Bērnībā mēs ar nepacietību gaidām dzimšanas dienu, vēlamies, lai mūs apsveic daudz draugu, un nepacietībā skrienam saiņot vaļā dāvanas. Gadiem ejot, mēs varam pamanīt, ka vairs neesam sajūsmā par tuvojošos dzimšanas dienu un ar trauksmi skatāmies kalendāra ciparos, nervozi un nenoteikti atbildam uz draugu jautājumu „kā svinēsi?".

Kas ar mums īsti notiek tuvojoties īpašajam datumam?

Domāju, ka mūs nomāc mūžīgās jaunības kults, mūsu pašu nesakārtotās attiecības ar novecošanu un bailēm no nāves, kā arī izzūdošais kontakts pašiem ar sevi - savām, nevis sabiedrības, draugu, radu un tuvinieku uzspiestām vēlmēm.

Kaut kā ir gadījies tā, ka mūsdienās modē ir būt zaļi jaunai, tievai, mūždien smaidīgai un standartizēti veiksmīgai. Dažādi reklāmas saukļi aicina mudīgi uzveikt, iznīcināt jebkuras novecošanas pazīmes un radīt ilūziju, ka mēs esam mūžīgas un jaunas. Taču tas nedod kāroto mieru un laimes izjūtu.

Kāpēc sievietei nav pieklājīgi jautāt vecumu? Kāpēc sievietei jāpaliek mūžīgi infantilā 18 gadu vecumā? Laikam ikdienas steigā mēs aizmirstam, ka vecums arī ir skaists un simtgadīgā āda, kas līdzinās pergamentam, ir skaista un saules stariņi ap acīm ir skaisti. Mūsu ķermenis ir grāmata, kurā dzīve ieraksta savas piezīmes. Ir neizsakāma bauda lasīt krāsainas, dažādas un daudzveidīgas grāmatas. Dzīve ir patiesi skaista lielā ozola simtgadīgo zaru vijumā un izturētā vīna garšā, dzīve ir skaista tūkstošiem gadu izgrieztajos upju krastos, dzīve ir skaista skatoties cauri dzintaram saulē... mēs esam aizmirsuši, ka esam skaisti, kad esam dzīvi, nevis, kad esam jauni. Ja mēs aizmirstam šo, tad ar katru gadu mums ir arvien grūtāk uzsmaidīt sev spogulī, tuvojoties kārtējai gadskārtai un tā nāk nevis kā goda gredzens, bet kā smags akmens.

 Atļaujot sev novecot un priecājoties par katru krunku un sirmo matu, mēs atgūstam prieku svinēt dzīvi un aicinām uz šīm svinībām savus draugus, radus un ļaujam viņiem mūs sveikt un apdāvināt.

Dzīvē gadās dažādi brīži, tādi, kas mums liek smaidīt un tādi, kas raudāt, taču, ja mēs piepildām bērnišķo vēlmi - būt lieliem un darīt to, ko vēlamies, mēs nevaram nepriecāties par savu dzīvi. Ja mēs ņemam savās rokās savus dzīves lēmumus, nebaidāmies riskēt un redzēt patiesību, tad mēs nevaram nepriecāties par savu dzīvi.

Jebkura dzīves standartizēšana pakļauj mūs depresīvām domām. Jāsāk tik salīdzināt ar citiem, mērīt ar nesasniedzamiem ideāliem aprakstītiem populāros žurnālos vai arī strostēt sevi par nepiepildītiem sapņiem - tas obligāti novedīs mūs pie slikta garastāvokļa un neapmierinātības pašam ar sevi.

Jo mazāk standartu un jo vairāk atļaušanās vēlēties savas vēlmes, darīt savas lietas, runāt savus vārdus, just savas jūtas un domāt savas domas, jo mazāk vietas vilšanās izjūtām un smeldzīgai sāpei. Un nav tāda standartizēta vecuma, kad var sākt atļauties dzīvot kā vēlies. Tas ir vienmēr un jebkurā mirklī. Kāpēc ne šobrīd?

Kā jau minēju, katram no mums ir jāizcīna sava cīņa ar bailēm no nāves. Ir atbildes, kuras sniedz reliģijas, filozofijas vai zinātnes. Katram jāatrod sava, tā, kura ļaus ar prieku baudīt to, kas nav mūžīgs. Pie kinoteātra kasēm es parasti redzu priecīgi rosīgus cilvēkus, kuri dodas uz dažādām kinozālēm baudīt mākslu, gūt emocijas un jaunas pārdomās, neskatoties uz to, ka visas filmas beidzās. Tāpat ir ar mūsu dzīvi, tā beidzas, bet neskatoties uz šo faktu, to ir vērts dzīvot dzīvošanas pēc. Dzimšanas diena ir himna dzīvībai, neskatoties uz nāvi.

Būt dzīvai un sadzīvot ar mūžīgo - tā ir mana atbilde pirmsdzimšanasdienasdepresijai.

p.s. Ja Jums tuvojas dzimšanas diena uzrakstiet 10 lietas, ar kurām jūs lepojaties, kuras gada laikā izdarījāt, 10 lietas, kas Jūs gada laikā iepriecināja, 10 cilvēku vārdus, kurus gribētos satikt, bet nav īsti gadījies iemesla vai laika, 10 dāvanas, kuras Jūs vēlētos saņemt, 10 lietas, kurām nepietika laika un 10 vēlmes nākamajam dzīves gadam, kuras Jūs gribētu piepildīt. Tie ir vismaz 50 iemesli kāpēc ir vērts sagaidīt dzimšanas dienu ar smaidu :)