r dažādas liecības, kas liecina, ka senatnē cilvēki nekaunējoties runāja par dzimumdzīvi, un seksu un erotiku uztvēra par dabisku ikdienas sastāvdaļu. Viszināmākais darbs, kas to apliecina ir indiešu mācību grāmata mīlas mākslā „Kamasūtra”.
Savas dzimtas turpināšana ir viens no galvenajiem cilvēces ģenētiskajiem kodiem, kas virza cilvēces attīstību, veido dzīvesziņu un rīcību dažādās situācijas. Senatnē cilvēki seksu un erotiku uztvēra tikpat dabiski kā ikdienas maltīti, higiēnu vai dzīvības nodrošināšanai tik ļoti nepieciešamo ūdens malku.
Par to liecina gan dažādu tautu mitoloģija un folklora, sienu gleznojumi senajos tempļos, kā arī senāku laiku autoru darbi, kuros tikušas aprakstītas dzimumattiecības. Arī mūsu latvju dainās bez lielas kaunības lietas sauktas īstajos vārdos. Par vienu no pirmajiem erotiskā satura darbiem uzskatāma 411. gadā sarakstītā Aristofāna luga „Līsistrata”, kurā stāstīts par to kā sievietes liedz saviem vīriem gultas priekus, lai viņi izbeigtu karu, kuru uzsākuši. Savā laikā ļoti populārs bijis romiešu dzejnieka Ovīdija darbs „Ars Armatoria” jeb „Mīlas māksla”. Arī Ķīnā bija pazīstamas tā sauktās guļamkambaru grāmatas. Tomēr darbs, kurš lielākajai daļai nāk prātā, runājot par erotiku un mīlas mākslu, ir tieši indiešu mācību grāmata mīlas mākslā „Kamasūtra”.
Guļamkambara jeb pūra grāmata
„Kamasūtra” ir sarakstīta Indijā no 3. līdz 5. gadsimtā. Par tās autoru tiek uzskatīts indiešu autors Vācjājāns, par kura dzīvi un citiem darbiem nekā vairāk nav zināms. No „Kamasūtras” komentāriem izriet, ka Vācjājāns savā darbā izmantojis agrāko laiku autoru darbus. Tiek uzskatīts, ka viņš savā darbā apvienojis ķīniešu guļamkambaru grāmatās aprakstīto daoistu seksa tehniku un pavedināšanas mākslu, ko savā grāmatā „Mīlas māksla” aprakstījis romiešu dzejnieks Ovīdījs.
Grāmatā pavisam ietvertas septiņas nodaļas:
- Vispārīga nodaļa par mīlestību, tā vietu cilvēku dzīvē un dažādu tipu sieviešu iedalījums;
- Nodaļa, kurā aplūkots it viss par seksuālo savienību vīriešu un sieviešu starpā, gan dažādas mīlēšanās tehnikas, orgasma gūšanas veidi, orālā seksa, glāstu un skūpstīšanās veidi;
- Nodaļa, kurā aprakstīts kā iegūt sievieti;
- Nodaļa, kas veltīta laulātajai draudzenei un viņas vajadzībām;
- Nodaļa par attiecībām ar cita vīrieša sievietēm jeb pavedināšanu;
- Nodaļa par kurtizānēm;
- Nodaļa kā padarīt sevi pievilcīgu citu acīs.
Tradicionāli „Kamasūtra” Indijā tiek pasniegta jaunlaulātajiem kā kāzu dāvana. Jau pirms tam Ķīnā un Japānā erotiska satura zīmējumi, tīstokļi un dažādas guļamkambara grāmatas bijušas neiztrūkstošas līgavas pūra sastāvdaļa. Iespējams, ka arī oriģinālie „Kamasūtra” izdevumi bijuši ļoti krāšņi ilustrēti un grezni iesieti. To dāvina ar mērķi palīdzēt jaunajam pārim pildīt laulāto pienākumus. Mūsdienās grāmatai vairāk ir simboliska nekā praktiska loma. Tādēļ tagad grāmatas lapas ir tukšas.
Grāmata tiem, kas nav iemīlējušies.
Lai arī „Kamasūtra” tiek uzskatīta par aizsākumu tantras mācībai, var teikt, ka Vācjājānis sarakstījis tiem, kas nav krituši mīlas valgos. Tas bija būtiski, jo agrāk austrumu kultūrā, dzīvesbiedrus saviem bērniem izvēlējās vecāki. Atšķirībā no ķīniešiem un Ovīdīja, Vācjājānis par būtisku uzskata mīlestību, kas, viņaprāt, atšķiras no alkām un kaislības. Pat aprakstot pavedināšanas un mīlēšanās paņēmienus, Vācjājānis uzsver, ka visi šie „smalkumi” nav nepieciešami tiem, kas ir iemīlējušies un mīl viens otru no visas sirds, līdz ar to viņi jau instinktīvi zina kā kas jādara. Visiem pārējiem skrupulozi jāseko grāmatā aprakstītajiem daudzajiem likumiem, kuri sevī ietver deviņas dažādas dzimumakta pozas, astoņas orālā seksa pakāpes, astoņu veida mīlas kodienus, četrus maigu apskāvienu veidus, četrus ļoti kaislīgus apskāvienus un trīs veidu skūpstus, ko vīrietis sniedz nevainīgai meitenei. Pie tam šiem skūpstiem tiek izdalītas četras dažādas pakāpes.
Šajā grāmatā pirmoreiz uzmanība pievērsta dzimumorgānu izmēriem. Linga jeb vīriešu dzimumorgāni grāmatā raksturoti kā zaķis, vērsis vai zirgs, bet jona (sievietes vagīnas) ietilpība kā gazeles, ķēves vai ziļonmātes. Ideāla saderība esot vērim un ziļonmātei.
Grāmatā aprakstītās pozas ir tik akrobātiskas, ka agrāk esot ticis ieteikts tās pirmo reizi izmēģināt pirtī, kur gars un miesa kļūst lokani.
Tāpat kā senajos ķīniešu tekstos „Kamasūtrā” dzimumattiecības tiek pielīdzinātas kaujai vai strīdam. Ir ieteikts pielietot sitienus un tiek klasificēti astoņi skrambu veidi, ko dzimumakta laikā iespējams atstāt, izmantojot nagus. Garīgums „Kamasūtrā” ir pielīdzināts spontanitātei. Grāmatas ievadā autors oponē tiem, kas apgalvo, ka dzimumattiecībām nav jāpievērš tik liela uzmanība, jo tās pastāv arī starp dzīvniekiem. Vācjājāns iebilst, ka attiecībās starp vīrieti un sievieti liela nozīme ir tieši garīgumam un pareizo līdzekļu izvēlei.
Interesanti!!!
Vēlāk 16. gadsimtā Indijā tiek izdota vēl viena erotikas un mīlas mākas rokasgrāmatā – „Anagaranga”. Tiek uzskatīts, ka „Kamasūtra” ievada konkrēto tūkstošgadi, bet „Anagaranga” noslēdz. „Anagaranga” sarakstīta ar mērķi mācīt vīrietim vai sievietei visu mūžu nodzīvot tikai ar vienu seksuālo partneri, iedziļinoties vismalkākajās detaļās un izmantojot ik centimetru uz partnera miesas baudas radīšanai. „Kamasūtra” sarakstīta mīļākajiem, bet „Anaranga” vīriem. Tās mērķis kliedēt garlaicību ģimenes guļamistabā, tādēļ tieši „Anaranga”uzskatāma par turpmāko seksa rokasgrāmatu priekšteci.
