ad gada nogali iezīmē korporatīvās ballītes, mākslīgās eglītes lielveikalos un uguņošana mikrorajonu pagalmos, cilvēki kļūst tramīgi ne tikai gaidāmā dāvanu trakuma un gadumijas dēļ. Daudzus pēkšņi sāk nomākt nepiepildīto mērķu jautājums, jo neguļ ne žurnālisti ar ikgadējo saukli „10 soļi pretī laimīgai dzīvei”, ne draugi sociālo tīklu platformās, publicējot attēlus, kas liecina, ka viņiem pietiek laika realizēt visus dzīves piedāvātos izaicinājumus – soļot neskaitāmus kilometrus ar Edmondo soļu skaitītāju, iegūt vēlamo svaru divu (!!!) nedēļu laikā, metot cūciņā pa diviem eur viegli sakrāt naudu eksotiskam ceļojumam vai pasmieties par galvas saķērušajiem radiniekiem, lai pamestu darbu bankā ceļojuma apkārt pasaulei dēļ. Tikmēr tu vakaros spēj vien iztukšot pārāk lielu vakariņu šķīvi, noskatīties, bet nedzirdēt ne vārda no laika ziņām un iekrist dziļā miegā (ja vien neesi mazu bērnu mamma) līdz rīta gaismai.
Kāpēc citiem izdodas realizēt visu iecerēto, bet tev nē? Vai semināri, kuros tiek solīts iemācīt sasniegt pat šķietami pārdrošus mērķus, patiešām ir derīgi visiem? Atbildi var meklēt personības psiholoģijā, kas jau pāris gadsimtus meklē un sniedz zinātniski pamatotas atbildes arī uz jautājumiem par cilvēku psiholoģiskajām īpašībām, raksturu un uzvedību. Drošības labad gan jāatzīmē, ka nekas šajā pasaulē nav tikai balts vai melns, tādējādi uzsverot rakstā pausto pieņēmumu subjektīvo raksturu.
Mūsu ceļš pretī mērķiem ir tik pat atšķirīgs, cik mūsu temperaments
Mūsdienu psiholoģijas literatūrā un augstāko mācību iestāžu auditorijās jēdzienu „temperaments” nu jau lieto piesardzīgi vai nelieto nemaz, jo psiholoģijas zinātne neguļ – šobrīd tiek piedāvātas desmitiem motivācijas teoriju, kas skaidro ne vien cilvēka vēlmi apmierināt izsalkumu un neaizmirst elpot, bet arī tiekties pēc arvien jauniem personīgajiem mērķiem. Tomēr šķietami novecojušās teorijas par temperamentu tipiem aplūkošana ir saistīta ar nozīmīgiem jautājumiem par cilvēka psiholoģiskajām īpatnībām. Vēl vairāk – priekšstats par temperamentu ir pats senākais psiholoģijā, iestiepjoties vairāk kā divu tūkstošu gadu senā pagātnē kā mantojums no Grieķijas filozofiem. Zinātniskajā psiholoģijā tas gan tika iekļauts tikai pagājušā gadsimta sākumā, kad tika pierādīts, ka pastāv četri augstākās nervu darbības tipi, kuriem atbilst četri klasiskie temperamentu tipi. Un kurš gan par tiem nav dzirdējis? Flegmātiķi, melanholiķi, sangviniķi un holēriķi. Pavisam ātri aizpildāms un visnotaļ uzticams tests ļauj noteikt arī jūsu emocionālo noturību un temperamenta pamatrādījumu – introversiju vai ekstraversiju.
Tā kā temperaments ir bioloģiski nosacīts un tiek uzskatīts par katra cilvēka individuālpsiholoģiskajām īpatnībām, kuras nosaka mūsu darbības dinamiku un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpatnībām, visticamāk varam apgalvot – mūsu ceļš pretī mērķiem arī ir tik pat atšķirīgs. Šeit gan vēlreiz jāuzsver, ka zemāk aprakstītie temperamenta tipi ir ļoti vienkāršota cilvēku klasifikācija, kas ir spilgts stereotipizācijas piemērs, un neviens cilvēks nav simtprocentīgs viena temperamenta tipa pārstāvis, drīzāk sulīgs kokteilis no visa. Tomēr – līdz šim neviens tos nav atcēlis.
Introvertie, kuri tipiskā gadījumā ir noslēgti, atturīgi un distancēti, par saviem mērķiem skaļi neplātīsies. Savas jūtas un emocijas viņi visbiežāk patur sevī, pat sejas izteiksme vai runas veids neatspoguļos viņu sajūtas un pieņemtos lēmumus. Ja tipisks introverts lielu daļu laika velta pārdomām par pagātni vai nākotnes plāniem, tad dzīvošana modīgajā „šeit un tagad” režīmā viņu var tikai satraukt, viņš mērķēs lēni un rūpīgi, izsverot visus par un pret. Tipisks ekstraverts, šis atklātais, sabiedriskais un grūti apvaldāmais tips, gluži pretēji – daudz nelauzīs galvu par vakardienas neveiksmi un netērēs laiku pārdomātam nākamās desmitgades plānam, viņam vajag nomērķēt tagad vai nekad! Emocionalitāte – noturīga vai nenoturīga, norāda uz to, cik lielā mērā abu šo tipu emocijas iespaidos viņu uzvedību. Vai varam pieņemt, ka emocionāli noturīgs ekstraverts (savaldīs dusmas par neveiksmēm un sparīgi turpinās iesākto) mērķus sasniegs vieglāk nekā emocionāli nenoturīgs introverts (čīkstēs par katru potenciālo neveiksmi un žēli skatīsies vēl tālākā nākotnē)? Abu šo pamatīpašību un emocionalitātes apvienojums dažādās kombinācijās veido noteiktus temperamenta tipus.
Melanholiķi pieder pie emocionāliem, visdrīzāk arī emocionāli nenoturīgiem cilvēkiem. Viņiem raksturīga iekšēja nedrošība, svārstīgums, neizlēmība, sevišķi tad, ja iespējami vairāki rīcības scenāriji. Pa kuru doties, kādu lēmumu pieņemt, varbūt labāk nogaidīt vēl pāris gadus? Melanholiķim nekas nebūs pret, ja kāds no malas viņam palīdzēs izvirzīt kāroto mērķi, tomēr tipisks melanholiķis ir arī pesimistisks. Viņš kā neviens cits jau iepriekš „zina”, ka mērķis var nerealizēties, lai pēc tam dziļās skumjās, patiesi un no sirds citiem teiktu: „Es jau zināju, ka tā būs”. Biklums, kautrīgums un atturīgums arī nesekmēs melanholiķa publisku lielīšanos ar izvirzītajiem mērķiem. Iespējams, ka viņam tie ir un varbūt paši potenciāli veiksmīgākie, bet jūs to neuzzināsiet, jo melanholiķis neuzdrošināsies to atklāt. Tāpēc kopumā varam pieņemt, ka melanholiķa mērķiem, un tādi noteikti ir, nepieciešams iedrošinājums pirmā soļa speršanai.
Flegmatiķis pēc savas emocionalitātes ir pilnīgs pretstats melanholiķim. Mierīgs, nosvērts, ārēji emocionāli vēss. Būdams ārkārtīgi konservatīvs, viņš pārdomās padsmit reizes, vai viņam patiešām nepieciešams šis jaunais mērķis, nemaz nerunājot par situācijām, kad kāds no malas vēlas uztiept savu mērķi. Toties, ja flegmatiķis mērķi tomēr izvirza, viņš izrāda apbrīnojamu neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību, jo viena no spilgtākajām flegmatiķa īpašībām ir pacietība. Lēnām, bez steigas, bet neatlaidīgi viņš virzās uz savu mērķi. Tas skaidrojams ar izteiktu nervu procesa inertumu – ja kāds process ir sācies, tad tas turpinās ilgstoši. Ja esat vienā komandā ar flegmatiķi un jums ir vienots mērķis, flegmatiķis nepievils!
Sangviniķis ir ļoti rosīgs, aktīvs, sabiedrisks un tipiskā gadījumā pozitīvi noskaņots un reaģējošs cilvēks pat situācijās, kurās citi zaudē veselo saprātu. „Gan jau viss nokārtosies, būs labi!” ir sangviniķa biežākā atbilde tiem, kuri par kaut ko gaužas. Viņus ir viegli ieinteresēt un aizraut, bet diemžēl viņu vājais punkts ir pacietība. Tāpēc varam pieņemt, ka cik ātri sangviniķis izvirza sev kādu mērķi un ir gatavs gāzt kalnus, tik ātri viņa interese var noplakt vai radikāli mainīties jau pēc pavisam neilga laika. Tomēr viņš nebūs tas, kurš kritīs depresijā nepiepildīta mērķa dēļ. Gluži otrādi, atteikšanās no viena mērķa var sakrist ar jauna mērķa izvirzīšanu. Sangviniķa intereses nenoturīgums vai kustīgums gan tiešā, gan pārnestā nozīmē var radīt problēmas tad, ja esat pieaicinājuši viņu kā sadarbības partneri ar kopīgu mērķi. Ja vakar viņš aizsvilās un bija gatavs gāzt kalnus kopā ar jums, tad, iespējams, šodien viņš jau to uztver kā joku.
Holeriķis ir izteikti emocionāls, tipiskā gadījumā emocionāli nenoturīgs, impulsīvs cilvēks. Viņa emocionalitāte spilgti izpaužas gan sejas izteiksmē, gan uzvedībā kopumā. Ekstraverti, sabiedriski, izteikti līderi. Diemžēl emociju svārstīgums holeriķus biežāk kā citus temperamenta pārstāvjus nostāda konfliktsituācijās, kurās tipisks holeriķis nespēj aizskaitīt līdz desmit. Tomēr viņu enerģiskums un aktivitāte ir lieliskas īpašības, ja runa ir par kopīgiem mērķiem. Tieši viņš būs tas, kuram var uzticēt organizatoriskos un uzraudzības darbus. Ja citi aicinās nogaidīt, rakstīt plānu, septiņas reizes nomērīt, tad holeriķis būs gatavs ķerties pie darba nekavējoties. Varētu šķist, ka tad jau tieši viņš ir veiksmīgākais mērķētājs un mērķu sasniedzējs, bet diemžēl holeriķim pietrūkst sistemātiskuma. Rutīna, lēna muļļāšanās pretī tālu esošam mērķim viņu nogurdina.
Cilvēka uzvedību ne vienmēr nosaka viņa temperaments vai raksturs, to atšķir neizbēgamās sociālās lomas – ģimenē, darbā, sabiedrībā. Loma, ko uzņemamies, un uzvedība, ko no mums gaida apkārtējie, lielā mērā nosaka mūsu uzvedību neatkarīgi no temperamenta. Konkrēta dzīves situācija var būt svarīgāka par cilvēka īpatnībām, tāpēc no vienas situācijas spriest par savu vai līdzcilvēka temperamenta tipu nevajadzētu. Tomēr ikviens var atsaukt atmiņā,piemēram, bērnībā lasīto Vinniju Pūku un viegli sazīmēt šajā aizraujošajā stāstā par zāģu skaidām pildīto lāci tik ļoti atšķirīgus tipāžus. Vai kāds apšaubīs, ka ēzelītis Ī-ā ir tipisks melanholiķis vai tīģeris R-ū sangviniķis? Vārdu sakot, kamēr vien esam dzīvi cilvēki, nevis ausī čipēti un ar pulti vadāmi subjekti, esam tik atšķirīgi, cik nu vien tas ir iespējams. Un tomēr, ja kāds aicinātu mūs nostāties vienā no četrām kolonnām – pie melanholiķiem, flegmatiķiem, sangviniķiem vai holeriķiem – visticamāk, pārdomas nebūtu ilgas. Lai izdodas savam tipam atbilstoši nomērķēt un sasniegt iecerēto!
Rakstā izmantoti materiāli no V.Reņģes lekciju kursa „Psiholoģija. Savstarpējo attiecību psiholoģija”.
