Dažādām situācijām ir robežas, kuru pārkāpšanu mēs nevēlamies pieļaut. Ja tomēr notiek šo robežu pārkāpšana, tad katrs reaģējam pēc savas iedabas – ar dusmām, niknumu, asarām, vai arī jūtamies aizvainoti.
Mēs katrs esam tādā kā savā, neredzamā mājiņā un ne visiem ļaujam pienākt tuvumā, pat ne līdz ‘mājas pagalmam’. Mūsu personiskās robežas ietver ne tikai to, cik daudz mēs varam paciest, bet arī brīvās telpas izmērus, kādi attiecīgā brīdī mums ir nepieciešami. Citi apkārtējie neredz šīs robežas un tās jau arī nav redzamas, taču ar savu izturēšanos, savstarpējo komunikāciju un citiem līdzekļiem mēs varam likt citiem apmēram noprast par mūsu robežām.
ČETRAS DISTANČU ZONAS
Zinātne, kas pēta izturēšanos, ir atklājusi, ka vairumam cilvēku, arī to neapzinoties – ir četras distanču zonas. Ar to domāts telpiskais attālums iepretim apkārtējiem. Vispirms tā ir intīmā distance: sākot no pavisam tuvas, no ķermeņu kontakta līdz, lielākai, kādiem 50 centimetriem. Saskarsme šajā ļoti šaurajā vidē vienmēr paliek rezervēta noteiktiem, mūsu pašu izvēlētiem cilvēkiem.
Pēc tam seko personiskā distance – no piecdesmit centimetriem līdz aptuveni metram. Šāds attālums dara iespējamu, piemēram, pie mums visbiežāk sastopamo sveicināšanās veidu – rokas spiedienu.
Nākamais attālums – līdz aptuveni diviem metriem – ir tā sauktā sabiedriskā distance. Te mēs sastopamies drīzāk nogaidoši. Šo distanci ar dažādiem palīglīdzekļiem var palielināt.
Lielākā ir publiskā distance, kurā tiek ieturēti vairāki metri.
Mana privātā telpa
Papildus “privātajām robežām” mums vajadzīga arī personiskā teritorija. Mājās tas var būt kāds noteikts stūrītis, īpaša vieta vai atsevišķa istaba. Katru ielaušanos savā teritorijā mēs izjūtam kā mūsu robežu pārkāpumu, uz ko reaģējam – atkarībā no temperamenta – aizkaitināti vai noraidoši.
Iedomājies, piemēram, tukšu tramvaja vagonu. Es kā pirmā, izraugos sev vietu un nolieku blakus somu. Tā ir nepārprotama zīme: „Es nevēlos savu teritoriju ierobežot ar šo vienu vietu un es nevēlos sev nevienu blakus.” Un, ja nākamais cilvēks, kas iekāps tramvajā apsēdīsies tieši sājā vietā, viņš noteikti izraisīs nīgrumu.
Atšķirīgā kultūrvide
Dažādās distanču zonas un ķermeņa valodas izpausmes ir atkarīgas no kultūrvides, kurā atrodamies. Pat mums tik ierastais „jā” un „nē” ar nelielo galvas kustību, ne visās valstīs nozīmē vienu un to pašu. Indijā šiem vārdiem, piemēram, ir pretēja nozīme. Ja mums runājot ir pierasts skatīties acīs, tad afrikāņu kultūrā gluži pretēji – pieklājību un cieņu izrādīsi, runājot skatoties garām.
Saskarsmē ar citiem cilvēkiem vienmēr jāpiedomā, vai tas ir tas gadījums, kad varam rīkoties saskaņā ar savām uzvedības normām. Pat tad, ja esam izlēmuši, ka varam, mums jāatceras, ka mūsu uzvedības normu robežas var nesakrist ar cita cilvēka robežām.
