Ko nozīmē – MĪLĒT SEVI?

ās ir tik bieži dzirdētas un lasītas frāzes:

 „Mīli sevi!”

„ Pieņem sevi tādu, kāda esi!”

„ Domā pozitīvi!”

Skan jau labi! Un mēs visas tās zinām gluži vai no galvas. Tikai –  kā to var reāli izdarīt, ja, skatoties spogulī, liekas, ka esmu nekāda, figūra navkā modelei, un uz darbu jau sen apnicis iet, jo nav skaidrs, kāds darbs man vispār patīk? Un visā šinī apburtajā lokā arī veselība sāk dumpoties. Kur tad lai ņem to pozitīvismu?

Kas parasti traucē?
Tās ir emocijas, kuras esam uzkrājušas dažādās dzīves situācijās un kuras palikušas un dzīvo mūsu ķermenī, tās traucē būt patiesām. Pozitīvās emocijas mēs izlietojam, izbaudām un jūtamies labi, bet kas notiek ar negatīvajām? Tās krājas un krājas kā īpašs resursu trauks, un kad trauks ir pilns, tas  sāk vārīties. Un katru reizi, kad uzkāpjam uz to pašu „sajūtu grābekli”, tās atdzīvojas, un atgādina par sevi. Visbiežāk un visvairāk mēs krājam bailes, aizvainojumus un neticību.

Ar ko sākt?
Sāciet ar vienu lietu vai dzīves jomu, kas pašlaik visvairāk sāp. Godīgi atzīstiet un pasakiet sev, kas ir galvenā problēma, kas dotajā brīdī sāp un biedē. Emocijas var atbrīvot verbāli vai fiziskā darbībā. Izrunājiet to skaļi! Ja vajag – izkliedziet! Dariet to, netraucējot citus, esiet pati ar sevi. Ja tas nelīdz, meklējiet savu konsultantu, skolotāju, kas palīdzēs.

Ko vēl var darīt?

Piešķiriet sev tiesības būt patiesai. Patiesai pret sevi, nemelojot ne savām emocijām, ne ķermenim, ne patībai. Izvērtējiet patiesi esošo situāciju savos četros dzīves „čemodānos” jeb dzīves jomās – PRIEKA, MĪLESTĪBAS, PAŠREALIZĀCIJAS un VESELĪBAS. Mierīgi apstājieties un godīgi sev atzīstaties, ka ir tās  lietas, kas katrā no tām patīk un nepatīk. To, kas nepatīk- atbrīvojiet. Un tikai tad, kad negatīvais emociju kamols atšķetināts un iztīrīts, var atrast vietu jaunām, pozitīvām sajūtām.

Es ieteiktu sākt ar prieku. To ir visvieglāk sajust un sākt lietot. Mācieties priecāties par katru dienu, par sevi, par to, ka vienkārši esat. Krājiet pozitīvo emociju sajūtas. Brīžos, kad gribat teikt –„man JĀ-iet, JĀ-dara,” sāciet lietot – „es IZVĒLOS iet, darīt…” Tas maina attieksmi pret darāmo (tas vais nav kā obligāts pienākums,kas nospiež, bet pašas apzināta izvēle), un līdz ar mainās arī attieksme pret sevi. Soli pa solim apgūsiet prieku par padarīto, un līdz ar to par sevi. Jo vairāk priecāsieties, jo vairāk iemīlēsiet!

Kad apgūtas pirmās prieka  sajūtas, cenšaties atbildēt  uz trīs pašiem svarīgākajiem jautājumiem arī pārējās dzīves jomās jeb „čemodānos” – mīlestībā,  pašrealizācijā un veselībā.

– Kas ir tas ko vēlos?

– Ko man priekš tā vajag?

– Un ko es varu darīt, lai to iegūtu?

Atklāti atbildiet sev uz jautājumiem –  Ko ES patiesi vēlos? Kas mani patiesi iepriecina? Kad tas izdarīts, tad brīvi par to runājiet no pozīcijas „Es” nevis „Tu”.

Piemērs:

Es vēlos attiecībās vairāk laika pavadīt ar mīļoto.

 „Tu nekad man nevari atrast laiku.” – Pozīcija TU man nedod, skan pārmetoši un audzinoši.

Bet pamēģināsim runāt no pozīcijas „Es”:

„Es priecātos, ja tu veltītu laiku man.” –  Es saku, ko patiesi vēlos, bet atstāju izvēli partnera ziņā.

Dialogs ar savu „Es” sākas tieši te, kad es varu pateikt, to, ko vēlos ES, pieņemot otru un viņa izvēli. Jāiemācās arī pieņemt, ka eksistē divas atbildes – JĀ un NĒ. Ja mēs nemanipulējam, bet esam patiesasas pret sevi un otru, tad dodam arī otram cilvēkam izvēli, nepārmetot pat tad, ja viņa atbilde nav mūsu gaidītā. Mēs atļaujam arī partnerim būt patiesam. Un vai šādā dialogā rodas vieta konfliktiem?

Šādā veidā, uzdodot sev trīs iepriekš minētos jautājumus, izejiet cauri visiem četriem savas dzīves „čemodāniem”. Un noformulējiet, ko ES vēlos. Piešķiriet sev tiesības gribēt, ļauties un sajust! Sevis mīlēšana slēpjas patiesībā, patiesā attieksmē pret sevi, pret savu ķermeni un pret otru cilvēku.