ērnībā viena no manām mīļākajām grāmatām bija pasaules pasaku grāmata „Burvju ota”. Skaidri atceros, cik neizdzēšamu iespaidu uz maniem vēl tikai topošajiem priekšstatiem par labo un ļauno atstāja pasaka par karali ar ēzeļa ausīm. Tā vēstīja par galma muzikantu, kurš nejauši uzzina karaļa briesmīgāko noslēpumu – ēzeļa ausu esamību, par ko tiek piekodināts klusēt mūžīgi mūžos. Diemžēl noslēpuma nasta muzikantam izrādās pārāk smaga, tomēr, lai nepieviltu valdnieku, viņš pieņem lēmumu tajā dalīties ar zemi, izčukstot tai apkaunojošo noslēpumu. No zemes izaug niedres, no niedres tiek izgatavota stabule, bet to spēlējot, skan dziesma „…karalim ir ēzeļa ausis, karalim ir ēzeļa ausis…” Tā par karalisko noslēpumu uzzina visi pavalstnieki, par ko valdnieks niknumā liek muzikantu sodīt ar nāvi. Tā par savām spilgtajām atmiņām stāsa pārvērtējošā konsultante Elīna Brila, kad lūdzām viņu pakomentēt to, kāpēc ir tā, ka daudzi no mums nespēj turēt mēli aiz zobiem, kad ir uzzinājuši kaut ko, ko piekodināts, nestāstīt citiem. Vai ir viegli vai grūti glabāt noslēpumus?
Pasaka beidzās bez asinsizliešanas, jo valdnieks uzzināja par noslēpuma ceļu līdz visu pavalstnieku dzirdīgajām ausīm, un muzikants tika attaisnots, bet man tas jau bērnībā lika aizdomāties par to, cik gan grūti ir glabāt noslēpumu. Vai tā izpaušana ir cilvēka dabā?
Cik tad ilgi runās par politiku un bērniem?
Lai cik veldzējoša reizēm šķistu brīvdienu vientulība pidžamā ar grāmatu rokās vai padsmito reizi skatītu filmu, lielākā daļa cilvēku vairāk tomēr tiecas realizēt savu sociāli aktīvo pusi. Ja runājam par draudzību, cik ilgi runāsi par laiku, politiku un bērniem? Sarunas agri vai vēlu var skart tēmas ar vārdos nepateiktu „Nu, tu jau saproti, tas ir tikai starp mums…” zīmogu. To, vai zem četrām acīm apspriestais tur pat arī paliks, nosaka cilvēka audzināšana, raksturs un sabiedrības normas. Tomēr pēdējo interpretācija var krasi atšķirties. Ja vienam ziņa par krāpšanu draugu ģimenē šķiet pašsaprotami pie sevis paturama, tad kāds cits par svētu pienākumu uzskata par to informēt katru pretimnācēju.
Vīrieši uzticamāki noslēpumu glabātāji
Šajā kontekstā grūti neizdalīt dzimuma lomu, jo vīriešus mēdz uzskatīt par uzticamākiem noslēpumu glabātājiem elementāru psiholoģisko īpatnību dēļ. Stāsta Māris: „Sieva, kādā brīdī uzzinājusi, ka šķiras mana drauga ģimene, klupa man krāgā, ka neesmu viņai par to neko teicis. Bet tas taču ir mans draugs! Jā, neviens man klusēšanas zvērestu nodot neprasīja, bet man šķita pašsaprotami, ka es par to nevienam nestāstu, jo tas uz mums neattiecas.” Stereotipiski vai nē, bet grūti iedomāties situāciju, kurā gluži tāpat reaģētu sieviete.
Pieaugušo pasaule
Neviens no mums nepiedzimst ar izpratni par pareizi-nepareizi vai labi-slikti. Tā ir pieaugušo pasaule, kurā mūs kā bērnus soli pa solim ievada vecāki vai citas aprūpes personas. Tātad tas, cik ātri un pamatīgi šīs prasmes apgūsim, nav atkarīgs no mums pašiem, lai gan atbildību par spēju būt uzticamiem sagaida no mums. Stāsta Ieva: „Atceros, kā pirmajās klasēs piedzīvoju pirmo sāpīgo draudzības zaudējumu. Pateicu pagalma draudzenei, ko par viņu teikusi mana klasesbiedrene, kaut mēs jau bijām no mammu sarunām apguvušas frāzi „tu tikai nevienam nesaki!”. Uz kādu laiku zaudēju abas un manas gaužās asaras slaucīt dabūja mamma. Tad arī saņēmu skaidru mammas vēstījumu par to, ka noslēpumu jāglabā un pati vien esmu vainīga. Mana mazā bērna sirds toreiz sāpēja tik ļoti, ka šobrīd varu liekot roku uz sirds apgalvot, ka uzticamākas noslēpumu glabātājas par mani nav!”
Kā atpazīt tos, kam neuzticēt noslēpumu?
Diemžēl jauniepazīti cilvēki nesteidzas mums iesniegt savu personīgo CV ar kvalitātēm, no kurām mēs varētu izdarīt secinājumus par viņu uzticamību, tomēr ir, protams, pazīmes, kuras liecina par spēju turēt muti. Pļāpu vislabāk raksturo tieksme runāt par visiem citiem, izņemot sevi pašu. Prasme paust savas jūtas nepiemīt visiem pēc kārtas, tomēr, ja sarunājoties ar otru prātā skan doma „Kāpēc man to visu jāzina par svešiem cilvēkiem?”, ir vērts pārdomāt, vai šis ir īstais cilvēks, ar kuru dalīties savās domās un sajūtās. Judīte: „Kāda mana paziņa mēdza tarkšķēt par visu un visiem. Kad sarunās arvien centos atgriezties pie mums pašām, viņa reiz apvainojās un pajautāja, vai man ar viņu esot garlaicīgi. Tad godīgi pateicu, ka mani neinteresē viņas kaimiņienes māsīcas bērnu skolotājas piedzīvojumi, tieši tāpat kā viņas vīra darba kolēģa vecmāmiņas sociālās problēmas. Centos būt pieklājīga, bet paziņa manu vēstījumu nesaprata. Mēs vairs nekontaktējamies. Godīgi? Jūtos atvieglota un priecājos, ka man ir draugi un paziņas, komunikācijā ar kuriem šāda veida problēmu nav – saprotamies no pusvārda.”
Noslēpuma atklāšana un uzmanības trūkumu
Iemesls, kāpēc cilvēks nespēj glabāt noslēpumu, var būt gan jau pieminētais caurums audzināšanā un vāja sabiedrības normu izpratne, gan psiholoģiska rakstura grūtība – uzmanības un svarīguma trūkums. Lai cik jocīgi nešķistu, ir cilvēki, kuri gatavi likt zem tanka labu pazīšanos un pat draudzību savas svarīguma sajūtas iegūšanai. Šokējošs noslēpums šādiem cilvēkiem ļauj piedzīvot īsu šķietamas uzvaras mirkli, kad viņi ir tie svarīgie, tie galvenie, kuri par visu un visiem ir informēti. Viņos klausās pavērtu muti, lielām acīm, izdvešot frāzi „Nopietni?! Kā tu to uzzināji?!” Un tad viņi stāsta… Kur šādam cilvēkam pietrūcis uzmanības – pirmdzimtajā ģimenē, skolā, personīgajās attiecībās? Noslēpumu izklačošana, iespējams, spēj uz mirkli kompensēt uzmanības un svarīguma trūkumu.
Profesijas, kurās jābūt uzticamam
Būtiska loma spējai glabāt noslēpumus raksturīga vairāku profesiju pārstāvjiem: mācītājiem, ārstiem, psihologiem, u.c. Ne velti viņu darbs pakļauts konfidencialitātes solījumam. Diemžēl cilvēciskais faktors mūs nespēj pasargāt arī šādā gadījumā. Evija: „Ilgu laiku darba attiecību dēļ biju saistīta ar kādu psiholoģi. Sākotnēji viņas personība apbūra – draudzīga, atvērta, spilgta! Jutos pagodināta, ka man ir iespēja būt šādās attiecībās. Tomēr ar laiku ievēroju, ka viņa mani izmanto, iespējams – neapzināti. Lai gan mūsu attiecības bija pirmā svaiguma un lietišķā sadarbībā balstītas, viņa itin viegli pārkāpa ļoti personīgas informācijas robežas. Jutos neveikli, kad viņa vienā laidā tērgāja par savu bērnu pirmo seksuālo pieredzi, vīra vecāku laulāto attiecībām un pašas seksuālajiem piedzīvojumiem te ar vīru, te mīļāko. Kļuvu par tādu kā viņas atklātības un uzticēšanās ķīlnieci… Kad sekoja arī viņas kā psiholoģes privātprakses klientu problēmu izklāsts, pārkāpjot jebkādus konfidencialitātes pamatprincipus, minot vārdus un uzvārdus, t.sk. par sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, es pieņēmu iekšēju lēmumu ar šo cilvēku runāt tikai par darbu un maznozīmīgām lietām, jebkuru man personīgi svarīgu lietu paturot visdrošākajā vietā – pie sevis. Viņa to pat nepamanīja – bija tik aizņemta ar klačošanos par sevi un citiem… Priecājos, ka mūsu sadarbība beidzās un es tapu brīva arī no viņas netikuma, kas man joprojām šķiet absolūti nesavienojams ar viņas profesiju.”
Mēdz būt gadījumi, kad noslēpums kalpo kā veiklas, bet neapzinātas manipulācijas instruments, ja cilvēks vēlas sadalīt atbildību par, piemēram, vainas sajūtu. Sieviete, kura ārpus laulības uzsākusi dēku, izvēlas uzticamības personu, kurai kā milzu noslēpums tiek atklāta sirdsapziņas smagā nasta. Dalīšanās šāda veida noslēpumā rada atvieglojuma sajūtu, sevišķi, ja tiek iegūts uzticamības personas pilnīgs vai daļējs atbalsts. Juris: „Kad draugs kā lielu noslēpumu pateica, ka krāpj sievu, laimīgs nejutos. Kas man daļas gar viņu personīgajām attiecībām?! Izteicu savu viedokli, bet turpmāk katru reizi, redzot un runājot ar viņa sievu, jūtos mazliet līdzvainīgs…”
Uzticēties vai nē, lai paliek katra paša ziņā, tomēr ir vērts atcerēties tādu kā noslēpumu pamatlikumu: uztici tikai to, kas nesagraus tavu dzīvi un attiecības, ja noslēpums tomēr nāks gaismā. Te akurāt labi der vecā labā paruna par griešanu tikai pēc septītās mērīšanas reizes…
