāmo.

Stundas laikā vecais uzvalks nemaz nebija nosmērēts ar krītu - skolotājs uz tāfeles neko runāšanas laikā nebija rakstījis. Uzvalka vecums šajā gadījumā nebija  galvenais, bet skolotājam mugurā vienmēr jābūt uzvalkam - tā šajā skolā jau gadiem pieņemts. Skolotājam vīrietim uzvalkam mugurā jābūt ne tikai tāpēc, ka to vieglāk nosmērēt ar krītu. Kārtībai jābūt. Uzvalks rādīja it kā no malas, ka arēji  kārtība  skolotājam piemīt. To, ka uzvalks vienmēr ir, kaut kādas militārās mācības skolotājs zināja, bet vai to, ka viņam ir šķībs vaigs no ārpuses, pats bija ievērojis? Kādreiz bērnībā dabūjis pa žokli? Šļupstēt  viņš nešļupstēja. Ja tā būtu,  tad jau skolā strādāt nevarētu. Runāšanas skaidrums  nebija šī skolotāja problēma. Visiem  skolotājiem  jāuztraucas par to, vai bērniem būs apmierinošas atzīmes viņa priekšmetā. Arī šis skolotājs par to domāja.  Labi gan, ka paši skolēni nemaz nezin, ka viņu atzīmes ir atkarīgas no priekšmeta skolotāja - viņiem liekas, ka tikai tas, kurš vairāk mācās, dabū labāku vērtējumu.  Nekur jau nav rakstīts, ka tas bērns, kurš skolotājam  patīk, var saņemt labākas atzīmes, nekur nav arī rakstīts, ka tā nedrīkst darīt. Kā kurš dara, atkarīgs no paša skolotāja, no tā, kā skolotājam prasa.

   Šis skolotājs nebija no tiem sliktākajiem Ances  klasei sastaptiem. Bērniem pašiem gan visi skolotāji ir slikti, jo viņi, briesmoņi, atprasa uzdoto.  Par šo var teikt arī dažu labu vārdu, ko gan skolēni skaļi nekad nedarītu. Viņš vismaz centās savus audzēkņus saprast, kaut kolēģi par to viņu tikai nosodīja. Pašam skolotājam personīgo bērnu nebija, viņš vai sieva pie vainas, kas to lai zina. Varbūt arī tas, ka savu bērnu viņam nebija, noteica labvēlīgo izturēšanos pret citu bērniem. Skolēni  nav akli - viņi vienkārši redz, ne tikai jūt attieksmi pret sevi. Atdara ar to pašu. Skolotāja un skolēnu starpā valdīja  labvēlīga attieksme. Tikai skolotājs saprata, ka tā paaugstina vidējo zināšanu atzīmi arī. Bērni tam  nepievērsa ne mazāko vērību. Bērniem nebija svarīgs arī galvenais skolas gados - ne jau atzīme ir svarīga, bet zināšanu patiesais lielums. Tas tā nenoliedzami bija. Ar šo skolotāju varēja runāt arī  par gandrīz visiem citiem  jautājumiem, īpaši labi viņš pārzināja literatūru, jo lasījis bija daudz. Vēl joprojām lasa gandrīz visas iznākušās grāmatas. Izskatās viņš nabadzīgs, visu naudu iztērē grāmatām? Nē jau, viņš ir no tiem, kas nekaunas  apmeklēt arī  bibliotēku. Par literatūras vēstures faktiem ar viņu runāt būtu bezjēdzīgi, bet par pašām grāmatām - uz priekšu. Atliek tikai izdomāt jautājumu. Vai vienkārši tikai sarunāties, jo runāšana nenozīmē tikai to, ka kāds uzdod jautājumus. Var sarunāties, iztiekot vispār bez jautājumiem. Mācību stundās gan skolotājs uzdod jautājumus, lai pārliecinātos, ka audzēkņi visu apguvuši labi. Par atbildēm  šis skolotājs  ne vienmēr  lika atzīmi.

      Skolēni salika somās savas lietas  un devās uz nākamo kabinetu. Visu dienu nav jāsēž vienā klasē, uz kuru nāk attiecīgās stundas skolotājs. Kabinetu sistēma jau sen ieviesta arī šajā skolā. Pašiem skolēniem jāstaigā pa priekšmetu kabinetiem - gandrīz katra stunda notiek citā kabinetā.  Attiecīgā  mācību priekšmeta skolotājs to bija izveidojis pēc saviem ieskatiem - viens apskatei izlicis galvenos priekšmeta vēsturnieku portretus, otrs pie sienām lieliem burtiem uzrakstījis galvenās definīcijas. Trešais, gluži otrādi, visu noderīgo centies paslēpt. Skolēniem vienīgi atlika nožēlot, ka nekur nekas nebija uzrakstīts priekšā. Skaisti gan bija visos mācību priekšmetu kabinetos. Skolotājiem bija arī savs - kabinetu konkurss jaunā mācību gada sākumā. Skolotājiem te lieti noderēja skolēnu palīdzība, visiem tad  bija  fiziski  jāstrādā. Skolēnus prata izmantot arī tie, kuriem pašiem savas audzināmās klases nebija. Paši skolotāji kabinetu iekārtošanā aprobežojās ar to vien, ka izdomāja, kur kas skaistāk izskatīsies.

   Skolēnu mantas bija jānēsā  līdzi pa kabinetiem un visi tās lika portfeļos.  Savu brūno portfeli rokās paņēma arī Ance.  Nu portfeli neviens pat gribēdams neatņems, jo viņa vismaz šodien no tā nešķirsies, redzams portfelis būs noteikti vienmēr.  Tas sagādāja grūtības, jo portfelis nebija nekāda mazā rokassomiņa. Taču Ance šajā lietā , kā parasti arī citās, bija neatlaidīga - kas nolemts, jāizpilda. Portfeļa sakarā pat konsultēties ne ar vienu citu  nevajadzēja. Par dažiem  jautājumiem uzradās tādi, kas iepriekš  gribēja  zināt Ances viedokli un tikai tad rīkoties. Ance nebija skopa - savu teica, ja prasīja. Pati rīkojās tā, kā tikai pati gribēja.

   Tā ātri vien pagāja visas dienas mācību  stundas, līdz iesākās  kāda  gaidītā puķu mazgāšana. Visi klasesbiedri kā viens uzskatīja, ka tieši skolas direktors gaida līdz puķes būs pilnīgi tīras. It kā  tagad tās būtu nosmērētas, Paši mazgātāji  mazgāšanu nemaz netika gaidījuši.  Kas jāizdara, jāizdara. Arī tad, ja tas ir sods. Katrā skolas stāvā izvietojās grupa klasesbiedru, kas savā starpā visu laiku sabļaustījās. Bļāva bļaušanas pēc, nekas īpaši svarīgs nebija pārrunājams, un kur nu vēl tā  kāds runātos - bļautu caur stāviem.  Arī citiem stundas  beigušās, bļaustīšanās  nevienu netraucēja. Puķes bija novietotas tajos gaiteņos, kuri savstarpēji  saistīti, izveidodami it kā vienu lielu koridoru. Tas nekas, ka katrs gaitenis bija savā skolas stāvā, skolēnus tas nekad neuztrauca. Reizēs, kad nācās sabļaustīties, tas pat bija labi, ka ir tādas lielas kāpnes. Tas gan attiecās uz ikdienišķiem stundu starpbrīžiem, nevis uz puķu mazgāšanas laiku.  Šoreiz arī kāpnes nebija nekāds traucēklis.

   Puķes mazgājot, darīja ko nu kurš - cits lēja ūdeni, cits slaucīja lapas un zarus, bet  Ancei  rokās bija vislielākais dārgums - lielais ūdenssūknis, ko viņai kā darbu vadītājai bija izsniegusi vecākā  apkopēja. Tā  tad arī bija visa viņas interese par to, vai puķes būs tīrākas vai paliks tādas kā bijušas. Ance ūdenssūkni ne tikai turēja rokās, bet arī rīkojās ar to.

-       Mēs jau esam beiguši, mēs arī. - atskanēja bļāvieni no dažādām pusēm.

 Ilgu laiku pati mazgāšana neaizņēma. Puķēm kā visam pārējam skolā jābūt tīrām, vienalga, kas to dara - apkopējas vai paši skolēni.  Ance, kā jau atbildīgā par šo pēcstundu darbu, noteica:

-       Tad iesim meklēt direktoru, lai pats pieņem darbus, citādi vēlāk  pie kādas izdevības, ko viņš noteikti atradīs,  teiks, ka slikti esam strādājuši.

   Puķu tiešām bija daudz, bet visas nomazgātas. Iepriekš tās  arī nebija nekādas netīrās, tās taču tīrīja regulāri. Pavisam atklāti sakot, sods bija tikai tāda puķu uzspodrināšana.  Tagad tās  mirdzēja vien, pareizāk būtu teikt  - zaļoja. Galvenā puķēm bija zaļā krāsa, dzeltena palma būtu skaistāka par zaļu palmu, bet Ances  skolā nevienas dzeltenas palmas nezin kāpēc nevarēja atrast. Gan jau tādu vispār nebija. Nevarētu tā būt, ka kaut kur citur ir, bet šajā skolā nav. Puķu bija daudz, bet kam tās īsti vajadzīgas? Smukumam? Lai ar tām aizsegtu lielos logus?  Novietotas uz palodzēm, kur to varēja izdarīt, tās bija ļoti lielas. Citur lielos puķupodos tās bija uz grīdas, starpbrīžos skolēniem tām bija jāiet apkārt, citādi , ja neskatītos, kur iet, saskrietos ar lielajiem podiem vai zariem, varētu sevi pat tā ievainot. Skatīties skolā apkārt neviens netika mācīts. Ance atcerējās, ka mazajās klasēs, visai klasei ejot pa ielu, skolēni bija sadevušies rokās. Toreiz viens  bērns ieskrēja stabā, kurš nezin kāpēc tieši tajā brīdī bija pagadījies kāju priekšā. Stabs ir lielāks par puķupodu jebkurā gadījumā. Tā ka labāk jau iemācīties iepriekš, kur atrodas puķupodi skolā. Puķes parasti ir tur, kur vairāk gaismas, tātad logu tuvumā.  Kam tās puķes skolā tik daudz vajadzīgas? Atkal tas pats jautājums.  Gan jau to klusībā pat sev prasīja katrs skolas audzēknis.  Kas to lai zina, kam tās vajadzīgas. Varbūt, ka tā vienkārši pieņemts, ka lielās un skaistās telpās nepieciešamas puķes. Sava veida tradīcija.  

   Direktoru tik vēlā pēcpusdienā nekur  skolā nevarēja atrast tāpat kā dzeltenu palmu visu dienu.  Viņš nebija ne citās klasēs, ne arī savā kabinetā. Meklētāju bija daudz, visa klase gandrīz, tā  apstaigāta tika  visa skola. Apskatītas pat  tās vietas, kur direktors nevarētu būt. Ko tad viņš meklētu vecā korpusa bēniņos, tur neviens skolasbērns  nekādas blēņas pat gribēdams nevar izdarīt. Ja nu slepeni pīpēt. To var darīt arī tik tālu nemaz neejot, ja tikai ir vēlēšanās pīpēt.  Beidzot, kad visi neveiksminieki atkal bija sapulcējušies vienkopus, Ance  izlēma:

-       Es aiziešu  pie direktora  uz mājām, gan jau viņš ir tur. Jūs tikai nekur neejat, es ātri būšu atpakaļ.

   To, ka Ance tūlīt atgriezīsies, viņa  varēja nemaz neteikt - visi zināja, ka direktors mitinās tepat skolai blakus. Ance būs ātri atpakaļ skolā   jebkurā  no diviem iespējamiem variantiem - ja direktora nebūs mājās, viņai  jāatgriežas atpakaļ tik un tā, bet ja viņš būs savā dzīvoklī, viņi nāks abi kopā. Ja tikai Ance neatskries ātrāk. Tā arī bija, ka atnāca kopā. Ance neskrēja.

   Direktora mājā iekšā nevienu bez aicinājuma nemaz nelaida. Skolēnus jau īpaši. Ko viņiem vispār meklēt tur, kur nav viņu vieta. Visus jautājumus var atrisināt skolā. Ja mājās laistu iekšā pat skolēnus, no viņiem nebūtu glābiņa.  Žēl,. ka  neviens klasesbiedrs nezināja, ka Ance  pie skolas direktora  bijusi  jau iepriekš  pat vairākas reizes un visu labi kārtīgi apskatījusi. Kopā ar aicinātiem viesiem, protams.

     Direktoram nemaz nebija mājas, tikai tāds vienkārši nepieklājīgi mazs dzīvoklītis, kas pārblīvēts ar mantām tā, ka pat gribot negaidītu viesi  nevarētu ielaist iekšā tālāk par durvīm. Ance  gan  iepriekš bija iegājusi tālāk un visu labi apskatījusi. Viņa atcerējās, ka gludināmais dēlis parasti vienmēr ir pie durvīm. Direktoram vajag ik dienu gludu kreklu. Citiem ģimenes locekļiem arī  ko izgludinātu vajag.  Neaicināti  atnācēji varbūt baidās no tā, ka gludināmais dēlis var negaidīti uzkrist virsū, Tāpēc arī tam vieta pie durvīm? Tas vienkārši te bija ātri un viegli vienmēr paņemams, nevajadzēja vilkt ārā no kādas pagultes, kas tāpat bija piebāztas.  Dzīvoklī mantu ir ļoti daudz.  Paslēpts dēlis regulārai gludināšanai būtu jāmeklē. Tad tas radītu tikai sarežģījumus, ne ērtības.

   Ance no viesošanās reizes  atcerējās   to, ka kaut kur starp mantām ir kaudzītē salikti ādas vāki, kas nez kāpēc saglabāti no dažādos svētkos un jubilejās dāvinātām dāvanām. Tie nenoliedzami bija skaisti. Brūni, zaļi, dzelteni. Ar dažādu mākslinieku gravējumiem. Kurus vākus nu kurš taisījis. Vai tie glabājami kādā neredzamā kaudzītē, par to varētu strīdēties pat ar direktoru. Tajā ciemošanās brīdī Ance jau arī nebija rakājusies pa speciāli slēptām lietām, tie vāki tātad toreiz bija apskatāmi. Kur tie tagad, gan jau zina tikai dzīvokļa iemītnieki. Ja zina. Mājās direktors pats  par kārtību neatbild, par to gādā citi ģimenes locekļi. Ādas vāki arī bija vienīgais, ko Ance gribētu sev. Tikai viņai vēl nebija tik daudz gadu kā skolas direktoram. Mantu direktora mājā bija daudz. To noteica gan lielā direktora alga, jo bija nauda, par ko visu sagribēto nopirkt, gan intereses. Grāmatu vien bija visur, kur varēja redzēt. Jācer, ka tās  visas izlasītas, ne tikai nopirktas. Vai  tās vispār lasītas, ar redzi vien  nekādi noteikt nevar. 

   Direktors, kā Ances  klasesbiedri  pareizi secinājuši,  jau  atradās savās mājās un pārģērbies mājas drēbēs. Ancei turpat  pie durvīm it kā taisnodamies viņš teica pavisam ko citu - ko pats uzskatīja par pareizu, lai bērni neiedomātos, ka svarīgā puķu mazgāšana aizmirsta:

-       Man bija jāuzvelk treniņbikses, lai nenosmērētu uzvalku, skolā  pieņemot jūsu padarīto darbu.

   Neizlikās, ka viņš būtu taisījies iet uz skolu un pieņemt darbus, jo nekas iepriekš jau nebija sarunāts. Viņš aizmirsis tik nesvarīgu lietu, ka nosodītā klase tīra skolas puķes?  Darbus viņa vietā var pieņemt jebkurš cits atbildīgais par puķēm. To ir pietiekami daudz. Runāja viņš  tāpat vien runāšanas pēc, vai kāda cita iemesla dēļ.  Kas to tagad var pateikt. Direktors taču vienmēr ir direktors. Skolēniem arī mājās, ja viņi uzrodas nesaukti. Arī  Ance. Viņa taču bija direktora skolas audzēkne.  Bet vai Ancei  atklāt, ka viņa ir atklājusi direktora aizmāršību, vai izlikties, ka viss noticis tā, kā iepriekš paredzējuši klasesbiedri?

    Visi  zināja, ka direktoram  patīk jaunas meitenes un nevienu izdevību  izrādīt savu patikšanu  viņš  garām nelaiž. Tikai, cik tālu sniedzas viņa mēģinājumi izmantot skolas meitenes, neviena tā arī nebija pateikusi. Kas to lai zina, no kā baidīties. Varbūt nemaz nevajag baidīties, bet būt lepnai par to, ka spējusi kādā izraisīt interesi? Direktors taču ir vīrietis, kaut arī salīdzinājumā ar skolas gadu meitenēm, vecs. Direktors jau nebūtu nekāds direktors, ja nepanāktu savu. Pilnīgi visās lietās. Ko viņš noskatījis Ances klasē?  Kāpēc Ance par to domā tieši šobrīd?

   Viņai pašai pavisam nesen, ja tā var teikt, bija gadījies piedzīvojums. Kādu vakaru jau tumsā viņa gadījās skolas tuvumā un satika skolas direktoru.

-       Labvakar.

-       Labvakar, labvakar. Kur tu tik vēlu pastaigājies, - un direktors Anci atspieda pret nejauši gadījušos elektrības stabu turpat tuvumā. Ance, neko negaidīdama, izrāvās un skriešus turpināja ceļu uz mājām.

-       Tā, ko es tagad esmu izdarījusi?  Mani taču vienkārši izslēgs no skolas, - viņa jau bažījās. Ne otrā, ne nākamajās dienās nekas nenotika. Direktors Anci nemaz neievēroja.

-       Vai, cik labi, ka viņam šajā lietā caurums galvā, - meitenes pie sevis nosprieda. Viņa jau arī par notikušo nevienam neko nestāstīja.

   Ance  paskatījās uz direktoru,  bet neko neteica, jo viņai nāca smiekli. Gan jau smiesies arī pārējie skolēni, jo uzvalkā, kas stundu laikā mugurā vienmēr bija direktoram, nevarēja redzēt, cik īstenībā  zem biksēm apakšā  ir tievas kājas, bet treniņbiksēs tās bija kārtīgi  apskatāmas. Nu un labi, ka tā, vismaz viņu klasē tik tievas kājas nevienai neiepatiksies. Ance par to bija droša. Tievas kājas un liels vēders nevienam nevar iepatikties. Jaunībā direktoram liels vēders gan jau nav bijis, bet tas uzradies un kājas savukārt resnākas nav palikušas.

   Skolā viņš lēnām apskatīja gandrīz visas lielās puķes. No tā, kāda atšķirība ir starp tīrām un netīrām puķēm, viņam nebija ne jausmas. Iedams uz savu kabinetu - arī šajā brīdī viņš neaizmirsa izlikties, ka strādā ik mirkli,  direktors tikai noteica;

-       Šodien vismaz kaut ko jūs esat izdarījuši.

   Viņš neiedomājās, ka no trepju augšas  līdz pat apakšai varēja ne tikai labi redzēt un klusumā pat dzirdēt, varēja izdarīt arī ko citu.

-       Še tev, saslapini savas treniņbikses, - Ance klusi noburkšķēja un izlaida ūdeni no sūkņa, kas atkal bija gadījies viņai rokās. No trešā uz otro stāvu jau noteikti trāpīs, un ja arī netrāpīs, tad vismaz klasesbiedri redzēs, ka ne vienmēr Ance par direktoru domā tā, kā gudrās grāmatās rakstīts. Ancei  bija arī dusmas, jo visas šitās jezgas pēc viņa šodien nebija aizbraukusi uz galvaspilsētu, kur nodarbības bija daudz interesantākas par obligātajām skolā. Tikai skola jau tāpēc ir skola, ka skolā viss ir obligāti. Skolas puķes būtu tīras, ja viņi šodien tās nemazgātu. To varētu izdarīt kādu citu dienu. Taču skolā viss jādara obligāti. Par to, ko izvēlas darīt paši bērni, obligāti jāsaņem sods.

   Ances  izpūstais ūdens trāpīja direktoram tieši pa kājām  un visi  skolēni ķiķināja. Troksni mēģinādami noslēpt, klasesbiedri rokas  pielika pie sejas, tikai klase jau nestāvēja kopā un, lai notiekošo varētu saprast kāds no malas, bija uzmanīgi jāskatās vai jāklausās.  Direktors, neko tā arī nesaprazdams, aizsteidzās uz savu kabinetu, kaut sajuta, ka bikses kļūst slapjas. No kurienes tas slapjums radies, viņam nebija ne jausmas.  Labi, ka iepriekš  pārģērbies, vismaz tāds labums tam, ka uz skolu atnācis bez uzvalka. Tas, ka labi apskatāmas tievās kājas,  prātā  neienāca, jo viņa  valdošais uzskats noteica, ka pašam viss ir ideāli.

                                                        - 3 -

   Tuvojās vakars. Stundas  sen kā  beigušās ne tikai Ances  klasei vien un visi jau sen devušies uz mājām. Ances  klase  palikusi pēdējā. Visa klase kopā, jo tie atsevišķie skolēni, kas vēl bija redzami, skolā kavējās savu darīšanu pēc - vai nu apmeklēja kādu pulciņu vai atstāti vienkārši pēc stundām kādā no saviem mācību priekšmetiem, ko nebija izmācījušies kā nākas. Puķu mazgāšana beigusies un arī  Ances  klasesbiedri varēja droši doties uz mājām, paldies jau neviens par tādiem sīkumiem neteiks, nevajadzēja no rīta pikoties un bļaustīties tā, lai skolas direktors sodītu ar darbu.

   Armands, gadu vecāks par Ances  klasesbiedriem, jau sen savās  mājās, kuras atradās turpat blakus Ances  mājām. To labi apzinādamās Ance  prom  no skolas  devās viena. Nu nekas, gan jau rīt no rīta stundas sāksies reizē ar Armandu un tad varēs iet kopā uz skolu. Kā jau gadiem  ierasts.

   Vakars mājās pagāja kā parasts - vakariņas, kādi mājas uzkopšanas darbi, gatavošanās rītdienas stundām. Tad, kad kļuva pavisam tumšs, Ance pavēra loga aizkaru  un paskatījās tālumā - Armanda logā ir gaisma. Nav.

   Otrā rītā, steigdamās, lai nenokavētu stundas, Ance  paskatījās uz priekšu un kā vienmēr ieraudzīja pazīstamas kājas - mazliet līkas un nedaudz īsākās biksēs. Kājas nebija līkas šī vārda pareizajā izpratnē, bet bikses bija par īsām visiem laikiem un it kā tieši bikšu garums padarīja līkas kājas. Ancei  vienmēr bija licies, ka kājas ir līkas, kaut puisi ar pareizākām kājām vajadzētu ilgi meklēt.  Lai meklēšanu varētu veikt, visi apskatāmie puiši būtu  jānostāda vienā rindā un  kārtīgi jāapskata  kājas.  Armands bija skaists, ne jau velti viņš patika daudzām meitenēm.  Viņš bija slaids, Ancei  nepatika nekādi mazie un resnie. Vai Armands Ancei patika? Pati viņa par to vēl nekad nebija iedomājusies. Ikviena pazīstama meitene  tikai varētu  apskaust, uzzinot, ar kādu puisi Ance draudzējas. Viņai  pašai  nekad nebija ienācis prātā, ka tas ir kaut kas īpašs.  Viņi vienkārši bija kopā jau gadiem. Kopā izauguši. Tā varētu teikt. Kopā šodien nozīmē to, ka dzīvo blakus mājās, mācās vienā skolā, dažkārt nejauši satiekas.  Bet vai kopā arī paliks uz mūžīgiem laikiem?

   Ance  ar Armandu kopā bija kopš tiem laikiem, kad cilvēkam vispār sākas atmiņa. Blakus mājās  dzīvojot, viņi satikās jau tad, kad vēl nebija jāstaigā uz skolu. Sākot skolas gaitas, satikās arī brīvdienās.  Kā kaimiņi. Varbūt  ne tikai. Viņi runāja par visu, arī par to, ko pieauguši cilvēki nedrīkst zināt, neviens no viņiem nekad otru nenodeva. Kur viņi to bija iemācījušies, ka nodot otru ir slikti?  Jau mazos gados viņiem bija savs sazināšanās veids - samāšanās ar rokām.  To viņi bija sarunājuši vai darīja neapzināti? Sazināšanās veidu bija ievērojuši tuvējie pieaugušie. Tagad gan viņi viens otru pazina tikai pēc ārējā  izskata, nekādi noslēpumaini sazināšanās līdzekļi nepastāvēja. Labi un reizē  žēl, ka tā. Laiks nestāv uz vietas, un mazi bērni ātri izaug par pieaugušiem cilvēkiem.