Patlaban darbs ir teju svēta lieta un tie, kam tas ir, par visām varītēm cenšas pie tā turēties. Tomēr ir mokoši, ja šādā situācijā no vadītāja puses sajūti ne to atbilstošāko attieksmi un uzvedību. Par kādu šādu situāciju stāsta Aija.
Šefs grib iegūt sunīti pavadiņā
„Dzīvoju mazpilsētā. Te jau vairākus gadus strādāju stabilā darba vietā. Kolektīvs ir neliels un gana draudzīgs, tomēr pēdējā laikā jūtu, ka kaut kas ir mainījies. Es un vēl kāda mana kolēģe veicam identiskus pienākumus. Viens cilvēks šo darba apjomu nevar paveikt un arī direktors ir pateicis, ka nevienu no mums neatlaidīs, tomēr pēdējos mēnešos no viņa ir jūtams tāds kā spiediens. Viņš uzkrītoši mēģina pārbaudīt, kura būs viņam uzticamāka, iztapīgāka. Rodas sajūta, ka viņš cenšas mūsu abu starpā radīt lieku konkurenci, tādejādi parādot savu statusu, varu. Mani nepamet sajūta, ka viņš gaida, kura pirmā pienesīs kafiju, kura izstāstīs ko vairāk, kura uz darbu ieradīsies skaistāka. Izskatās, ka viņš sev grib iegūt kā tādu sunīti pavadiņā vai pielūdzēju. Darbs mums visiem ir tuvs, tomēr vai uz visu ir jāparakstās? Nedomāju, tomēr šo mēnešu laikā jūtu, kā manas un kolēģes starpā iezogas kāda deva konkurences. Nesaprotu, ko darīt šajā situācijā – kaut ko teikšu, man pārmetīs, ka tikai iedomājos, klusēšu – sajukšu prātā. Vienkārši uzteikt darbu arī nevaru, jo mazpilsētā darbu atrast ir grūti!” tā raksta Aija.
Apstākļi jānoskaidro, galvenais nepalikt neziņā
Lūdzām šo situāciju pakomentēt psiholoģei. Kā norāda krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” psiholoģe Marija Ābeltiņa, pēc dotās informācijas, viņa var ieteikt mēģināt rīkoties vairākos veidos.
„Priekšnieka uzvedība ir mainījusies pēdējā laikā. Tas liek domāt, ka ir kādi apsvērumi, kādēļ viņš mainījis savu attieksmi. Ja vadītājs ir no tiem cilvēkiem, kurš ir spējīgs uz atklātu sarunu, tad ir variants vienkārši uzprasīt, kas ir mainījies? Kas ir tas, ko viņš sagaida? Kādu rezultātu vēlās redzēt?” iesaka M.Ābeltiņa. Viņa pieļauj, ka šādi vadītājs tomēr mēģina izvēlēties vienu darbinieci. „Tas mūsdienu apstākļos var būt saistīts ar ekonomiskiem apsvērumiem un viņš savā ziņā rīko starp jums „konkursu”. Protams, būtu tikai godīgi un normāli, ja „konkursa” nosacījumi būtu atklāti un skaidri,” piebilst M.Ābeltiņa.
Citāts: “Gadījumā, ja jūtat, ka jūs pazemo, ņirgājas, nepamatoti kritizē jeb „piesienas”, uzdod bezjēdzīgus vai neizpildāmus pienākumus, aprunā vai ignorē, tad ļoti iespējams, ka runa iet par psiholoģisko teroru.”
Kā otru iespēju, psiholoģe min izrunāšanos ar kolēģi. „Ja jums ir pietiekami labas attiecības ar šo kolēģi, varat mēģināt diplomātiski noskaidrot šīs sievietes viedokli par notiekošo. Iespējams, viņa jūtas līdzīgi un labprāt risinātu šo situāciju arī konstruktīvā veidā un varat iegūt sabiedroto viņas personā,” saka M.Ābeltiņa, piebilstot, ka arī citu kolēģu vidū var meklēt sabiedrotos, jo viņi jau arī notiekošo redz un jūt.
„Gadījumā, ja jūtat, ka jūs pazemo, ņirgājas, nepamatoti kritizē jeb „piesienas”, uzdod bezjēdzīgus vai neizpildāmus pienākumus, aprunā vai ignorē, tad ļoti iespējams, ka runa iet par psiholoģisko teroru. Šajā gadījumā būs jāaizstāvas. Iekšējā spēka stiprināšanai, labi sameklēt palīdzību pie profesionāla psihologa, kolektīvā svarīgi meklēt sabiedrotos un pret terora izraisītāju, ja neizdodas konstruktīvie konflikta risināšanas ceļi jāmeklē arī juridiskā aizsardzība,” saka M.Ābeltiņa. Pēc viņas teiktā, konsultāciju var meklēt arī Valsts darba inspekcijā. „Svarīgi atcerēties ka Satversme aizstāv personas tiesības uz neaizskaramību, kā arī Darba likums nosaka, ka darba devējs uzņemas „maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus”,” uzsver M.Ābeltiņa.
„Jebkurā gadījumā, svarīgākais šādā situācijā noskaidrot, kas notiek un atbilstoši tam rīkoties. Palikšana neziņā vai pakļaušanās psiholoģiskam teroram var radīt dažādas negatīvas sekas ne tikai garastāvokļa un psiholoģiskās pašsajūtas ziņā, bet arī veselības ziņā. Kuņģa čūla, smaga depresija un infarkts bieži vien ir sekas ilgstoši piedzīvotam teroram darba vietā,” saka M.Ābeltiņa.
Var ziņot
Ja tiešām ir aizdomas, ka šāda priekšnieka rīcība atbilst aprakstam par psiholoģisko teroru, tad Aija noteikti var vērsties Valsts darba inspekcijā.
Kā norāda inspekcijas jurists Guntars Staune, šādas sūdzības inspekcijā gan tiekot saņemtas ļoti reti un galvenokārt tas esot saistīts ar to, ka šo faktu ir grūti pierādīt. „Lai varētu darba devēju saukt pie atbildības par diskrimināciju (psiholoģisko teroru, bosingu) ir jābūt precīziem un nepārprotamiem pierādījumiem,” saka G.Staune. Aijas aprakstītā situācija viņam vairāk izklausās pēc darbinieces subjektīvajām sajūtām, aizdomām, kas nevar gluži kalpot par pierādījumu. „Varam tikai piebilst, ka darbiniekam jāveic tikai tie pienākumi, kuri norādīti darba līgumā, Proti, ja līgumā nav norādīts, ka darbiniekam jāpasniedz darba devējam kafija, ka darbiniekam jābūt skaistam, ka viņam viss jāstāsta darba devējam, tad tas vienkārši nav jādara,” saka G.Staune, piebilstot, ja nu darba devējs kaut kā vēršas pret darbiniekiem par šo darbu neveikšanu, tad gan var droši vērsties inspekcijā.
