r neiespējami abstrakti definēt – kāda mūzika der sievietei, piemēram, 30 gadu vecumā, ja viņa ir priecīga vai skumīga. Mūzika nav kā ķīmiski preperāti, kas uz cilvēku reaģē noteiktā veidā – ja mums sāp galva, zinām, ko izdzert, lai pārietu sāpes.Ar mūziku ir citādi. Ja ir skumīgi, katru no mums iepriecinās atšķirīga mūzika.
Protams, nozīme ir arī vecumam, bet daudz vairāk mūzikas izvēli nosaka tas, kādas ir konkrētās personas muzikālās pieredzes. Kas ir tavā muzikālajā krājumā, ar kādu mūziku dzīvē ir bijusi darīšana un kādas asociācijas ir izveidojušās ar vienu vai otru mūzikas veidu. Vairāk par mūzikas nozīmi aicinājām pastāstīt muzikologu MĀRTIŅU BOIKO.
Vai mēs meklējam tādu mūziku, lai pastiprinātu savas sajūtas? Piemēram, ja jūtamies skumji, liekam skumju mūziku, lai vēl vairāk iegrimtu šajās sajūtās?
Tas atkarīgs no tā, ko mēs ar savām skumjām gribam darīt. Ja gribam izdzīvot, padziļināt, tad mēs to veicināsim ar to mūziku, kas ir mūsu mentālajā reperuāra un, kas mums var palīdzēt šajā virzienā. Bet, varbūt mēs gribam pārvarēt savas skumjas un tad mēs uzliekam mūziku, kas ir dziļā kontrastā ar šo stāvokli. Tādu, kas uzmundrinās un izraus no šīs sajūtas.
Kas ir sriprāks – mūsu noskaņojums vai mūzika? Piemēram, ja esam labā omā un uzliekam mūziku, kas parasti asociējas ar skumjām, tagad tā liksies neitrāla, priecīga vai viņa mainīs mūsu noskaņojumu un kļūsim drūmi?
Mūzika sastāv no zīmēm un mūzika, tāpat kā jebkura zīmju valoda ir dažādi interpetējama. Mēs varam vienu un to pašu mūziku likt sev uztvert atšķirīgi, bet ne pārak atšķirīgi. Viena cilvēka gadījumā, viena un tā pati mūzika diez vai būs apveltīta ar krasi atsķirīgām nozīmēm. Tad droši vien būtu vajadzīgas dažādas mūzikas ar izteikti dažādiem raksturiem.
Ņemiet vērā – daudz ko ietekmē kultūra. Mūzikai ir milzīga kultūrnosacītība. Kāds skaņdarbs, kas mums šķiet ļoti emocionāls, pārdzīvojumu pilns un nopietns, kaut kur citur tiks uztvert pavisam citādāk. Mūzika priekš mums iegūst savas nozīmes un savu saturu, mūsu pieredzes gaitā. Pieredzes gaita mēs arī apgūstam noteiktus veidus un paņēmienus, kā mēs uztveram viena vai otra stila vai žanra mūziku.
| “Mans ieteikums, braucot ar auto – neklausīties neko. Bet, ja tomēr ir kas jāklausās, tad pieraugiet, lai tas būtu ļoti klusu. |
Kā ir ar asociācijām? Tas, ar ko mums kāda dziesma asociējas no paša sākuma arī paliek kā visspēcīgākā asociācija, vai to viegli var izmainīt?
Mēs taču dzīves gaitā maināmies. Mums klāt nāk jaunas pieredzes, kaut kas tiek aizmirsts, mēs ejam cauri dažādām paaudzēm. Tieši tāpēc mūsu attieksme pret vienu un to pašu mūziku var mainīties. Piemēram, kāds skaņdarbs, kas mums kādā dzīves posmā ir saistījies ar vienu saturu, tad bagātinoties mūsu dzīves pieredzei, ieraugām tajā daudz citus slāņus, citu saturu.
Var jau gadīties, ka kāds cilvēks ir „iestrēdzis“ vai šī mūzika viņam ilgi nav gadījusies ceļā, sakarā ar ko citu, tāpēc paliek viena, pirmā nozīme.
Mainīgums pastāv, jo mēs paši maināmies un tas ir normāli. Tāpat kā mums, piemēram, mainās attieksme pret kādiem cilvēkiem, mainās arī attieksme un nozīme pret mūziku.
Kāpēc ir tā, ka cilvēks ilgstoši grib dzirdēt vienu un to pašu žanru vai dziesmu? Vai tā tik ļoti patīk, un klausās, kamēr apnīk, vai dziesmā ir kas tāds, kas viņam ir vajadzīgs pēc viņa noskaņojuma, garīgā stāvokļa?
Nu, ja tas turpinās pārak ilgi, tad tas nav normāli (smejas).
Ja cilvēkam patīk kāda dziesma, viņš viņu klausās vairākas dienas pēc kārtas, un tad šī dziesma viņu vairs neinteresē, vai ir vienaldzīga, bet viņs vienkārši nevar no tās „atkratīties”, viņa apziņā kāds motīvs turpina skanēt un neliek mierā. Tas ir tas ko mūzikas psiholoģijā sauc par ‘ausu ķirmi’ – mūzikas motīvs ir ieķēries un no viņa nevar atbrīvoties un tas var kļūt nepatīkami. Tieši tāpēc pēc kāda laika šī dziesma jau sāk kaitināt, riebties. Citi varbūt vēl turpina klausīties, bet tu jau izdzirdot, lūdz izslēgt.
Vai ir kāda konkrēta mūzika, kas atbilstoša noteiktām situācijām? Piemēram, iepērkoties, strādājot, braucot ar auto?
Mans ieteikums, braucot ar auto – neklausīties neko. Bet, ja tomēr ir kas jāklausās, tad pieraugiet, lai tas būtu ļoti klusu. Skaļas mūzikas skanēšana un klausīšanās ir bīstama. Cilvēkam ir divas galvenās maņas – redze un dzirde. Un, ja salonā plosās skaļa mūzika, mēs nedzirdam, kā skan motors, kā darbojas citi mehānismi, mēs nedzirdam, kas notiek blakus uz ceļa. Un, visbeidzot, mūzika vienkārši var kādā brīdī novērst uzmanību un mēs varam laikā nepamanīt kaut ko, kas bija jāpamana.
Bet vispār, situācijas ir ļoti dažādas. Daudzās situācijas mūzikas izvēli nosaka un diktē, kādi ceremoniāli pasākumi, kuros jau ir zināms, kas skanēs.
Un kā ir ar klusuma periodiem, kad cilvēks neko negrib klausīties? Kas liek tā justies, mūzika ir apnikusi vai tam ir citi faktori?
Mēs tāpat ļoti dažādi varam reaģēt uz neskaitāmām citām lietām un parādībām. Tas ir tikai normāli, ka vienā brīdī gribas mieru un klusumu, citā savukārt, dejot un sabiedrību.
Bet kāda tad vispār ir klusuma nozīme mūsu kultūrā? Mūsdienas ir ļoti skaļas un mūsu vidē diezgan bieži ir situācijas, ka mums nejautā vai mēs gribam ko dzirdēt vai nē. Un mēs gribam no tā izvairīties. Kad pārnākam mājās, tā ir mūsu privātā telpa un mums ir iespēja izvēlēties klusumu.
| “To mūzikas psiholoģijā sauc par ‘ausu ķirmi’ – mūzikas motīvs ir ieķēries un no viņa nevar atbrīvoties un tas var kļūt nepatīkami. Tieši tāpēc pēc kāda laika šī dziesma jau sāk kaitināt, riebties. |
Tātad mums neapzinoties, kaut kur neskaitāmas reizes dzirdot kādu mūziku, mums tā var sākt apnikt vai tieši pretēji – iepatikties. Mēs domājam, kāpēc man nepatīk tā dziesma – izrādās kaimiņš nedēļu klausījies to aiz sienas un īsti nebijām to piefiksējuši.
Tas ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā mēs esam mūzikas ziņā apzinīgi, individuāli un apveltīti ar spēju pieņemt lēmumus. Tas atkarīgs no tā, vai mums ir sava muzikālā gaume.
Saprast, kāpēc mums kaut kas patīk vai nepatīk ne vienmēr ir viegli. Tai pašā laikā saprast, vai man tas patīk/nepatīk vai atstāj neitrālu, ir ikdiena. Par to nav ilgi jādomā.
Vai mēs jau piedzimstam ar kādu muzikālo gaumi?
Ar gaumi mēs nepiedzimstam. Ta ir kas tāds, ko mēs iegūstam socializācijas procesā un, kas turpina attīstīties visas dzīves laikā. Bet, kas ir svarīgi, mazulim, atrodoties vēl mammas vēderā , jau agri pilnībā izveidojas dzirdes orgāns – iekšējā auss. Dzirde ir viena no pirmajām maņām, kas izveidojas. Jau mammas vēderā mazulis ļoti daudz ko dzird, vārda vistiešākajā nozīmē. Var teikt – viņa muzikālā pieredze sāk veidoties vēl pirms piedzimšanas.
