Vai esat padomājušas, cik ļoti daudz laika veltām tam, lai vienkārši dzīvotu, lai baudītu dzīvi un darītu tiešām to, ko esam iecerējušas, un cik daudz laika iespringstam un dzenamies pēc tā, lai kādam patiktu, izpatiktu, darītu tā, kā ir labi vai pareizi?
Faktiski jau tie ir tie paši jautājumi vai esam patiesi laimīgas un sevi mīlam vai arī tēlojam labās, veiksmīgās, gudrās un skaistās.
Un tad ir labi sev pajautāt – vai man ir laba pašapziņa? Un uz ko tā balstīta? Uz sasniegumiem, uz veiksmes periodu, uz labu ģimeni vai paziņu loku, uz pietiekoši stabiliem ienākumiem, uz ticību – ka viss būs labi? Uz ko?
Interesanti, ka sieviešu pašapziņa parasti balstās uz emocijām, uz attiecībām, uz to vai ir sakārtojusies vai nav privātā dzīve. Savukārt vīrieša pašapziņa parasti balstās uz sasniegumiem un rezultātu. Un tad nu sanāk, ka ir tā – ir rezultāti, ir pašapziņa. Nav rezultātu un pašapziņas arī nav.
Bet ko tad dod laba pašapziņa?
Ko tas nozīmē un kādēļ būtu labi, ja mums katram būtu laba pašapziņa?
Pašapziņa ir sevis novērtējums, sevis apzināšanās. Pašapziņa ļauj mums katram pašam izdarīt izvēli un netaisnoties kāpēc darām tieši tā. Pašapziņa mums ļauj būt laimīgiem, mīlēt sevi un citus. Pašapziņa ļauj vieglāk izdzīvot to periodu, kad viss nenotiek kā plānots. Pašapziņa ļauj mums vieglāk sasniegt izvirzītos mērķus, jo nav īpaši jātērē laiku, lai „spodrināt savu tēlu” kāda cita acīs, lai taisnotos un pierādītu, lai nodarbotos ar viltus pašapziņas vai mākslīgā prestiža uzturēšanu.
Ko tad nozīmē viltus prestižs?
Faktiski varētu teikt, ka viltus prestižs un viltus pašapziņa ir tas, ko tēlojam sev vai citiem. Kad centrējamies vairāk uz formu nevis uz saturu, kad piezagusies ir lepnība, augstprātība, kad dikti patīk tas kā izskatos citu acīs un nekādā gadījumā negribu šo tēlu zaudēt.
Viltus prestižs ir tad, kad smaidām un sakām, kad viss ir labi, bet īstenībā jūtam kamolu kaklā un kožam sev vaigā, lai tūlīt neapraudātos. Viltus prestižs ir tad, kad līdz pēdējam esi gatavs citus un sevi mānīt un neatzīt, ka arī tavā dzīvē ir radusies kāda problēma. Kad turpini uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Kad visiem spēkiem centies noturēt to dzīves līmeni, kurš tev ir iepaticies, bet kurš neatbilst patiesībai. Kad saturs ir sen jau mainījies, bet forma tiek koši spodrināta savam un citu apmānam.
Kā iegūt pašapziņu?
Pašapziņa rodas no sevis apzināšanās, kad saprotu, ka es, gluži tāpat kā visi citi, šai dzīvē esmu ieradusies, lai mācītos izdzīvot dzīves piedāvātās situācijas un vairotu sevī un apkārtējos pozitīvo -dievišķo enerģiju. Pašapziņa rodas no tā, ka saprotu, ka viss, kas ar mani notiek ir domāts tikai un vienīgi tam, lai es kļūtu stiprāka. Pašapziņa rodas tad, kad saprotu, ka es un tikai es atbildu par notikumiem manā dzīvē un viss, kas notiek, ir manu domu un attieksmes radīts.
Un tajā mirklī, kad ar mīlestību pieņemu visu, kas manā dzīvē notiek, kad saprotu arī tos brīžus, kad totāli neiet un bremzējas viss, kas vien var sabremzēties, kad zinu, ka tas viss man dots kā jauna pieredze un mācība un man vienkārši ir jāatpazīst dzīves dotie signāli, lai mainītu savu attieksmi, lai saprastu dzīves gudrību, lai vairs tādas kļūdas neatkārtotu un iemācītos sakārtot savu dzīvi – tieši tad rodas labs pamats pašapziņai.
Varbūt, ka tieši šādi brīži ir vajadzīgi, lai iemācītos noticēt saviem spēkiem. Varbūt, ka tieši šādi brīži ir kā radīti, lai iemācītos paļāvību un tai pat laikā mērķtiecību.
Un, ja izprotu kādēļ katrs no dzīves periodiem ir vajadzīgs un ko es šajā periodā daru, tad pašapziņa nostiprinās, un es mierīgi pieņemu šo dzīves mācību. Bet, ja šai brīdī sāku aizrauties ar mākslīgā prestiža stiprināšanu, ar tēlošanu, ar slēpšanos, ar jautājumiem „ko par mani padomās”, tad visa enerģētika, kas vajadzīga labai pašapziņai un labai pašsajūtai, tiek noārdīta iespringstot uz slēpšanos.
Es no sirds novēlu katrai no mums pēc iespējas apzināties kas ar mums katrā dzīves periodā notiek, ar pašapziņu to pieņemt un izbaudīt, un atļaut sev būt laimīgām neatkarīgi no veiksmes vai neveiksmes periodiem.
Mēs varam būt laimīgas un ar labu pašapziņu gan tad, kad esam priecīgas un svinam dzīvi, gan tad, kad esam bēdīgas un izdzīvojam kādu krīzi, gluži tāpat kā varam būt laimīgas gan saulainā, gan lietainā dienā, gan vasarā, gan ziemā. Laime un sevis apzināšanās iet roku rokā un nav atkarīga no ārējiem apstākļiem.
Lai vieglāk to izprastu, der atcerēties, ka viss ir pārejoši. Arī šis periods beigsies. Un tādēļ vien ir vērts to izbaudīt ar pašapziņu un ar sevis apzināšanos.
Inese Prisjolkova- Pozitīvās domāšanas centra Pavasara studija vadītāja
Šo un daudz ko citu es labprāt ar tevi pārrunāšu tepat komentāru sadaļā vai arī aicinu tikties klātienē -semināros, treniņos, kursos un konsultācijās.
Kur un kā – var atrast mājas lapā www.pavasarastudija.1w.lv
